Latvijā mūzikas pedagoģijas strauja attīstība sākās ar Jāņa Cimzes un Jāņa Bētiņa pedagoģisko darbību skolotāju semināros. Viņi lika pamatus nākamo mūzikas skolotāju muzikālajai izglītošanai un kora dziedāšanas tradīciju pirmsākumiem Latvijā.

19. gs. beigās Indriķis Palēvičs mūzikas pedagoģijā ieviesa ciparu metodi, kura deva iespēju attīstīt skaņkārtas pakāpju izjūtu. Ciparu metodes teorētisko pamatojumu un praktiskai muzicēšanai paredzētos vingrinājumus I. Palēvičs apkopojis grāmatā “Dziedāšanas mācība tautas skolām” (1893). Viņš ir pirmās iespiestās mācību grāmatas mūzikā autors.

20. gs. 20.‒30. gados mūzikas pedagoģijā nebija vienotas paradigmas, jo pedagoģiskās darbības rezultātā mūzikas skolotāji un metodiķi (Juris Bebris, Jēkabs Vītoliņš, Ernests Vīgners, Jūlijs Rozītis, Artūrs Salaks, Ādolfs Šillers, Jēkabs Graubiņš un citi) nonāca pie diezgan atšķirīgām atziņām. Tika sarakstītas teorētiskas rokasgrāmatas skolotājiem un mācību grāmatas skolēniem, kurās tika izklāstītas daudzveidīgas mūzikas pedagoģijas koncepcijas. Piemēram, J. Bebris analizējis dziedāšanas mācīšanas mērķi, uzdevumus un vēsturisko attīstību, skaidrojis balss fizioloģijas un higiēnas jautājumus, noteicis dziesmas mācīšanas un mācīšanās pēc dzirdes secību, kā arī apskatījis citus mūzikas pedagoģijā svarīgus jautājumus. J. Vītoliņš mācību grāmatas ir izveidojis pēc gammas principa, kas nosaka to, ka skolēni mācās dziedāt pēc notīm uzreiz visas do mažora skaņas. E. Vīgners mūzikas pedagoģijā radījis unikālu metodi, ar kuras palīdzību indivīdam iespējams attīstīt absolūto muzikālo dzirdi, ja tā nav iedzimta. E. Vīgners devis arī fonoloģijas metodes sistēmisku izklāstu. Šīs metodes pamatā ir vingrinājumi, kuri tiek vairākas reizes atkārtoti, jo svarīgs ir nevis daudzums, bet iegūto zināšanu un prasmju pamatīgums. J. Rozītis viens no pirmajiem devis konkrētus ieteikumus starppriekšmetu saiknes realizēšanai mūzikas mācību satura apguvē. A. Salaka izdotajos darbos mūzikas pedagoģijā paliekoša nozīme ir vokālajiem vingrinājumiem. Metodiskā darba pamatā ir intervālu solfedžēšana un mūzikas teorijas elementu apguve. Ā. Šillers uzskatīja, ka mūzikas stundā ir jāizmanto daudzveidīgi muzikālās darbības veidi, tajā skaitā arī mūzikas klausīšanās. Vērā ņemamas mūzikas pedagoģijā ir vairākas viņa atziņas: neprasīt bērniem definīcijas; katru mūzikas stundu veidot spraigu; panākt skolēnu maksimālu aktivitāti. J. Graubiņš skolēnu muzikālās dzirdes attīstīšanai paredzētos vingrinājumus piedāvājis atsevišķas dziesmiņas veidā. 20. gs. 20.‒30. gados muzikālās dzirdes attīstīšana bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem mūzikas pedagoģijā.

