Taustiņinstrumentus var klasificēt dažādi. Šaurākā nozīmē pie taustiņinstrumentiem pieder instrumenti, kuru skaņa tiek radīta ar stīgu palīdzību (piemēram, klavieres, klavesīns), bet plašākā nozīmē terminu var attiecināt uz jebkuru instrumentu, kas aprīkots ar klaviatūru (piemēram, akordeons, čelesta, sintezators).

Vēsturisku mūzikas instrumentu klasifikāciju 20. gs. sākumā izveidoja Ēriks Morics fon Hornbostels (Erich Moritz von Hornbostel) un Kurts Zakss (Curt Sachs). Viņu radītajā klasifikācijā taustiņinstrumentus var atrast šādās grupās:

1) idiofoni (čelesta);

2) hordofoni (klavesīns un tā radniecīgie instrumenti, klavihords, klavieres);

3) aerofoni (ērģeles, harmonijs, akordeons);

4) elektrofoni (ar elektrisko strāvu darbināmie taustiņinstrumenti, piemēram, sintezators, elektriskās ērģeles).

Idiofoni, hordofoni un aerofoni veido akustisko instrumentu grupu, kas pēc skaņas avota un skaņas veidošanas principa sīkāk iedalāma šādi:

1) pneimatiskie taustiņinstrumenti: 

• stabuļu instrumenti (ērģeles);
• mēlīšu instrumenti (harmonijs, bajāns, akordeons, melodika);

2) stīgu taustiņinstrumenti:

• sitamie instrumenti (klavihords, klavieres);
• strinkšķināmie instrumenti (klavesīns un tā paveidi);

3) pašskanošie sitamie taustiņinstrumenti (čelesta).

Vairumam taustiņinstrumentu klaviatūru veido taustiņi, kas izkārtoti hromatiski (pustoņos). Izņēmums ir akordeons – tā labo klaviatūru veido vai nu taustiņi, vai podziņas.

Skaņas ilgums atkarīgs no taustiņa piesitiena garuma, taču jāņem vērā katra instrumenta fiziskās īpatnības, piemēram, klavierēm un klavesīnam skaņas garumu ietekmē stīgas vibrācijas ilgums.

Atkarībā no instrumenta mehānikas iespējama dažāda veida skaņas intensitāte un nokrāsas. Lielākā daļa taustiņinstrumentu sniedz iespēju spēlēt daudzbalsīgu mūziku, sasniedzot dažkārt pat orķestrālu iespaidu. 

Par pirmo taustiņinstrumentu tiek dēvētas ērģeles. Liela nozīme to attīstībā ir senā grieķu zinātnieka Ktezībija (Κτησίβιος) veikumam, kurš izgudroja mūsdienu ērģeļu priekšteci – hidraulosu (ὕδραυλις). Sākot ar 9. gs., ērģeles tika spēlētas Eiropas nozīmīgākajās baznīcās un klosteros, bet 14. gs. tās bija sastopamas jau daudzos Eiropas lielajos dievnamos. Ērģeļu mehānika tika nemitīgi pilnveidota, un rezultātā 16. gs. tās ieguva mūsdienīgu konstrukciju. Tika būvētas gan mazizmēra ērģeles (portatīvi, pozitīvi), gan lielās – līdz pat septiņu manuāļu – ērģeles ar dažādu reģistru skaitu, imitējot viena vai vairāku instrumentu skanējumu. Latvijā divi izcili lielapjoma instrumenti atrodas Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē un Rīgas Domā.

Pirmais instruments, kuru spēlējot tika ar āmuriņiem sists pa stīgām, ir cītaras priekštecis dulcimers (vāciski Hackbrett). Jau 14. gs. beigās notika pirmie mēģinājumi mehanizēt šāda veida perkusijas skaņas radīšanas procesu, kā rezultātā 15. gs. radās klavihords – nospiežot tā taustiņu, plānas metāla plāksnītes (tangentes) saskare ar stīgu to ieskandina. Skaņa bija maiga un klusa, taču bija iespējamas nelielas skaņas dinamiskās izmaiņas, variējot taustiņa piesitienu.  

