Phalangiotarbida ir izmirusi zirnekļveidīgo apakšklase. Tie dzīvojuši paleozoja ērā un vislielāko daudzveidību sasnieguši akmeņogļu periodā. Senākās falangiotarbīdu fosilijas zināmas no devona perioda nogulām Vācijā. Visvairāk šīs grupas fosiliju atrastas akmeņogļu perioda akmeņogļu nogulās Eiropā un Ziemeļamerikā. Pēdējās dzīvojušās sugas atrastas perma perioda nogulās Vācijā. Pirmā aprakstītā suga ir Architarbus rotundatus (Architarbidae) no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kuru sākotnēji uzskatīja par vicastaini vai māņzirnekli. Četrus gadus vēlāk aprakstīja pirmo Eiropas sugu – Architarbus subovalis (Architarbidae) – no Lielbritānijas.

Falangiotarbīdu radnieciskās saites ar citiem zirnekļveidīgajiem joprojām ir neskaidras. Daļa zinātnieku uzskata tos par tuvu radniecīgiem ar māņzirnekļiem (Opiliones) un/vai māņzirnekļveida ērcēm Opilioacariformes (Acari). Nesenie pētījumi saista Phalangiotarbida un taustekļskrējējus (Palpigradi) kā māsas grupas.

Falangiotarbīdi bija netipiska zirnekļveidīgo grupa. Phalangiotarbida bija raksturīgs ieapaļš vai ovāls, muguras un vēdera virzienā nedaudz saplacināts karapakss (galvkrūšu vairogs). Ķermeņa kutikulas virsma parasti bijusi vienmērīgi graudaina. Citas kutikulas struktūras līdz šim nav atrastas. Dažām sugām karapaksa sānu malas bijušas uzliektas. Karapaksa priekšpusē atradušies trīs acu pāri. Falangiotarbīdiem bijušas ievērojami reducētas heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) un pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris). Dažām fosilijām ir atrastas nelielas rievas, kuru nospiedumus atstājušas heliceras. Nav atrastas falangiotarbīdu pedipalpu gūžas. Dažu fosiliju ejkājām ir atrastas saglabājušās gūžas. Ja salīdzina ar citu zirnekļveidīgo gūžām, tās ir lielas. Izpētot sugas Mesotarbus peteri ejkājas, noskaidrots, ka falangiotarbīdiem raksturīgs tipisks zirnekļveidīgo kāju posmojums. Galvkrūtis ar vēderu savienojusi plata pāreja. Vēderam bijuši raksturīgi deviņi tergīti (hitīna plātnes ķermeņa mugurpusē, kas sedz katru segmentu) un vismaz astoņi sternīti (hitīna platnes ķermeņa vēdera pusē, kas sedz katru segmentu). Falangiotarbīdiem bijis viens vai divi pāri stigmu (atveres, ar kurām elpošanas sistēma atveras apkārtējā vidē) uz vēdera sternītiem, kuras saistītas ar elpošanas sistēmu, iespējams, ar trahejām. Elpošanas orgāni nav konstatēti. Nav atrasti arī falangiotarbīdu ārējie dzimumorgāni. Nav zināms, kā falangiotarbīdi barojušies; iespējams, tie bijuši maitēdāji.

Pašreiz aprakstītas aptuveni 26 Phalangiotarbida (Haase, 1890) =Architarbi (Petrunkevitch, 1945) sugas.

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti.

Falangiotarbīdi bijuši sauszemes dzīvnieki, jo tiem, iespējams, bijušas raksturīgas trahejas. Uzskata, ka falangiotarbīdi apdzīvojuši mežus.

Nav zināma.