Persefone ir Zeva (Ζεύς) un Dēmetras (Δημήτηρ) meita, Aīda (Ἅιδης) sieva, pavasara un ziedošās dabas personifikācija, nemirstības simbols, bet tajā pašā laikā viņa pārstāv arī htonisko pasauli – to, kas saistīta ar zemi un pazemi. Nozīmīgākais mīts, kas saistāms ar Persefoni, ir stāsts par viņas nolaupīšanu, pēc kuras Persefone kļuva par pazemes valstības valdnieci.

Lai gan Persefone var tikt godināta arī atsevišķi, viņas kults parasti tiek sasaistīts kopā vai nu ar Dēmetras kultu, vai Aīda kultu. Kad Persefone tiek godināta Dēmetras kultā, viņa parasti tiek dēvēta par Κόρη, Korē, burtiski ‘meitene, jauniete, jaunava’, savukārt Aīda kultā viņu vienmēr dēvē tikai vārdā, jaunavas epitetu vairs nepiesaucot. Dēmetras kultā māte un meita savītas kopā tik cieši, ka bieži pielietoti apzīmējumi ‘divas dievietes’, ‘divas Dēmetras’ vai ‘divas tesmoforietes’. Dažos avotos norādīts, ka Persefones nolaupīšana ir mīts, uz kuru balstīta tādu sengrieķu mistēriju kā Eleusīnu mistēriju un Tesmoforiju svētku izveidošanās.

Vienu trešdaļu gada Persefone pavadīja kopā ar vīru Aīdu pazemes valstībā, bet divas trešdaļas – kopā ar savu māti Dēmetru virszemē, kas simbolizē gada neauglīgos un auglīgos mēnešus Grieķijā. Tas norāda uz Persefones pretrunīgo dabu, jo viņa reizē ir atbildīga gan par mirušo, gan par vienmēr plaukstošo un dzīvo pasauli.

Par Persefones vārda etimoloģiju pastāv vairākas versijas, taču skaidrības par to nav. Romiešu mitoloģijā viņa tiek dēvēta par Proserpīnu (Proserpina).

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu – tādu senāko dievību kā Haosa (Χάος), Gājas (Γαῖα), Tartara (Τάρταρος) u. c. varenību pārņem antropomorfie Olimpa dievi. Persefones tēvs ir Zevs, māte Dēmetra. Zevs un Dēmetra pieder pie Olimpa dievu saimes, abi ir arī māsa un brālis, titānu Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥέα) meita un dēls. Persefone pieder pie antropomorfo dievu paaudzes. Ir avoti, kas piedāvā versiju, ka Persefones tēvs ir Zevs, bet māte Stiksa (Στύξ).

Lai gan Persefones vīrs ir Aīds, mīti stāsta, ka viņai bija bērni arī no Zeva – dēls Zagrejs (Ζαγρεύς), dievs, arhaiska Dionīsa (Διόνυσος) hipostāze, kuru esot saplosījuši Hēras (Ἥρα) sūtītie titāni, un meita Melinoje (Μηλινόη) – briesmīga, biedējoša pazemes dieviete. Daži avoti vēsta, ka Persefonei un Aīdam bija trīs meitas dievietes erīnijas, taču citi avoti norāda, ka erīnijas bija Gājas meitas un ka tās tikai mitinājās pie Aīda un Persefones pazemes valstībā. Erīnijas bija atriebības, lāsta un soda dievietes – Tīsifone (Τισιφόνη, burtiski ‘slepkavas atriebēja’), Alekto (Ἀληκτώ ‘nemierināmā, neremdināmā’) un Megaira (Μέγαιρα ‘nenovīdīgā, skaudīgā, naidīgā’).

Persefones funkcijas ir galēji pretējas, jo kopā ar Dēmetru viņa atbild par auglību, plaukstošu zemi, pavasari un tādējādi nemirstību, savukārt kopā ar Aīdu – par mirušo valstību, par mūžīgu tumsu un pazemi.

