Snēpeles pagasts atrodas Latvijas rietumos, Kuldīgas novada vidusdaļā, Ventas kreisajā krastā. Ziemeļos robežojas ar Pelču pagastu, ziemeļrietumos – ar Kurmāles pagastu, rietumos – ar Turlavas pagastu, dienvidrietumos un dienvidos – ar Laidu pagastu un dienvidaustrumos – ar Raņķu pagastu. Ventas upe ir pagasta austrumu robeža ar Vārmes pagastu 7 km garumā. Pagasta teritorija ir 77 km².

Līdz novada administratīvajam centram Kuldīgai – 16 km, līdz galvaspilsētai Rīgai – 180 km. Pagasta centrs ir Snēpele (vidējciems ar 284 iedzīvotājiem); citas vēsturiski lielākās apdzīvotās vietas – Mazsālijas, Kundi un Viesalgciems.

1945. gadā pagastu sadalīja Snēpeles un Sudrabkalnu ciemos, bet 1966. gadā, abus apvienojot, izveidoja Snēpeles ciema padomi, kuru 1990. gadā pārdēvēja par Snēpeles pagastu.

2021. gadā Snēpeles pagastā bija 695 iedzīvotāji (9,3 iedzīvotāji uz km²). Vidējciems Snēpele ir vienīgā kompakti apdzīvotā vieta pagastā ar 284 iedzīvotājiem, bijušais kolhoza centrs. Vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo viensētās un skrajciemos. Viensētas pārsvarā atrodas plašās joslās ap autoceļiem. Iedzīvotāju skaitam ir tendence samazināties. 2010. gadā bija 815 iedzīvotāju, 2000. gadā – 849, 1969. gadā – 768. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas Snēpeles pagastā bija 1339 iedzīvotāji. Padomju okupācijas varas iestādes 1941. gadā deportēja 10 un 1949. gadā – 66 Snēpeles iedzīvotājus. Visvairāk strādājošie nodarbināti lauksaimniecībā un pakalpojumu sniegšanas nozarē. Vērojama samērā augsta centrtiece uz Kuldīgu kā uz darba, mācību un pakalpojumu saņemšanas vietu. 

Pagasta teritorijā galvenās darbības jomas ir lauksaimniecība (77 %) un mežsaimniecība (20,4 %). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir 3517,1 ha, no tiem 2644,9 ha aizņem aramzeme. Meži aizņem 3345,9 ha, t. sk. valsts meži – 1451,5 ha.

Reģistrētas 45 zemnieku saimniecības, dažādu jomu sabiedrības ar ierobežotu atbildību, individuālie komersanti un biedrības. Teritorijā darbojas “Snēpeles mednieku klubs”.

Netradicionāla saimniekošana izvēlēta fermā “Nornieki” – no piemājas saimniecības tā kļuvusi par lielāko strausu audzētavu valstī, attīsta kazkopību, kā arī ir atvērts restorāns ”Strauss un kaza“, bet ienākumus dod tūrisma pakalpojumi.

Snēpeles pagasta centrā atrodas veikals. Darbojas viesu nams “Mazsālijas”. 

Pagastā visu ceļu kopgarums ir 80,5 km. Snēpeli šķērso pirmās šķiras autoceļš Kuldīga–Skrunda (P116), kā arī otrās šķiras autoceļi Vilgāle–Snēpele (V1283), Kurmāle–Ieras (V1294), Snēpele–Kazdanga (V1296). Kursē reģionālais sabiedriskais transports maršrutā Kuldīga–Snēpele–Laidi–Skrunda. Skolēnu autobuss nodrošina bērnu nokļūšanu uz skolām Vilgālē un Kuldīgā.

Kuldīgas komunālais dienests veic centralizētu atkritumu apsaimniekošanu visā pagasta teritorijā, ciematā nodrošināta centralizēta ūdensapgāde, kanalizācija un un ielu apgaismojums. Sakarus nodrošina mobilo telekompāniju operatori.  

