Darbu kopuma mugurkauls visdrīzāk ir simfoniskā mūzika – gan tieši simfonijas žanrs, gan koncerti un no tā atvasināti skaņdarbi (dažkārt tos mēdz dēvēt par koncertantiem – kā adjektīvu concertante – sacerējumiem, bet latviešu valodā šis apzīmējums nav labskanīgs un viennozīmīgs). Tās ir kompozīcijas, kuru pamatā ir simfoniskais orķestris, liela kolektīva muzicēšana. F. Mendelsons bija prasmīgs dramaturģijas meistars, taču viņa paletē nav spēcīgu dramatisku kontrastu, nerunājot par traģiku. Komponists darbojās, bet reizumis arī “spēlējās”, rotaļājās ar kontrastu vieglumu, izsmalcinātību, poēziju. Nav nejaušība, ka simfonijas ieguvušas pievārdus, kas rosina klausītāju (un, protams, atskaņotāju) uztveri vienā vai citā virzienā. Vēl vairāk tas attiecināms uz uvertīrām, kuru ieceres jau gluži tieši balstās kādā sižetā, leģendā, literārā darbā. Tieši simfonijas žanrā ir pieci skaņdarbi, piecas nozīmīgas kolonnas, kas balsta visu kopuma būvi. Pirmā (parasti bez šī apzīmējuma) – dominora simfonija (1824) ir bērnības posma sacerējums, visdrīzāk paredzējums un apsolījums. Otrā (tieši tāpat parasti bez skaitļavārda) ir simfonija-kantāte “Slavasdziesma” (Lobgesang, 1840). Trešā (t. s. “Skotu”, aizsākta 1830. gadā, taču pabeigta daudz vēlāk, 1842. gadā). Ceturtā (t. s. “Itāļu”, 1832). Pēdējā – Piektā – “Reformācijas” faktiski sacerēta 1830. gadā, taču publicēta tikai 1868. gadā. Simfonijas žanram līdzās stāv – un Vijolkoncerta (1844) gadījumā to pat pārspēj – koncerta žanrs un tā atvasinājumi. Taču jāņem vērā, ka mūzikas dzīves perspektīvā tie gandrīz vienmēr bija reti atskaņoti opusi.