T. Puciriuss specializējās keramikas, sākotnēji apgleznotu šķīvju un reālistisku figurālu kompozīciju, vēlāk – dinamisku sīkplastiku, darināšanā.
T. Puciriuss specializējās keramikas, sākotnēji apgleznotu šķīvju un reālistisku figurālu kompozīciju, vēlāk – dinamisku sīkplastiku, darināšanā.
T. Puciriuss dzimis kā sestais bērns kalēja Jāņa un Karolīnas (Līnas), dzimušas Ernstsones, septiņu bērnu ģimenē. Viņš mācījies Īvandes pamatskolā (1910–1911), Kuldīgas vācu privātskolā (1911–1913), Kuldīgas krievu tirdzniecības skolā (1913–1915), Kuldīgas vācu vidusskolā (1917–1920) un beidzis Kuldīgas ģimnāziju (1920–1923) kā otrais labākais skolēns (1920–1923). T. Puciriuss studējis Latvijas Mākslas akadēmijā (1923–1930) pie Kārļa Miesnieka, Ludolfa Liberta, Eduarda Vītola, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna, Pētera Federa, Riharda Zariņa un Konstantina Rončevska un pabeidzis Rūdolfa Pelšes meistardarbnīcu ar mākslinieka keramiķa grādu. Dienējis obligātajā kara dienestā Latvijas armijas 12. Bauskas kājnieku pulkā Daugavpils cietoksnī (1930–1931).
No kreisās pirmajā rindā: Andrejs Pormalis, Rūdolfs Pelše, Arvīds Dzērvītis; otrajā rindā: Ābrams Livšins, Georgs Kruglovs, Ērika Kviese-Mazure, Viktorina Zosts, Marija Riņķe, Izaks Vovsi; trešajā rindā: Teodors Puciriuss un Milda Kalniņa-Brutāne.
T. Puciriuss strādāja par zīmēšanas skolotāju Ludzas Valsts ģimnāzijā un Ludzas arodskolā, bija Ludzas Valsts ģimnāzijas internāta audzinātājs, “Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes” vadītājs, pedagogu padomes sekretārs un skolas ambulances pārzinis (1932–1944). Starp viņa skolēniem bija vēlākais vēsturnieks Tadeušs Puisāns un vēlākais mākslinieks, profesors Juris Soikāns.
T. Puciriuss devās bēgļu gaitās 1944. gada 14. novembrī. Sākumā (1944–1945) strādāja celtniecības organizācijā “Plan” pie Marienbādes (tagad Čehijā), vēlāk devās uz Švābu Gmindi un Veideni Bavārijā, Vācijā. Tur viņš strādāja latviešu bēgļu ģimnāzijā Fihtenbīles DP nometnē par zīmēšanas un vācu valodas skolotāju (1945–1950), arī par pārzini Daugavas tautas augstskolā (1949–1950). Ieceļoja ASV 1950. gada 11. aprīlī, kur maizes darbu sākumā strādāja lauksaimniecībā, kapakmeņu izgatavošanā un ilgāku laiku tekstilrūpnīcā. Saņēmis ASV pilsonību (1980). Jau agrīnie keramikas darbi bija figūras un dekoratīvie trauki. Diplomdarbs “Gulbju jaunava” (1930) bija strūklakas projekts stilizētā klasikas stilā. Daļa no diplomdarba, ieturēta vienā stilā, bija arī “rakstāmgalda piederumi izglītības ministram”. Darināto dekoratīvo šķīvju skaits pārsniedz 30 vienības, piemēram, “Rumulēšanās”, “Jūriņ’ prasa smalku tīklu” un “Uz jauno sētu”.
Teodors Puciriuss. Dekoratīvs šķīvis "Uz jauno sētu", 36,5 cm. 1968. gads.