Snēpelē pamatskola dibināta 19. gs. otrajā pusē, sākumā tā darbojās dažādās ēkās. 1878. gadā par barona Hāna (Hane, von Hahn) līdzekļiem uzcēla pagastmāju un tajā iekārtoja arī skolu. 1924. gadā skolu pārcēla uz bijušo barona pili, darbojās četru klašu, vēlāk arī sešu klašu pamatskola. Pēc Otrā pasaules kara tika atvērta septiņu klašu pamatskola, bet 1956.–1966. – Snēpeles vidusskola. Vēlāk – astoņgadīgā un deviņgadīgā skola, no 1992. gada – Snēpeles pamatskola. Skolēnu skaitam samazinoties, 2009. gadā tā reorganizēta un līdz 2015. gadam darbojās kā Kuldīgas Centra vidusskolas filiāle (realizēja pamatskolas un pirmsskolas programmas). No 2015. gada 1. septembra pilī darbojas tikai pirmsskolas grupiņas kā Vilgāles pamatskolas struktūrvienība. Pagasta teritorijā dzīvojošie skolas vecuma bērni apmeklē Vilgāles pamatskolu vai izglītības iestādes Kuldīgas pilsētā.

Mūsdienās Snēpeles muiža tiek veidota kā izglītības un kultūras centrs. Ēka ir pašvaldības īpašums, kurā darbojas bērnudārza grupiņas, senioru klubs “Atvasara”, kapela “Kā ir, tā ir”, audēju pulciņš “Vēveri” (1998. ieguva Tautas lietišķās mākslas studijas nosaukumu, viens no pagasta lepnumiem, tāpēc Snēpeles ģerbonī ir arī kamols). Iekārtotas baroneses laika, skolas vēstures, kā arī gleznotāja un grafiķa Indriķa Zeberiņa piemiņas istabas. Notiek izstādes un koncerti.

Senākajā skolas namā 20. gs. atradās pagasta valde, ciema izpildu komiteja, kolhoza kantoris, pasts. Mūsdienās tur atrodas Snēpeles pagasta pārvalde, bibliotēka, ģimenes ārsta prakse un kultūras nams. 20. gs. 30. gados darbojās jauktais koris, vīru koris, drāmas kolektīvs un aizsargu deju kolektīvs. 2019. gadā tika atzīmēta amatierteātra 100 gadu jubileja. Radoši darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvs. Biedrība “Snēpeles pagasta deju kolektīvs” realizējusi divus LEADER projektus vidējās paaudzes deju kolektīvam “Snēpele” – par mobilu deju zāles aprīkojuma iegādi (2021) un kolektīva ietērpšanu Snēpeles tautas tērpā (pēc 1880. gada radītās skices). Pagasta attīstību, iesaistoties dažādos projektos, veicina daudzveidīgu biedrību (mūzikas, ģimeņu, tūrisma attīstības) darbs.

Pasākumi notiek gan kultūras namā, gan tam blakus esošajā brīvdabas estrādē.

Snēpeles pagastā ārsts un aptieka darbojās jau 20. gs. 20. gadu sākumā. Ap 1950. gadu Zveju mājās bija neliela slimnīca, kurā varēja uzturēties 25 pacienti, tajā bija arī dzemdību nodaļa un zobārsts. 60.–90. gados darbojās feldšeru un vecmāšu punkts, ambulance un aptieka. Mūsdienās iedzīvotāji reģistrējušies gan vietējā, gan citās ģimenes ārstu praksēs Kuldīgas novadā.

