Redzamā gaisma ir elektromagnētiskā spektra daļa, ko var saskatīt cilvēka acs. Aptuvenais viļņu garumu diapazons ir 400‒700 nm robežās, taču precīzās vērtības ir atkarīgas no apgaismojuma apstākļiem un indivīda redzes īpatnībām. Redzamā gaisma ir viens no svarīgākajiem informācijas avotiem par apkārtējo vidi. Tam ir būtiska loma dabā notiekošajos procesos un ļoti plašs pielietojums mūsdienu tehnoloģijās.

Pēc ISO 21348 definīcijas, redzamā gaisma atbilst elektromagnētisko viļņu diapazonam, kura viļņu garums ir lielāks nekā 380 nm (atbilstošā frekvence – 789 THz; fotonu enerģija – 3,26 eV), bet mazāks nekā 760 nm (394 THz; 1,63 eV). Robežas starp ultravioletā (UV) starojuma un redzamās gaismas (380‒400 nm), kā arī redzamās gaismas un infrasarkanā (IS) starojuma (700‒780 nm) spektra apgabaliem literatūrā nav definētas viennozīmīgi. Atšķirīgu viļņu garumu redzamo gaismu cilvēks izšķir dažādās krāsās.

Balta gaisma ietver visus redzamās gaismas viļņu garumus. Gaismas avotu raksturošanai praktiski svarīgi parametri ir koordinātes CIE (Starptautiskā Apgaismojuma komisija, Commission internationale de l’éclairage,) krāsu diagrammā (CIE color coordinates), korelētā krāsu temperatūra (correlated color temperature, CCT) un krāsu atveides indekss (color rendering index, CRI).

Redzamās gaismas jaudas mērīšanai var izmantot radiometriskus un fotometriskus raksturlielumus. Radiometriskie raksturlielumi ir piemērojami starojumam visa optiskā spektra (UV starojums, redzamā gaisma, IS starojums) diapazonā. Starojuma plūsmu definē kā enerģiju, kas laika vienībā iziet caur doto laukumu, un to mēra jaudas vienībās, piemēram, vatos (W). Starojuma plūsmu kādā noteiktā telpas leņķī raksturo enerģētiskais gaismas stiprums, kura mērvienības ir vati uz steradiānu (W/sr). Enerģētiskais apgaismojums ir skaitliski vienāds ar starojuma plūsmu, kas krīt uz apgaismojamās virsmas laukuma vienību, un to mēra vatos uz kvadrātmetru (W/m²). Atbilstošajos fotometriskajos raksturlielumos (gaismas plūsma, mērvienība – lūmens (lm); gaismas stiprums, mērvienība – kandela (cd); apgaismojums, mērvienība – lukss (lx)) tiek ņemta vērā cilvēka acs selektīvā jutība pret dažādu viļņu garumu redzamo gaismu, un tos izmanto tikai redzamās gaismas diapazonam.

Redzamā gaisma ir viens no svarīgākajiem informācijas avotiem par apkārtējo vidi. Tā kā Zemes atmosfēra ir lielā mērā caurspīdīga redzamā spektra daļā, evolūcijas gaitā dzīvajām radībām ir izveidojušies maņu orgāni, kas spēj to uztvert. Ar redzamo gaismu saprot spektra daļu, ko spēj detektēt cilvēka acs, taču ir dzīvnieki, kas “redz” arī daļu no UV vai IS spektra apgabaliem. Gaismas mijiedarbība ar objektiem ne tikai nosaka to izskatu, bet arī satur informāciju par struktūru un notiekošajiem procesiem atomārā mērogā.

Liela nozīme dabā notiekošajos procesos ir fotosintēzei – procesam, kurā augi redzamās gaismas enerģiju pārveido ķīmiskajā enerģijā. Fotosintēzes laikā no neorganiskiem savienojumiem (ūdens un ogļskābā gāze) rodas skābeklis un organiskie savienojumi. Fotosintēzes produkti – barības vielas un skābeklis – ir īpaši svarīgi dzīvības uzturēšanai, un bez tiem lielākā daļa organismu uz Zemes izzustu.

