Arī valsts hokeja turnīros spēlēja tikai Rīgas ASK komandās (1931/1932–1939/1940), sākumā biežāk rezervistu komandā 2. klases turnīrā, vēlāk – galvenokārt kā pamatsastāva spēlētājs Latvijas meistarsacīkstēs. Piecas reizes ASK sastāvā kļuva par Latvijas hokeja čempionu (1934–1936, 1938, 1939), vienu reizi – par Latvijas olimpiskā hokeja turnīra uzvarētāju (1935).
R. Pakalns bija neliela auguma, ātrs, daudzpusīgs hokejists, spēlēja aizsarga un uzbrucēja postenī. Bieži tika pārkvalificēts no viena ampluā uz citu, nereti arī vienas spēles laikā. Rīgas ASK hokeja vienības sastāvā parasti palika otrajā plānā, taču viņš bija stabila komandas vērtība, un presē tika dēvēts par vienu no vienības lielākiem balstiem. 20. gs. 30. gadu beigās R. Pakalns līdzdarbojās jauniešu hokeja turnīru organizēšanā.
Bija Latvijas hokeja izlases aizsargs (1935, 1939). Nevienā oficiālā valstu sacīkstē nebija piedalījies, taču startēja valstsvienības sastāvā pārbaudes spēlēs – pret “RFK+Union” (RFK – Rīgas Futbola klubs) kombinēto komandu (1935) un izbraukuma turnejā Nīderlandē pret Amsterdamas AIJHC (Amsterdamsche IJshockey Club) vienību Tilburgā (1939).
Kā viens no pieciem labākajiem Rīgas ASK hokejistiem jau 04.1935. tika iekļauts Latvijas olimpiskās hokeja izlases kandidātu sarakstā. Valstsvienības sastāvā gatavojās dalībai 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Kopā ar Latvijas hokeja izlasi aizbrauca uz ziemas olimpiskajām spēlēm Garmišā-Partenkirhenē (1936), taču palika ārpus oficiālās olimpiskās delegācijas un spēlēs nepiedalījās. Latvijas hokeja izlases kandidāts arī pēc tam (1937–1938). Spēlēja Latvijas otrajā izlasē kā uzbrucējs (1937–1939); bija iekļauts otrās izlases sastāvā plānotajam, bet nenotikušajam izbraukumam uz Lietuvu (1938). R. Pakalns bija Latvijas hokeja izlases rezervists pasaules čempionātā Šveicē 02.1939. (turnīrā tomēr nespēlēja).
Spēlēja bendiju Rīgas ASK sastāvā valsts bendija turnīros.