Snēpeles pagastā atrodas divas baznīcas – Snēpeles evanģēliskā luterāņu baznīca un Snēpeles baptistu draudzes baznīca. Kopš 19. gs. 60. gadiem Turlavas pusē darbojās baptistu draudze, kuras dalībnieku lielākā daļa bija snēpelnieki. 1936. gadā Snēpeles centrā tika uzsākta baznīcas būvniecība, kuru atklāja 1940. gada 18. septembrī. 1943. gadā vācieši izmantoja šīs telpas hospitāļa vajadzībām. 1961. gadā padomju okupācijas vara draudzei baznīcu atņēma un ierīkoja tajā skolas sporta zāli. 20. gs. 90. gados draudze to atguva un atjaunoja interjeru, ārējo fasādi, kā arī uzlika baznīcai jaunu torni. 17. gs. tika uzcelta luterāņu baznīca, kuru pārbūvēja 1837. un 1942. gadā. Baznīcu apkalpoja gan Kuldīgas draudzes vācu mācītājs, gan Lipaiķu draudzes mācītājs līdz 20. gs. 20. gadiem, kad draudze kļuva patstāvīga. 1974. gadā baznīcas ēkā tika ierīkota kolhoza klēts, 1988. gadā – pārbūvēta par sporta zāli. Draudze atsāka darbību 1991. gadā pēc baznīcas rekonstrukcijas. Padomju okupācijas gados izpostīto inventāru no jauna radīja vietējais amatnieks Arvīds Ozoliņš. 

Snēpeles pagasta rietumu daļa atrodas Rietumkursas augstienes Kurmāles pauguraines dienvidu daļā un Bandavas pauguraines ziemeļku daļā. Teritorijas reljefs izveidojies pēdējā ledāja darbības rezultātā, tam raksturīga formu un ainavu daudzveidība – gleznaini pauguri ar starppauguru ieplakām. Augstākā pauguru grēda – Sudrabkalni – atzīta kā perspektīvā aizsargājamā ainavu teritorija ar lielu bioloģisko daudzveidību. Pagasta austrumu daļa atrodas Pieventas līdzenumā, tai raksturīgas upju ielejas un nogāzes.

Augsnes cilmiezi galvenokārt veido morēnas (mālsmilts un smilšmāls), fluvioglaciālie (smilts) un limnoglaciālie (smilts un māls) nogulumi. Apmēram 80 % ir viegla sastāva augsnes – mālsmilts, smilts. Salīdzinoši lielas platības pagastā aizņem purva augsnes, kuru mehānisko sastāvu veido kūdra.

Teritorijas galvenie tautsaimniecībā izmantojamie derīgie izrakteņi ir grants, smilts un kūdra, mūsdienās to loma pagasta saimnieciskajā dzīvē nav būtiska. Nelieli smilts un grants daudzumi tiek periodiski izlietoti pagasta iedzīvotāju personīgajās saimniecībās.

Snēpeles pagasts ietilpst mitrajā Kurzemes rajonā. Pagastā esošās upes pieder pie Ventas upes noteces baseina. Lielākā daļa ir Lejējupes pietekas. Lejējupe ir Ventas kreisā krasta pieteka, tās kopējais garums ir 19 km. Upei visā tās garumā nav viena noteikta nosaukuma. Pie katrām mājām to sauc atbilstošās mājas vārdā. Snēpeles pagastā visvairāk lieto nosaukumus Bāraucupe, Sprīstiķupe, Viesalgupe. Pagasta teritorijā ir trīs nelieli ezeri – Allažezers (4,2 ha), Ķepšu ezers (1,5 ha) un Kaltiķa ezers (0,7 ha ), kā arī dzirnavu un zivju dīķi. Publiskā ūdenstilpne ir Strautmaļu dīķis pagasta centrā.

Meži aizņem 43,5 %  no pagasta platības, galvenā koku suga – priede (44 %). Izveidots viens mikroliegums Valsts mežu teritorijā platlapju meža biotopam saimniecībā Pilskalni.

