14. gs. pēdējā trešdaļā Hanzas un Krievzemes tirdznieciskās un politiskās attiecības apgrūtināja pastāvīgas nesaskaņas un savstarpēji nedraudzīga atmosfēra. Atsaucoties uz krievu naidīgo attieksmi pret Vācu ordeni un Romas katoļu baznīcu, 1368. gadā ordeņa Livonijas mestrs aicināja Lībekas un citu Hanzas ostu pilsētu tirgotājus pārtraukt tirdzniecības nolūkos apmeklēt Novgorodu, un šis priekšlikums tika atbalstīts. Situācija vēl vairāk saasinājās, kad dažus gadus vēlāk pirāti Baltijas jūrā nolaupīja Novgorodas tirgotāju preces. Spriedzei uz laiku nedaudz atslābstot, 1371. gadā Lībekas un Visbijas sūtņi Novgorodā noslēdza pamieru uz vienu gadu, kas pēc tam tika pagarināts vēl uz diviem gadiem. Taču 1375. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu) tika arestēti Novgorodas tirgotāji un viņu preces, kam kā atbildes solis sekoja Hanzas tirgotāju un preču aizturēšana Novgorodā. Arī turpmākajos gados abpusēji tirgotāju un preču aresti sekoja viens otram.

1385. gada sākumā Livonijas pilsētu sanāksme Valmierā nolēma vērst pret Novgorodu un Pleskavu tirdzniecības blokādi, kam pievienojās arī citas Hanzas pilsētas. Tajā pašā gadā atsevišķi Novgorodas iedzīvotāji ugunsgrēka aizsegā izlaupīja Hanzas kantori, kas konfliktu padziļināja vēl vairāk. Noregulējuma meklēšanā iesaistījās Livonijas zemeskungi, taču Livonijas pārstāvju sarunas ar krieviem 1388. gadā Vastselīnā un 1390. gadā Narvā situāciju neuzlaboja, un tirdzniecības karš turpinājās. Tomēr, tā kā no ilgstošās tirdzniecības iesaldēšanas zaudējumus cieta gan hanzieši, gan krievi, kā vieni, tā otri objektīvi bija ieinteresēti izlīgumā. Ar 06.1391. Valkā notikušās Livonijas pilsētu sanāksmes ziņu uz Novgorodu tika nosūtīta kāda privātpersona, kura pēc neoficiālām pārrunām atgriezās ar informāciju par krievu puses gatavību uzsākt jaunas sarunas.

Tālāko līguma sagatavošanas un noslēgšanas iniciatīvu pārņēma Lībeka, kas tā paša gada rudenī uz sarunām ar krieviem nosūtīja birģermeistaru Godeki Travelmanu (Godeke Travelmann) un rātskungu J. Nīburu. G. Travelmans 1391. gada novembrī Tērbatā nomira, taču J. Nīburam pievienojās citu Hanzas pilsētu pārstāvji. Delegācija, kurā bez Lībekas ietilpa vēl pa diviem sūtņiem no Visbijas un Tērbatas un pa vienam no Rīgas un Rēveles (mūsdienās Tallina), devās uz Izborsku. Pilsētā, kas atradās pusceļā starp Novgorodu un Tērbatu, hanzieši tikās ar augstām Novgorodas amatpersonām un tirgotāju pārstāvjiem. Vienošanās tika panākta pēc vairākus mēnešus ilgušām sarunām un parakstīta 01.1392. vai 02.1392. Pēc tam Hanzas pilsētu pārstāvji ieradās Novgorodā, kur noslēgtais līgums tika apstiprināts, atbilstoši krievu paražai skūpstot krustu. Pleskava, kas tolaik bija sanaidojusies ar Novgorodu, sarunās un līguma slēgšanā nepiedalījās.

“Nībura miers” ir saglabājies krievu valodas redakcijā un trīs norakstos viduslejasvācu valodā. Svarīgākie līguma punkti skāra konfliktu regulējumu un principus, uz kuriem balstījās Hanzas un Novgorodas tirdznieciskās attiecības. Pamatojoties uz agrākajos līgumos ietvertajām normām, dokumentā tika atjaunota strīdu risināšanas kārtība, kam vajadzēja novērst incidentus nākotnē. Tā paredzēja, ka pretenzijas drīkst izvirzīt tikai vainīgajiem un visas tiesvedības ir jāizskata konflikta izcelšanās vietā. Šie noteikumi bija vērsti pret ierasti īstenoto praksi, kad pēc preču atņemšanas kādam novgorodietim Livonijā kā atbildes solis sekoja Hanzas tirgotāja vai tirgotāju preču konfiskācija Novgorodā un otrādi. Īpaši tika izcelta jau agrākajos līgumos ierakstītā, taču parasti ignorētā apņemšanās nepārtraukt tirdzniecību arī gadījumā, ja izceltos karš starp Novgorodu un Zviedriju, Vācu ordeni vai Livonijas bīskapiem. Līdzīgi kā iepriekš, Hanzas un Novgorodas tirgotājiem tika savstarpēji garantēts brīvs ceļš pa ūdeņiem un sauszemi un brīva tirdzniecība svešumā, īpaši uzsverot tiesības novgorodiešiem pārvietoties Tērbatas bīskapijā un apmeklēt Gotlandi.

Līguma tekstā bija ietverts arī dažu konkrētu, tajā brīdī aktuālu tirdzniecības jautājumu regulējums. Novgorodieši apņēmās izmeklēt 1385. gada ugunsgrēka laikā notikušo incidentu, sodīt vainīgos un nozagtās preces atrašanas gadījumā atdot Hanzas tirgotājiem. Hanzieši apsolīja to pašu darīt ar precēm, kas kādam krievu tirgotājam bija atņemtas Ņevas upes krastos. Visbeidzot, atsevišķā punktā novgorodieši pieprasīja novākt paceļamo baļķi, kas aizšķērsoja krievu tirgotājiem ceļu pa Emajegi upi Tērbatas bīskapijā, kas saskan ar Novgorodas tirgotāju prasību pēc brīvas ceļošanas.

Lai arī praksē “Nībura miera” nosacījumi turpmāk ne vienmēr tika ievēroti, tas kļuva par juridisko ietvaru attiecībām starp Hanzas un Novgorodas tirgotājiem līdz pat Hanzas kantora slēgšanai 1494. gadā. Uz šo līgumu atsaucās strīdu un šaubu gadījumos, 15. gs. tas veidoja tiesisko bāzi daudzām turpmākajām sarunām un līgumiem starp Hanzu un Novgorodu.

Rīgas, Tērbatas un Rēveles piedalīšanās 1392. gada līguma noslēgšanas procesā iezīmēja jauna posma sākumu Hanzas un Novgorodas attiecībās. Ja līdz 14. gs. beigām diplomātiskās sarunas un līgumu slēgšana ar Novgorodu Hanzas vārdā atradās Lībekas un Visbijas rokās, tad pēc “Nībura miera” noslēgšanas attiecību kārtošana ar krieviem pārgāja Livonijas pilsētu pārziņā. 15. gs. tirdznieciskās vienošanās ar Novgorodu Livonijas pilsētas slēdza jau bez Lībekas un Visbijas sūtņu līdzdalības. Konfliktu gadījumos un praktiskajos jautājumos Novgorodas Hanzas kantora vadība vērsās pēc padoma un palīdzības pie Livonijas pilsētu sanāksmēm vai Tērbatas un Rēveles.