Valmieras Drāmas teātra prozas dramatizējuma iestudējums “Raudupiete” Elmāra  Seņkova režijā minimālisma estētikā piedāvā citādu galvenās varones interpretāciju, kurā viņa jau no pirmajām ainām ir intensīvi bravūrīga un slimīgi pārņemta ar Kārli. Izrādē ir aktualizēta kaisles un seksualitātes apmātas sievietes jūtu un sapņu pasaules rīcības motivācija. Pirmo reizi R. Blaumaņa darba interpretācijā var nojaust, ka gļēvā Kārļa rīcība, nepasakot īsto iemeslu, kāpēc viņš negrib precēt Raudupieti, padara viņu līdzvainīgu bērna nāvē. 

Iestudējumā ir izmantotas divas R. Blaumaņa noveles: “Raudupiete” un “Salna pavasarī”. “Raudupiete” pirmoreiz publicēta 1889. gada oktobrī laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” no 218. līdz 221. numuram. Novele “Raudupiete” ir R. Blaumaņa daiļrades sākuma posma darbs, kurā autors apliecinājis izcilu tēlu raksturojuma un literārā teksta mākslinieciskās izveides prasmi. Otra novele – “Salna pavasarī” – pirmoreiz publicēta žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1898. gada 4. numurā. Novele “Salna pavasarī” ir viens no viskoncentrētākajiem R. Blaumaņa prozas darbiem, kurā skatīta 19. gs. literatūrā raksturīgā tēma par laulībām mīlestības vai mantas dēļ. 

Režisors E. Seņkovs, dramaturģe un režisora asistente Rasa Bugavičute-Pēce, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, komponists Goran Gora, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. 

Elīna Vāne (Raudupiete), Mārtiņš Lūsis (Kārlis), Inga Siliņa (Marija), Rihards Rudāks (Mālnieks), Krišs Briedis, Elvijs Škoba (Matīsiņš), Astra Baumane, Ruta Birgere, Ligita Dēvica, Lelde Kalēja, Vizma Kalme, Baiba Valante (Sievas), Kārlis Artejevs, Matīss Brenneris, Elvis Cukurs, Ģirts Dubults, Artis Jančevskis, Kārlis Kļaviņš, Klāvs Kļaviņš, Tomass Tulinskis (Puiši). 

Noveles “Raudupiete” dramatizējums tika veidots, apvienojot noveles sižetu ar R. Blaumaņa noveli “Salna pavasarī” nevis lineārā, bet gan paralēlu notikumu veidā. Ierasts, ka abas noveles tiek dramatizētas vai idejas līmenī apvienotas, jo “Salnas pavasarī” sižets mēdz radīt asociāciju par “Raudupietes” sižeta ievadu. Abas noveles tika sapludinātas, lai papildinātu izspēlējamo materiālu, tādējādi to darot piemērotāku lielajai skatuvei, jo oriģinālais noveles teksts pieļauj minimālu iespēju aktīvai darbībai. 

Iestudējumu veido apļveida kompozīcija. Tas sākas ar iestudējumam piesaistīto puišu humora pilno prezentāciju izrādes skatītājiem “Kas ir Rūdolfs Blaumanis?”. Pēc tās izrāde turpinās ar vecā Raudupa bērēm, par ko vēsta titri fonā, un beidzas ar divām nāvēm – Matīsiņa un Raudupietes –, bet Kārlim ar Mariju piedzimst mazulis, kuru nosauc par Matīsu. Iestudējuma nobeigumā ir iekodēts simboliskais dzīvības un nāves cikla aplis un reālas Raudupu dzimtas beigas. 

R. Blaumaņa 150. jubilejas gadā (2013) Valmieras Drāmas teātris piedāvāja režisoram E. Seņkovam izveidot tā dēvētās “Blaumaņa triloģijas” noslēdzošo darbu (triloģijas pirmais darbs bija luga “Indrāni”, 2012, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, otrs – prozas dramatizējums “Purva bridējs”, 2012, Latvijas Nacionālajā teātrī). Valmieras Drāmas teātris lūdza izveidot darbu lielajai skatuvei; citas mākslinieciskās norises tika atstātas radošās komandas ziņā. Režisors ar radošo komandu, ar kuru jau 2012. gadā veica noveles “Purva bridējs” dramatizējuma iestudējumu, uzvešanai izvēlējās vēl vienu noveli – “Raudupiete”. 