Stāsts par Persefones nolaupīšanu ir galvenais mīts vienlaikus gan Aīdam, gan Dēmetrai, kā arī pašai Persefonei. Visplašāk mīts aprakstīts nezināma autora vai autoru dieviem veltītajā kolekcijā “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) – Dēmetrai veltītajā himnā. Kad Aīdam pienāca laiks meklēt sievu, viņš par līgavu sev izvēlējās savas māsas Dēmetras vienīgo meitu Persefoni. Dēmetra atstāja savu meitu pļavā Nīsas jeb Nīsajas ielejā kopā ar nimfām. Nīsajas ieleja ir mītiska vieta, tāpēc vēlākās tradīcijās Persefones nolaupīšana attēlota Sicīlijā. Daži avoti min, ka nolaupīšana notikusi Okeāna (Ὠκεανός) krastā. Okeāns sengrieķu kosmogonijā bija liela saldūdens straume apkārt zemei, tās ūdeņi saukti par svētiem, un tie bija avots visām upēm.

Persefone šajā pļavā bezrūpīgi plūca puķes, nezinādama, kādu likteni tai lēmis viņas tēvs Zevs. Dēmetra, prom dodoties, piekodināja neplūkt narcises, jo tie bija ziedi, kas veltīti pazemes valstības dieviem. Persefone paklausīja mātei, plūca tulpes, hiacintes, īrisus, rozes, vijolītes un neaizmirstules un izvairījās no narcisēm, par kuru smaržu Dēmetra teica, ka tā novēršot domas no debesīm. Taču kādā brīdī pļavā uzplauka ļoti skaists un iepriekš neredzēts zieds. No vienas saknes izauga simts pumpuru, kas uzplauka dzeltenā krāsā un reibinoši smaržoja. Smarža bija tik spēcīga, ka izplatījās pa zemi, debesīm un jūrām. Šo ziedu izaudzēja Gāja – dažos avotos minēts, ka pēc Zeva, dažos, ka pēc Aīda lūguma.

Persefone, brīnišķā zieda apburta, nolēma to noplūkt, un, tiklīdz to izdarīja, atvērās zeme un no pazemes valstības izbrauca Aīds zelta ratos, kuros bija iejūgti mežonīgi melni zirgi. Persefone iekliedzās un sauca palīgā. Mītā pastāv versijas, kas viņas palīgā saucienus dzirdēja un kas nolaupīšanu redzēja. Viena versija stāsta, ka neviens no dieviem nedzirdēja un neredzēja Persefoni kliedzam pēc palīdzības un ka neviena no pļavā esošajām nimfām nemēģināja viņu glābt. Vienīgā, kas mēģināja aizturēt nolaupīšanu, bija kāda maza ūdens nāra Kiane (Κυανῆ), taču Aīda melnie zirgi pārskrēja tai pāri, un viņa raudādama izplūda strautā. Cita versija stāsta, ka Persefones kliedzieni bija dzirdami tālu – gan jūrās, gan Olimpa kalnā, bet neviens nolaupīšanu neredzēja, izņemot Hēliju (Ἥλιος). Pie šīs versijas pastāv arī variants, ka nolaupīšanu redzēja gan Hēlijs, gan Hekate (Ἑκάτη).

Aīda melnie zirgi traucās negaisa ātrumā pār zemi un jūrām un nonāca pazemes valstībā, kur valdīja tumsa. Kad Persefone tur nonāca, viņa izmisumā sāka saukt savu māti. Dēmetra atgriezās pļavā, meklēja savu meitu, bet nevarēja to atrast. Dēmetra, apģērbusies sēru drānās un raudādama, aizdedza divas lāpas un staigāja pa pasauli deviņas dienas, meklēdama meitu. Šajās deviņās dienās viņa nav nedz ēdusi, nedz dzērusi. Desmitajā dienā Dēmetra satika Hekati, kura minēja ka dzirdēja Persefoni kliedzam, un pēc Hekates ieteikuma abas dievietes devās pie visuredzošā Hēlija. Cita versija stāsta, ka Dēmetra pie Hēlija devusies pati pēc savas iniciatīvas. Hēlijs, jūtot līdzi Dēmetras bēdām, nolēma tai atklāt patiesību. Tāpēc viņš pavēstīja, ka Zevs bija nolēmis atdot Persefoni Aīdam par sievu un Aīds to nolaupīja un aizveda uz pazemes valstību. Hēlijs arī ieteica Dēmetrai pārtraukt sēras, jo viņas meita kļuvusi par varenā Zeva brāļa sievu. Bet Dēmetra noskuma vēl vairāk, sadusmojās uz dieviem un nolēma parastas mirstīgās aizsegā paslēpties pie cilvēkiem.

