14. gs. pēdējā trešdaļā Hanzas un Krievzemes tirdznieciskās un politiskās attiecības apgrūtināja pastāvīgas nesaskaņas un savstarpēji nedraudzīga atmosfēra. Atsaucoties uz krievu naidīgo attieksmi pret Vācu ordeni un Romas katoļu baznīcu, 1368. gadā ordeņa Livonijas zemes mestrs aicināja Lībekas un citu Hanzas ostu pilsētu tirgotājus pārtraukt tirdzniecības nolūkos apmeklēt Novgorodu, un šis priekšlikums tika atbalstīts. Situācija vēl vairāk saasinājās, kad dažus gadus vēlāk pirāti Baltijas jūrā nolaupīja Novgorodas tirgotāju preces. Spriedzei uz laiku nedaudz atslābstot, 1371. gadā Lībekas un Visbijas sūtņi Novgorodā noslēdza pamieru uz vienu gadu, kas pēc tam tika pagarināts vēl uz diviem gadiem. Taču 1375. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu) tika arestēti Novgorodas tirgotāji un viņu preces, kam kā atbildes solis sekoja Hanzas tirgotāju un preču aizturēšana Novgorodā. Arī turpmākajos gados abpusēji tirgotāju un preču aresti sekoja viens otram.
1385. gada sākumā Livonijas pilsētu sanāksme Valmierā nolēma vērst pret Novgorodu un Pleskavu tirdzniecības blokādi, kam pievienojās arī citas Hanzas pilsētas. Tajā pašā gadā atsevišķi Novgorodas iedzīvotāji ugunsgrēka aizsegā izlaupīja Hanzas kantori, kas konfliktu padziļināja vēl vairāk. Noregulējuma meklēšanā iesaistījās Livonijas zemeskungi, taču Livonijas pārstāvju sarunas ar krieviem 1388. gadā Vastselīnā un 1390. gadā Narvā situāciju neuzlaboja, un tirdzniecības karš turpinājās. Tomēr, tā kā no ilgstošās tirdzniecības iesaldēšanas zaudējumus cieta gan hanzieši, gan krievi, kā vieni, tā otri objektīvi bija ieinteresēti izlīgumā. Ar 06.1391. Valkā notikušās Livonijas pilsētu sanāksmes ziņu uz Novgorodu tika nosūtīta kāda privātpersona, kura pēc neoficiālām pārrunām atgriezās ar informāciju par krievu puses gatavību uzsākt jaunas sarunas.