Režisoram bija ideja viencēliena izrādi veidot divās daļās, kur pirmās daļas izrādes materiāls taptu mēģinājumu procesā, bet otrajā daļā tiktu izspēlēts noveles “Raudupiete” dramatizējuma iestudējums. 

Veidojot dramatizējumu, režisora prasības dramaturģei bija: 

1. papildināt noveles tekstu tā, lai dramatizējuma materiāls atbilstu lielās zāles prasībām; 
2. iesaistīt dramatizējumā papildu tēlus – sešus jaunus puišus un sešas dāmas gados.

No vienas puses, tas tika darīts, lai realizētu ideju par pavadošo kori, kas radītu grieķu mitoloģisko lugu stilistiku. No otras – gan režisors, gan pārējā radošā komanda pauda pārliecību, ka R. Blaumanis un viņa darbi mūsdienās rodami tikai teātros un skolā, lasot obligāto literatūru, abos gadījumos par R. Blaumaņa novelēm radot zināmus, ne vienmēr precīzus priekšstatus. Tāpēc režisors izrādē izlēma iesaistīt jaunus puišus, kuriem ar teātri iepriekš nebija nekādas saistības, bet kas pārstāvētu “vidējā skolēna” izpratni par R. Blaumani un viņa darbiem, tādējādi piesaistot izrādei jauniešu publiku. Turpretim sešas dāmas – aktrises gados – dramatizējumā tika iesaistītas kā notikumu vērtētājas no malas, kuru uzdevums bija izteikt būtiskus tekstus, kas novelē ir aprakstoši. 

Iestudējuma tapšanas gaitā dramaturģes uzdevums bija diskutēt ar piesaistītajiem puišiem un aktrisēm, uzdodot dažādus uzdevumus; piemēram, puišiem bija jāintervē savas literatūras skolotājas, par “Raudupieti” jāaptaujā cilvēki Valmieras ielās, jāmeklē Raudupietes mūsdienu prototipi un  tamlīdzīgi. Aktrisēm bija uzdevums ir izjautāt puišus; viņu jautājumi radās no kopējām diskusijām par to, ko viņas labprāt pajautātu puišiem. 

Iestudējuma mēģinājumu process bija dinamisks; izrādē iesaistītie aktieri pieņēma uzrakstīto dramatizējumu, tā interpretāciju un radošās komandas viedokli par noveli. Aktieriem nebija pretenziju pret R. Blaumaņa laika valodu, kā arī mēģinājumu procesā aktieri iesaistījās diskusijā par novelē notiekošo. 

Iestudējuma scenogrāfija tika veidota kā postmoderns komentārs, kurā valda minimāls funkcionālisms. Uz grozāmās skatuves ripas centrā ir ģeometriska figūra – kubs –, kuram griežoties iestudējuma ainās, katra šķautne rada papildu daudzdimensionālu ilustrāciju. Uz pirmās skaldnes bēru ainā Raudupa nāvi fonā iezīmēja melnbalta sena fotogrāfija ar bēru ainu, uz otrās redzams baltzils Raudupietes guļamistabas interjers ar nedaudzām mēbelēm, un pa visu sienu ir uzraksts “Kārlis ir skaists kā eņģelis”. Uz trešās skaldnes ir Jaņa Rozentāla gleznas “Nāve” reprodukcija, kas ļauj nojaust Matīsiņa tuvo nāves brīdi, bet uz ceturtās – raudošas Raudupietes portrets. Šis kubs iestudējumā organizē gan telpu, gan Raudupu un Mālnieku māju ļaudis un to rīcību. 

Iestudējuma muzikālo partitūru veido daži Goran Goras radīti monotoni akordi, kas pulsē viscaur izrādei, radīdami nolemtības sajūtu. 

Prozas dramatizējuma iestudējums “Raudupiete” ir saņēmis teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” (2012/2013) trīs balvas: kategorijā “Gada latviešu autora darba iestudējums”, kategorijā “Gada aktrise” E. Vāne par Raudupietes lomu, kategorijā “Gada scenogrāfs” – R. Dzudzilo. 

Rūdolfa Blaumaņa 5. teātra festivālā atzinību par Raudupietes lomu iestudējumā ieguva E. Vāne.