Pieminekļa kompozīciju noteica izvēlētā novietne ar izteiktu slīpumu, tāpēc “sienas” labajā pusē ierīkotas kāpnes, kas ved uz laukumiņu, kurā atrodas altāris, kas nav paredzēts ne mūžīgajai ugunij, ne ziedu novietošanai. Piemineklis būvēts vienkāršās ģeometriskās formās, kas atbilst arhitektūras laikmetiskajai stilistikai, gan pieejamajiem būvmateriāliem – jau lietošanā bijušiem dažādu krāsu granīta blokiem. Kāpņu pusē sienas augšējā daļā atrodas 1,3 x 7 m gara skulpturāla frīze, kurā atveidoti 14 pāri zemnieciska izskata vīru ar šautenēm rokās, viņi it kā nāk pretim memoriāla apmeklētājam, nopietni un cīņai gatavi. Otrā sienas pusē līdzīga frīze atveido deviņus senlatviešu karavīru pārus, nogurušus pēc kaujas, ar zobeniem, atbalstītiem uz pleca. Pret Slokas ielu vērstajā šaurajā sienas daļā ir heraldiska lauvas galva vārtu ailā (vienkāršots fragments no Rīga ģerboņa centrālās daļas) un uzraksts “Rīgas pulka karavīriem Rīgas aizstāvjiem. 1919”. Pretējā pusē neliels cilnis atveido Rīgas pulka krūšu nozīmi (ciļņa izmēri nelieli – 0,58 x 0,34 m).
Figurālos ciļņus K. Zāle darinājis sev raksturīgajā savdabīgajā stilā, kurā sintezētas vairākas laikmetīgās tendences – kompozīcijas metriskais ritms sakņojas Seno Austrumu un citu seno kultūru mākslas stilistikā, bet akcentētais detaļu ornamentālisms Art Deco praksē. K. Zāles stilā atrodami arī romantisma elementi senlatviešu karavīru tēlos, savukārt uzbrukumā ejošo kareivju frīzei piemīt K. Zāles daiļradei parasti neraksturīga ietekmēšanās no tipizēti reālistiskiem paraugiem.
Altāris ir veidots kā uz pakāpjveida postamenta novietots trauks (0,45 m augsts, 2,8 m diametrā). Uz postamenta dienvidu sienas ir bronzas plāksne ar 54 kritušo karavīru vārdiem.