“Māmiņa – Atpūta”, “Baltas kājas” no cikla “Lauku pirts ainas” un “Balta puķe ezerā”, kas ir pirmie darbi ASV, top 1950. gadā. Bēgļu gaitu problemātika T. Puciriusam parādās vairākos viņa darbos (piemēram, “Bez pajumtes – Bēgļi” un uz šķīvjiem ar Raiņa vārdiem no poēmas “Daugava”: “Ja tu iesi mirt par tautu, tava tauta nezudīs” un “Brīvē mēs gribam savu dzīvi, un to mēs gūsim”). Daudzus gadus pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas T. Puciriuss iegādājās pats savu keramikas dedzināmo krāsniņu (1959). Dekoratīvie šķīvji un keramiskās skulptūras joprojām atgādināja Latvijas Mākslas akadēmijas tradīcijas turpināšanu; tiem ir tematiskas ievirzes, piemēram, “Ausma”, “Vērpēja”, “Muzikants” un cikls “Lauku pirts ainas” (glazēts māls). Citas T. Puciriusam tuvas tēmas bija kristietība, kas parādījās, piemēram, darbos “Apraudāšana – Pietá”, “Žēlsirdīgais samarietis” un “Cīņa dēļ svētības”, Rietumeiropas klasika (piemēram, “Orfejs apraud Eiridīki” un “Lorelejas dziesma”). Tika radīti arī svečturi un dažas vāzes. T. Puciriuss apguva jaunu tehniku – tā saucamo plākšņu (angļu slab) tehniku. Ja konvencionālā tehnika ir māla masas apstrādāšana, plākšņu tehnika atļauj tēlotājam darbā ieviest kustību, ritmu un vijīgumu. Izaugsme plākšņu tehnikā notika pakāpeniski. Sākumā plākšņu tehnikā tapa vāzes, vēlāk – figurāli veidojumi. T. Puciriusa pāreju no vienas tehnikas uz otru parāda “Astronauts”, kur abas tehnikas apvienotas vienā darbā.
Teodors Puciriuss. "Astronauts", 50 cm. 1970.–1975. gads.
Darbos “Glābējs”, “Mierinājums” un “Rotaļa” kustība jau redzama, bet tur tā notiek virs zemes. Vēl formas tēlā jūtama masa, kur valda zemes pievilkšanās spēks. Savukārt jaunākie darbi – “Ikars”, “Ilgas”, “Kristaps” un “Sv. Sebastiāns” – jau dzīvo savu dzīvi kustībā un ritmikā. T. Puciriusa kopoto darbu skaits pārsniedz 200 vienības, bet saraksts vēl nav uzskatāms par pilnīgu.
T. Puciriuss ir piedalījies izstādēs Latvijā, tai skaitā Latvijas 10 gadu jubilejas mākslas izstādē (1928) un Latvju mākslinieku biedrības izstādē Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1929), tāpat Veidenē. Viņš ir piedalījies izstādēs ASV: novada Dziesmu svētku laikā Indianapolisā (1960), Amerikas latviešu apvienības (ALA) Kultūras fonda (KF) rīkotajās izstādēs Vašingtonā (1961) un Redingā (1962), Trešo ASV Dziesmu svētku laikā Klīvlendā (1963), izstādēs Lebanonā (1963, 1964), ALA Kultūras biroja ceļojošajā izstādē Ņujorkā, Toronto, Čikāgā un Klīvlendas Ceturtajos ASV Dziesmu svētkos (1968), ALA KF tēlotājas mākslas izstādē Sesto ASV Dziesmu svētku laikā Bostonā (1978), personālizstādē Filadelfijā (1969) un kopā ar J. Soikānu izstādē savās mājās Lebanonā (1984). T. Puciriuss tulkojis latviešu garīgās dziesmas angliski. Viņš bija “Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes” centrālās valdes loceklis, Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedrs, ALA mūža biedrs (1985) un ilggadējs Lebanonas Morāvijas draudzes loceklis.
T. Puciriusa darbi plākšņu tehnikā “Prieks” un “Bez vārda” ir pilnīgi atbrīvoti no literārās formas un ir pārliecinoši, līdz šim neredzēti mākslas darbi kibernētikas stilā.
Teodors Puciriuss. "Bez vārda", 40 x 40 x 27 cm. 1970.–1975. gads.
Mākslinieks un mākslas zinātnieks, profesors J. Soikāns 1975. gadā rakstīja, ka T. Puciriuss savos samērā īsajos darba posmos un ar samērā neliela formāta miniatūrplastikām ir radījis paliekošas mākslas vērtības, kuru nozīme līdz šim vēl nav “saredzēta, nedz pietiekami novērtēta”, un ka “šie darbi pieskaitāmi pie tā latviešu mākslinieku pienesuma mūsu mākslai, kas to iezīmē par mūžam mainīgu, ... to asimilējot un pārnesot estētiski baudāmā un vizuāli tveramā objektu valodā”.
Ziemeļamerikas latviešu KF, tagad Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) KF, atzinības raksts par īpašiem sasniegumiem keramikā (šķīvji “Senatne” un “Rozēm kaisu istabiņu” (1961)) un Trešo ASV Dziesmu svētku Klīvlendā izstādes atzinības raksts (1963).