Tā kā Dēmetra skuma pēc Persefones un dusmojās uz Zevu, zeme bija neauglīga, cilvēkus piemeklēja bads, un tā dēļ izmira ciltis. Bada laikā arī dieviem nekas netika ziedots, bet Dēmetra savās skumjās neko no tā neredzēja. Zevs bija nobažījies, ka varētu zaudēt visus mirstīgos, tāpēc sūtīja pie Dēmetras dievus, kuri aicināja Dēmetru atgriezties Olimpā, taču viņa atteicās to darīt, kamēr Aīds neatdos Persefoni. Cita versija stāsta, ka Zevs nolēmis, ka Aīdam jādod Perfesone atpakaļ. Aīds piekrita, bet, pirms Persefone nonāca virszemē, Aīds tai iedeva granātābolu – laulības simbolu. Persefone apēda dažas sēklas, nezinādama, ka šādi piesaista sevi pazemes valstībai uz mūžu. Tāpēc Persefonei ik gadu jāatgriežas pie vīra. Kad Dēmetra uzzināja par Aīda viltību, viņa negribēdama pieņēma kompromisu – divas trešdaļas gada Persefone pavada kopā ar Dēmetru Olimpā, vienu trešdaļu ar vīru pazemes valstībā. Vēlākos avotos minēts, ka Persefone pavadīja pusgadu ar māti, pusgadu ar vīru. Kad Dēmetra kopā ar meitu atgriezās Olimpā, zeme atkal kļuva auglīga un cilvēkiem vairs nebija jācieš bads.

Katru gadu, kad Persefone atstāj Olimpu, Dēmetra skumst un ietērpjas sēru drānās, iestājas rudens un ziema. Kad Persefone atgriežas, Dēmetra ir laimīga un kaisa savas auglības dāvanas cilvēkiem, iestājas pavasaris un vasara.

Persefone parasti atveidota kā jauna sieviete ar labības saišķi vienā rokā un lāpu otrā, kājās stāvēdama vai sēdēdama tronī, dažkārt attēlota kopā ar Dēmetru, Triptolemu vai Aīdu. Persefones simboli ir lāpa, granātāboli, ziedi, briedis un graudi, svētie augi – asfodeles un kvieši. No antīkās pasaules saglabājušās statujas, monētas, mozaīkas, freskas un vāžu gleznojumi, kuros attēlota Persefone. Persefone atspoguļota arī gleznās un statujās. Bieži izmantots Persefones nolaupīšanas mīts, piemēram, 17. gs. itāļu mākslinieka Džana Lorenco Bernīni (Gian Lorenzo Bernini) skulptūrā “Proserpīnas izvarošana” (Ratto di Proserpina), kas atrodas Romā Borgēzes galerijā (Galleria Borghese).

Persefonei un Dēmetrai veltīti tempļi Eleusīnā, Korintā, Sicīlijā u. c. Sicīlijā bija vairāki dievietēm veltīti tempļi, tāpēc to dažkārt dēvē par Persefones salu. Persefonei kā laulības un dzemdību aizbildnei bija veltīts templis Itālijas dienvidos. Persefonei un Aīdam bija veltīts templis, kas saukts par Nekromanteionu (Νεκρομαντεῖον, Nekromanteion), un tas atradās Epīrā.