Apmēram vienlaikus attīstījās arī stīgu strinkšķināšanas tehnika, kas kļuva par pamatu klavesīna un tam radniecīgo instrumentu spēles mehānikai. Instrumenta stīgas tika strinkšķinātas ar dažādiem plektra tipa āķīšiem vai ķepiņām (noasinātām putnu spalvām, vēlāk ādas vai metāla plāksnītēm). Sākot ar 16. gs., klavesīns kļuva pazīstams daudzos reģionos, tika būvēts dažādos izmēros, pat ar vairākiem manuāļiem. Piemēram, liela izmēra (spārnveida formas, ar aptveri līdz pat piecām oktāvām) instrumentus Anglijā sauca par harpsihordiem (harpsichord), Vācijā – ķīļflīģeļiem (Kielflügel), Itālijā – klavičembalo (clavicembalo). Mazāka izmēra (parasti četrstūra formas) un skaņu aptveres līdz četrām oktāvām instrumentus Anglijā sauca par vērdžinelu (virginal), Francijā – epinetu (épinette), Itālijā – spinetu (spinetta), Vācijā – šahbretu (Schachbrett ‘šaha galdiņš’). Līdz pat 18. gs. beigām šie un vēl citi klavesīnam radniecīgie instrumenti Eiropā guva lielu popularitāti.

18. gs. sākumā, apvienojot klavihorda un klavesīna labākās konstrukcijas, tika uzbūvētas pirmās klavieres. Skaņu veidoja āmuriņi, kas, taustiņu vadīti, uzsita pa rāmī nostiprinātajām stīgām. Jaunās mehānikas rezultātā uz klavierēm bija iegūstamas bagātīgas un kontrastainas skaņas gradācijas. Pie šīs mehānikas strādāja vairāki meistari, taču par izgudrotāju tiek uzskatīts Bartolomeo Kristofori (Bartolomeo Cristofori), kurš 17./18. gs. mijā izveidoja mūsdienu flīģeļa prototipu.

Atkarībā no stīgu izvietojuma izšķir vairākas klavieru formas: flīģelis (stīgas izvietotas horizontāli), pianīns (stīgas izvietotas vertikāli) un tāfelklavieres (stīgas atrodas perpendikulāri klaviatūrai), veidojot taisnstūrveida korpusu. Mūsdienās klaviatūru veido 85–88 melnbalti taustiņi, kas noskaņoti pustoņos, un skanējuma bagātināšanai tiek izmantoti pedāļi.

Pirmo instrumentu ar nosaukumu akordeons 1829. gadā patentēja armēņu izcelsmes Vīnes ērģeļu meistars Kirils Demjans (Կյուրեղ Դեմյան, Cyrill Demian). Instrumentam bija tikai pieci taustiņi, un, nospiežot katru no tiem, skanēja akords. Kā pavadošais instruments tautas muzicēšanā tas ātri guva popularitāti visā Eiropā. Pamazām akordeona mehānika attīstījās, līdz 19. gs. vidū tika izveidoti akordeonu modeļi, kam labā klaviatūra sastāvēja no pilnas hromatiskās gammas. Marjāno Dallapē (Mariano Dallapè) 1876. gadā izveidoja tādu instrumentu, kāds tas zināms mūsdienās – ar trīs oktāvu taustiņu klaviatūru labajā pusē un 48 podziņu hromatisko aptveri kreisajā pusē. Akordeonu grupā sastopami arī vairāki citi instrumenti, piemēram, bandoneons un bajāns, kuru klaviatūru veido podziņas, un harmonikas. 

Muzicēšanai nelielās telpās 19. gs. lielus panākumus guva harmonijs (vācu Harmonium). Tā skaņu, kas līdzīga ērģelēm, rada vibrējošas metāla mēlītes, bet gaisu pievada ar kājām darbināmas plēšas (pedāļi). Šāda veida harmoniju kā pirmais 1784. gadā izveidoja Francs Kiršniks (Franz Kirschnick arī Kirsnick). To pilnveidoja vairāki meistari, piemēram, Antons Hekls (Anton Haeckl), kurš 1821. gadā instrumentu patentēja ar nosaukumu “fisharmonijs”, un Aleksandrs Fransuā Debēns (Alexandre François Debain), kurš 1842. gadā instrumentu patentēja ar nosaukumu “harmonijs”. Mūsdienās pazīstamo modeli 1854. gadā uzbūvējis francūzis Viktors Mistels (Victor Mustel). 

Aizvien strīdīgs ir melodiona (mélodion) attiecinājums uz taustiņinstrumentu saimi. Šo instrumentu, kura pamatā ir rokās turama neliela klaviatūra, bet skaņa tiek radīta, iepūšot iemutī, 1959. gadā izgudroja Matiass Honers (Matthias Hohner). Instrumentam zināmi arī nosaukumi pianica un clavietta.