Jau tūkstošiem gadu cilvēces dzīves kvalitātes uzlabošanai tiek meklēti jauni risinājumi mākslīgai gaismas radīšanai. 20. gs. revolucionārie atklājumi gaismas avotu un detektoru ierīcēs (lāzers, gaismas diode, lādiņa saites matrica utt.) ir sekmējuši daudzus jaunus redzamās gaismas pielietojumus zinātnē, rūpniecībā un ikdienas dzīvē.

Viena no redzamās gaismas primārajām funkcijām ir apgaismojuma radīšana. Dienas laikā Saule kalpo par ideālu baltās gaismas avotu, bet nakts stundās vai iekštelpās optimāla apgaismojuma radīšanai jāizmanto mākslīgie avoti. Apgaismojuma industrija veido būtisku daļu no elektroenerģijas patēriņa, tādēļ tās mūsdienu aktuālākās problēmas ir saistītas ar avotu energoefektivitātes uzlabošanu un viediem risinājumiem automatizētai apgaismojuma kontrolei.

Vairākos pielietojumos ierobežojumi, kas saistīti ar cilvēka redzi, tiek pārvarēti, izmantojot speciālas optikas sistēmas un starojuma detektorus. Redzamās gaismas savākšana un fokusēšana ir daudzu optikas ierīču, piemēram, mikroskopu un teleskopu, darbības pamatā. Mikroskopija apvieno metodes, ar kurām ir iespējams aplūkot tuvus objektus ļoti lielā palielinājumā, tādējādi vizualizējot sīkas strukturālas nianses. Optiskos mikroskopus izmanto bioloģisku un medicīnisku pētījumu veikšanā, materiālzinātnē, ģeoloģijā, inženierijā, kriminālistikas analīzē, industrijā un citās nozarēs. Teleskopi ir piemēroti attālu priekšmetu aplūkošanai un pētījumiem, tādēļ tos plaši izmanto astronomijā.

Redzamo gaismu var izmantot, lai pārraidītu vai saglabātu informāciju. Drošai kuģu navigācijai vēl joprojām tiek izmantoti bāku gaismas signāli, savukārt automašīnu satiksmes organizēšanai svarīgi ir luksofori un pagriezienu indikatori. Ikdienā aktuāla informācija redzamās gaismas veidā tiek saņemta no televizoru, datoru un viedierīču ekrāniem. Gaismu var izmantot arī informācijas ierakstam datu nesējos, piemēram, optiskajos diskos.

Redzamajai gaismai ir daudzveidīgs pielietojums ārpus apgaismojuma un informācijas tehnoloģijām. Saules šūnas izmanto, lai gaismas enerģiju pārvērstu elektriskajā. Gaismas pastiprināšana, izmantojot inducēto starojumu (light amplification by stimulated emission of radiation, laser), ir nozīmīga daudzās zinātnes un tehnikas jomās, piemēram, ļoti precīzai attāluma noteikšanai, lāzerķirurģijai, metināšanai un citiem pielietojumiem. Lāzeru starojumu var izmantot pat kā optisko pinceti (optical tweezers, Nobela prēmija fizikā 2018. gadā), lai veiktu manipulācijas ar nanomēroga izmēru objektiem. Medicīnā redzamo gaismu izmanto gan diagnostiskiem, gan terapeitiskiem nolūkiem. Veselībai nozīmīgus parametrus, kā, piemēram, pulsu un skābekļa piesātinājumu asinīs, var monitorēt ar optiskajiem sensoriem, kas integrēti nēsājamās viedierīcēs (pulksteņos, aprocēs, gredzenos). Daudzu fundamentālu un lietišķu pētījumu, kā arī praktisko pielietojumu stūrakmens ir spektroskopija – starojuma un vielas mijiedarbības procesu raksturošana. Elektromangētisko starojumu redzamās gaismas diapazonā izmanto optiskās spektroskopijas metodēs (absorbcijas spektroskopijā, luminiscences spektroskopijā, Ramana spektroskopijā).