Padomju okupācijas laikā mūzikas pedagoģija bija intelekta, emocionālās kultūras un tikumības veidošanas līdzeklis. Šajā laikā tika izveidota vienota mūzikas apguves metodiskā sistēma, kura atspoguļojās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Izglītības ministrijas apstiprinātajā mūzikas programmā un mācību grāmatās. Lejupejoša mazā terca ir intervāls, ar kuru padomju laika mūzikas pedagoģijā ieteica sākt skolēnu muzikālās dzirdes attīstīšanu un nošu rakstīšanu. Ievērojamākie šī perioda mūzikas pedagoģijas pārstāvji bija Jēkabs Mediņš, Ilga Jākobsone, Ēvalds Siliņš, Alfrēds Eidiņš, Dzidra Kļaviņa un Aīda Stabulniece. Mūzikas pedagogi J. Mediņš un I. Jākobsone, pamatojoties uz padomju perioda galvenajiem mūzikas pedagoģijas principiem, izveidoja mūzikas apguves sistēmu, kurā līdzās dziedāšanai bija iekļauta arī mūzikas klausīšanās. Skolēni mācījās dziedāt gan padomju masu dziesmas, gan latviešu, krievu un citu tautu dziesmas. 20. gs. 60. gados Ē. Siliņš mūzikas pedagoģijā ieviesa relatīvo solmizāciju. 20. gs. 70. gados A. Eidiņš izstrādāja relatīvās solmizācijas metodiku, kuras pamatā ir rokas zīmju izmantošana, kas mūzikas pedagoģijā veido asociācijas starp redzes uztveri un atsevišķas skaņas dzirdes priekšstatu. Paliekoša nozīme mūzikas pedagoģijā ir arī Dz. Kļaviņas relatīvās solmizācijas metožu un paņēmienu analīzei un interpretācijai plašākā kontekstā. 20. gs. 80. gados mūzikas metodiķe un vairāku mācību grāmatu autore A. Stabulniece izveidoja mūzikas satura apguves koncepciju sākumizglītības posmam. Viņas veidotais mūzikas mācību saturs dod iespēju katram skolēnam iesaistīties muzicēšanā atbilstoši savām muzikālajām spējām un interesēm.

Neatkarības atgūšana Latvijā sekmēja arī mūzikas pedagoģijas attīstību, kurā iesaistījās tā laika nozīmīgākie mūzikas pedagogi un pētnieki. Piemēram, Irēna Nelsone kopā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (līdz 1991. gadam ‒ Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija) mācībspēkiem Laimu Lasmani, Ligitu Rozenbergu, Ilgu Milleri un Arvīdu Platperu sagatavoja mācību līdzekļus vispārizglītojošo skolu un mūzikas skolu skolēniem. Mācību līdzekļos pamatā tika izmantotas latviešu tautasdziesmas un ievērota muzikālo prasmju attīstības pakāpenība. Šajā periodā I. Nelsone (kopā ar Mirdzu Paipari) un Jānis Paukšte sarakstījuši grāmatas mūzikas mācīšanas metodikā.

21. gs. sākumā Imants Vasmanis, būdams Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītājs, kopā ar mūzikas skolotājiem un pētniekiem Ingrīdu Vilkārsi, Ievu Čerpinsku un Ilmu Grauzdiņu izveidojis saturiski vienotu mācību līdzekļu komplektu mūzikā, kurā ietilpa mācību grāmata, darba burtnīca skolēnam un metodiskais līdzeklis pedagogam. Šajā periodā Dainis Zariņš, I. Grauzdiņa un Laima Mūrniece attīstīja un pilnveidoja Latvijas mūzikas pedagoģijas kā zinātņu nozares teorētiskos pamatus.

Kopš 2016. gada mūzikas pedagoģija ir orientēta uz kompetenču pieejā balstītu mācību satura ieviešanu. Mūzika ir viena no kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslas mācību jomas sastāvdaļām.

Galvenās pētniecības iestādes mūzikas pedagoģijā ir augstskolas, kurās tiek izstrādāti un aizstāvēti promocijas darbi, piemēram, Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte. Nozīmīgu ieguldījumu mūzikas pedagoģijas pilnveidē tās pastāvēšanas laikā ir nodrošinājusi arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola.

Profesionālās organizācijas apvieno mūzikas pedagogus un pētniekus, kuriem interesē mūzikas pedagoģijas attīstība Latvijā. 1997. gadā tika nodibināta Latvijas mūzikas mācību iestāžu vadītāju asociācija (kopš 2005. gada ‒ Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācija). Tās darbības mērķis ir Latvijas mūzikas izglītības sistēmas un tradīciju saglabāšana un pilnveidošana.