Sākot ar 19. gs. beigām, instrumentbūvē sākās jaunas tendences. Tika veikti daudz un dažādi eksperimenti, akustisko instrumentu funkcijās iesaistot elektrību. Pirmās radās elektromehāniskās klavieres, kur elektrību izmantoja skaņas pastiprināšanai. 20. gs. 70. gados tika uzbūvētas pirmās pilnvērtīgās elektroniskās klavieres, kuru skaņas radīšanai nebija nepieciešamas stīgas un āmuriņi, bet tradicionālo klavieru tembru ieguva ar analogo shēmu palīdzību. Pie elektroniskajām klavierēm pieskaitāmi arī sintezatori, kas bija īpaši izplatīti 20. gs. 70. un 80. gadu popmūzikā un rokmūzikā. To galvenais uzdevums bija radīt daudzveidīgu skaņu un akustiskos efektus. 20. gs. 80. gados tika attīstītas arī digitālās klavieres, kuru pilnveide turpinās vēl tagad. Šis instruments, atkarībā no komplektācijas, var būt aprīkots ar pedāļiem. Digitālās klavieres var būt aprīkotas ar pedāļiem, smago un pieskārienjutīgo klaviatūru, vairākām skaņas imitācijas iespējām, skaņas ierakstīšanas, universālās seriālās kopnes (Universal Serial Bus, USB) un mūzikas instrumentu ciparsaskarnes (Musical Instrument Digital Interface, MIDI) funkcijām. 

Sastopami arī hibrīdinstrumenti, kuros apvienoti akustisko un ar elektrību darbināmo instrumentu elementi. Nozīmīgas bija 1934. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs patentētās Hammond ērģeles, kas nosauktas to izgudrotāja Lorensa Hemonda (Laurens Hammond) vārdā. Pārpērkot patentu, tās tika ražotas Eiropā, tostarp Latvijas Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). Arī citi ražotāji attīstīja elektrisko un digitālo ērģeļu ražošanu, un mūsdienās aizvien biežāk akustiskās ērģeles tiek aizstātas ar digitālajām.

Taustiņinstrumenti, sākot ar pirmo ērģeļu rašanos, pakāpeniski izplatījās visā pasaulē un bija neiztrūkstoši daudzās liturģiskās norisēs, mājas muzicēšanā un koncertdzīvē. Mūsdienās tie ir pārstāvēti gan akadēmiskajā mūzikā, gan izklaides mūzikas žanros, gan tautas mūzikā, pildot soloinstrumenta vai ansambļa/orķestra dalībnieka funkcijas.

Izcili ērģeļdarbu komponisti un vienlaikus atzīti ērģelnieki bija Dītrihs Bukstehūde (Dieterich Buxtehude), Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach), Sezārs Franks (César Franck), Šarls Marī Vidors (Charles-Marie Widor), Makss Rēgers (Max Reger), Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen) un citi.

Pie klavesīna un tam radniecīgo instrumentu nozīmīgākajiem 18. gs. virtuoziem pieskaitāmi komponisti Fransuā Kuperēns (François Couperin), Žans Filips Ramo (Jean-Philippe Rameau), J. S. Bahs, Domeniko Skarlati (Domenico Scarlatti), Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart), kā arī 20. gs. klavesīniste Vanda Landovska (Wanda Landowska).

Ievērojami klaviermūzikas meistari, kas pilnveidojuši šī instrumenta repertuāru 19.–20. gs., ir Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven), Francis Šūberts (Franz Schubert), Roberts Šūmanis (Robert Schumann), Johanness Brāmss (Johannes Brahms), kā arī komponisti un virtuozi pianisti Frideriks Šopēns (Fryderyk Chopin), Ferencs Lists (ungāru Liszt Ferenc, vācu Franz Liszt), Antons Rubinšteins (Антон Григорьевич Рубинштейн), Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов).   

Izcilu klaviermūzikas pārstāvju vidū ir arī Pēteris Čaikovskis (Петр Ильич Чайковский), Edvards Grīgs (Edvard Grieg), Klods Debisī (Claude Debussy), Aleksandrs Skrjabins (Алекса́ндр Никола́евич Скря́бин), Moriss Ravēls (Maurice Ravel), Bēla Bartoks (Béla Bartók), Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович), Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen) un citi.

Akordeonu un tam radniecīgo instrumentu nozīmīgākie oriģināldarbu autori un spēles virtuozi: Horasio Adolfo Salgans (Horacio Adolfo Salgán), Astors Pjacolla (Ástor Pantaleón Piazzolla), Rišārs Galjano (Richard Galliano), Volodimirs Zubitskis (Володимир Данилович Зубицький) un citi.

Nozīmīgākie Latvijas skaņraži, kuri darbojušies vai darbojas klavieru (arī klavesīna) un ērģeļmūzikas jomā, bija Johans Gotfrīds Mītels (Johann Gottfried Müthel), Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jānis Ivanovs, Georgs Pelēcis un citi.

Latvijas mūsdienu ievērojamāko taustiņinstrumentu izpildītāju vidū izceļas starptautisku atzinību ieguvušie mūziķi: pianisti Vestards Šimkus, Reinis Zariņš, Gregorijs un Andrejs Osokini, ērģelniece Iveta Apkalna, akordeoniste Ksenija Sidorova un citi.