Briežu krāču dolomīta atsegums Ventas kreisajā krastā (Briežu brasls) noteikts kā aizsargājams ģeoloģisks piemineklis. Noteikti pašvaldības vietējās nozīmes kultūrvēsturiski objekti – ainaviski vērtīgā Kundu vecā ceļa aleja un Kalna kroga aleja, kā arī Snēpeles muižas parks (3,4 ha), baronu Hānu dzimtas kapi un Hānu dzimtas aleja. Parkā aug dižkoka apmērus sasniedzis parastais skābardis. No pils parādes pagalma ziemeļrietumu virzienā pāri ceļam stiepjas ap puskilometru gara liepu un kastaņu aleja uz baronu kapiem 4,2 ha platībā ar vērtīgām introducētu skuju koku sugām. Par valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli noteikta kulta vieta – Elderenes svētavoti gravā pie Puķuleju mājām Snēpeles pagastā, kas atrodas apmēram 1 km uz dienvidrietumiem no Mazsāliju pilskalna .

Pagasta teritoriju šķērso Mežatakas 91. posms Aizpute–Snēpele un 92. posms Snēpele–Kuldīga.

Tagadējā Snēpeles pagasta teritorija atradās senās kuršu zemes Bandavas vidusdaļā. Snēpeles apvidus pirmo reizi vēstures dokumentos ar Pajuldes vārdu minēts 1253. gada zemes dalīšanas līgumā, kur to ieguva Livonijas ordenis. 1428. gadā to kā lēni no Kuldīgas komturejas saņēma kāds Lūve Šnēpels (Louwe Snepel), kurš ierīkoja muižu (Schnehpeln), no kuras arī cēlies pagasta mūsdienu nosaukums.

1505. gadā par muižas lēņa īpašnieku kļuva Vārmes, Šķēdes un Dinsdurbes muižu īpašnieks Martins fon den Brinkens (Martin von den Brincken), kurš muižu pārdeva Heinriham fon Sakenam (Heinrich von Sacken). Pēc vairāku īpašnieku nomaiņas par muižas īpašnieku kļuva Johans fon der Reke (Johann von der Recke). 1820. gadā muižu nopirka Ādolfs Georgs Vilhelms fon Hāns (Adolph Georg Wilhelm von Hahn). Pēdējais muižas īpašnieks bija Frīdrihs Freds fon Hāns (Friedrich Fred von Hahn).

1856. gada tika pabeigta grezna kungu dzīvojamā nama – medību pils – būve, kuru 1924. gadā pielāgoja skolas vajadzībām.

Snēpeles iedzīvotāji aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, noorganizēja tautas milicijas nodaļu, izveidoja savu revolucionāro rīcības komiteju, piedalījās tā sauktajā Aizputes karā. 1905. gada beigās muižā apmetās soda ekspedīcijas vienība, kas nežēlīgi izrēķinājās ar vietējiem, ar rīkstēm tika nopērti vairāk nekā 50 revolucionāri. Pieci soda ekspedīcijas upuri apglabāti Snēpeles kapos, pie muižas ēkas uzstādīta piemiņas plāksne.

Agrārās reformas laikā Snēpeles muižu (1704 ha) sadalīja 101 vienībā, Sprinču muižu (406 ha) – 25 vienībās, Lielsālijas, Mazsālijas, Bārauces un Kundi ciemus (70 ha) – 5 vienībās. 1935. gadā Snēpeles pagastā bija 92 vecsaimniecības un 103 jaunsaimniecības. Darbojās trīs ūdensdzirnavas, koppienotava, 4 pārtikas veikali.

Snēpeles pagastā atradās viens no Kursas seno valdnieku – kuršu ķoniņu – brīvciemiem – Viesalgu ciems, kurš piederēja Tontegodes dzimtai. Tā zeme nekad nebija piederējusi vācu muižniekiem, un ļaudis bija brīvi no klaušām un nodevām. 1850. gadā tajā bijušas deviņas kuršu ķoniņu ģimenes. Viesalgu ciems beidza pastāvēt 1929. gadā, kad Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās.

Pēc Otrā pasaules kara pagasts tika likvidēts, tā vietā izveidotas Snēpeles un Sudrabkalnu ciemu izpildu komitejas, kuras 1954. gadā apvienotas kā Sudrabkalnu ciema padome, bet no 1966. gada – Snēpeles ciema padome, no 1990. gada – Snēpeles pagasta padome. No 2009. gada pagasts kļuva par Kuldīgas novada administratīvo teritoriju.