2008. gadā nodibināta Latvijas vispārējās izglītības iestāžu mūzikas skolotāju asociācija. Tās mērķis ir dot ieguldījumu mūzikas pedagoģijas kvalitātes uzlabošanā. Tas tiek panākts, sekmējot mūzikas skolotāju profeionālās meistarības pilnveidi un aktīvi iesaistoties kompetenču pieejas realizēšanā mūzikas mācību procesā.

2009. gadā nodibināta Latvijas Pirmsskolas mūzikas izglītības asociācija, kura apvieno pirmsskolas izglītības iestādēs strādājošos mūzikas pedagogus un pirmsskolas skolotājus. Tās darbības mērķis ir iesaistīt pedagogus un vecākus pirmsskolas vecuma bērnu muzikalitātes sekmēšanā un veicināt sabiedrības izpratni par mūzikas iespējām bērna personības vispārējā un muzikālajā attīstībā.

Katra augstākās izglītības iestāde izdod savus periodiskos zinātnisko rakstu krājumus, kuros publicēti jaunākie pētījumi mūzikas pedagoģijas jomā. Latvijas Universitātē kopš 2007. gada tiek izdots rakstu krājums “Pedagoģija un skolotāju izglītība”, kurā tiek publicēti pētnieku raksti arī mūzikas pedagoģijā. Iesākto tradīciju turpina konferenču rakstu krājums Human, Technologies and Quality of Education (kopš 2018. gada).

Daugavpils Universitātē kopš 2007. gada tiek izdots zinātnisko rakstu krājums Problems in Music Pedagogy. No 2009. gada tiek izdots zinātnisko rakstu krājums “Mūzikas zinātne šodien: patstāvīgais un mainīgais”. Tajā publicēti pētījumi, kuros tiek atklāta savstarpējā saikne starp mūzikas zinātni un pedagoģiju, starp atskaņotājmākslu un mūzikas pedagoģiju.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā kopš 2006. gada tiek izdots zinātnisko rakstu krājums “Sabiedrība. Integrācija. Izglītība” (Society. Integration. Education), kurā tiek apskatītas aktuālas problēmas arī mūzikas pedagoģijā. No 2012. gada līdz 2017. gadam tika izdoti zinātniski praktiskās konferences materiāli “Māksla un mūzika kultūras diskursā”, kur atsevišķā nodaļā ‒ “Mūzikas zinātne praksei” ‒ aplūkoti mūsdienu mūzikas pedagoģijā aktuāli jautājumi.

Latvijas Lauksaimniecības universitātē kopš 2009. gada izdod zinātnisko rakstu krājumu Rural Environment, Education, Personality, kurā mūzikas pedagoģijas pētnieki informē plašāku sabiedrību par problēmām un to risinājumiem dažādās Latvijas izglītības sistēmas pakāpēs: pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā, vidējā izglītībā un augstākājā izglītībā.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kopš 2007. gada tiek izdots krājums “Mūzikas akadēmijas raksti”, kurā līdzās mūzikas vēstures un teorijas jautājumiem tiek risinātas arī mūzikas pedagoģijā aktuālas problēmas.

Nozīmīgākie pētnieki mūzikas pedagoģijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija J. Bebris un J. Rozītis, kuri publicēja grāmatas mūzikas mācību metodikā, kā arī I. Palēvičs, J. Vītoliņš, E. Vīgners, A. Salaks, Ā. Šillers, J. Graubiņš, kuri bija pirmo mūzikas mācību grāmatu autori. Padomju okupācijas laikā nozīmīgākie pētnieki bija J. Mediņš un I. Jākobsone, Ē. Siliņš, A. Eidiņš, Dz. Kļaviņa, A. Stabulniece.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā nozīmīga ir D. Zariņa, I. Grauzdiņas, I. Nelsones, L. Lasmanes, L. Rozenbergas, I. Milleres, A. Platpera, I. Vasmaņa darbība mūzikas pedagoģijas jomā.