1948. gada 10. oktobrī Snēpelē tika nodibināts pirmais kolhozs pagastā – “Vētra”, bet 28. novembrī – kolhozs “Jaunā gvarde”, 1949. gada 27. janvārī – kolhozs “Arājs”, bet 5. aprīlī – kolhozs “Brīvais ceļš”. 1950. gadā notika sīko saimniecību apvienošana. Izveidojās divas saimniecības – “Jaunā gvarde” un “Brīvais ceļš”. 1961. gada 14. februārī abas apvienoja, izveidojot kolhozu “Snēpele”.

Kolhoza laikā tika uzceltas daudzas ražošanas ēkas: jaunā kalte, kartupeļu pagrabs, katlu māja, fermas, lopbarības šķūņi, lauksaimniecības mašīnu šķūnis, kā arī dzīvojamās mājas – trīs astoņpadsmit dzīvokļu mājas un vairāk nekā 20 Līvānu tipa mājas. Bija bērnudārzs ar 95 vietām, jauns veikals un ēdnīca, kā arī sadzīves pakalpojumu punkts. Padomju okupācijas laika saimniekošanas un plašās meliorācijas dēļ izzuda daudzas viensētas, kas Snēpelē bija 20. gs. sākumā un vidū.

Sākoties privatizācijas procesiem Latvijā, 1992. gadā kolhozs tika pārveidots par paju sabiedrību “Snēpele”, 1994. gadā tā tika likvidēta. Līdz ar to beidza pastāvēt kopsaimniecība un sākās īpašumu privatizācija un zemnieku saimniecību veidošanās.

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis ir Mazsāliju pilskalns (netālu no Pilskalnu mājām), ierīkots savrupā zemes paaugstinājumā, ko no trīs pusēm ierobežo avotaina upītes grava. Uz rietumiem no pilskalna apmēram 1 ha platībā konstatēta sena apmetnes vieta, bet uz dienvidiem – kuršu ugunskapi. Netālu ir arī kulta vietas – Baznīcas kalns un Elderenes svētavoti. Snēpeles muižas kungu dzīvojamā ēka – bijusī barona Hāna medību pils celta 19. gs. sākumā. Ēkā mākslinieciski augstvērtīgi objekti ir fasādes dekoratīvā apdare, lieveņa margas un durvju komplekts, trīs krāsnis. Koridoru galos otrajā stāvā saglabājušies lieli pusapaļi logi ar ornamentiem.

Vietējās nozīmes pieminekļa statuss noteikts bijušās muižas apbūvei (muižas stallis, klēts, kalte, pārvaldnieka māja, kalpu māja, spirta brūzis) un barona dzimtas kapiem.

Kultūras mantojumu veido arī Snēpeles pagastmāja un bijušais skolas nams, mākslinieka Indriķa Zeberiņa dzimtās mājas “Saldenieki” un luterāņu baznīca.   

Snēpeles robežzīmes uz galvenajiem pagasta ceļiem visās četrās debess pusēs veido lieli, vietējos laukos atrasti akmeņi. Laukakmenī veidotas arī piemiņas zīmes padomju varas laikā (1905–1945) kritušajiem (1970) un 1941.–1949. gadā padomju represijās cietušajiem (1990).

Kordiriģents, komponists un pedagogs Ernests Vīgners 1869.–1873. gadā bija Snēpeles skolas skolotājs, rīkoja arī svētdienas sapulces pieaugušajiem, kurās līdztekus kora dziedāšanai apsprieda dažādus populārzinātniskus un filozofiskus jautājumus. Nodibināja vīru kori Snēpelē.

Snēpeles pagasta Sprincsaldeniekos (mūsdienās Saldenieki) dzimis latviešu gleznotājs un grafiķis, grāmatu un žurnālu ilustrators Indriķis Zeberiņš. Pie mājas 1982. gadā atklāta piemiņas plāksne.