Kopējais runātāju skaits ir apmēram 314 000, no tiem lielākā daļa dzīvo Islandē, bet ir arī runātāji Dānijā, Norvēģijā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un citur. Pēc runātāju skaita islandiešu valoda ir divsimt pasaules izplatītāko valodu starpā. Tā ir rietumu skandināvu valoda, tāpēc ir visciešāk saistīta ar fēriešu valodu, rietumu norvēģu valodas dialektiem un izmirušo nornu valodu. Tā ir radniecīga arī ar norvēģu valodu, zviedru valodu un dāņu valodu, bet tā ir tuvāka senskandināvu valodai nekā pārējās dzīvās skandināvu valodas.

Islandiešu valoda (arī zīmju valodas formā) ir Islandes Republikas vienīgā valsts valoda. Tagad tā ir arī “oficiālā valoda Islandē” saskaņā ar 2011. gadā Altinga (parlamenta) pieņemto likumu nr. 61/2011 (Lög um stöðu íslenskrar tungu og íslensks táknmáls).Tā 2. pants paredz, ka islandiešu valoda ir kopīga valsts iedzīvotāju valoda.

Ar minētā likuma 3. pantu islandiešu zīmju valoda tika oficiāli atzīta arī par minoritātes valodu ar konstitucionālām tiesībām un par Islandes nedzirdīgo kopienas pirmo valodu.

Dānijas valdīšanas laikā dāņu valoda Islandē bija minoritātes valoda. Šobrīd 89 % no Islandes iedzīvotājiem ir islandieši, poļu īpatsvars sasniedz 5 %, lietuviešu 1 %, pārējo – 5 %.

No 2010. līdz 2015. gadam islandiešu valoda bija viena no Eiropas Savienības kandidātvalstu valodām. Tā tiek pilnvērtīgi izmantota visās sociolingvistiskajās jomās, tajā skaitā valsts un pašvaldību darbībā, izglītībā, zinātnē, informācijas tehnoloģijās. Skolu audzēkņi apgūst angļu un dāņu valodu.

A a, Á á, B b, [C c], D d, Ð ð, E e, É é, F f, G g, H h, I i, Í í, J j, K k, L l, M m, N n, O o, Ó ó, P p, [Q q], R r, S s, T t, U u, Ú ú, V v, [W w], X x, Y y, Ý ý, [Z z], Þ þ, Æ æ, Ö ö

Kvadrātiekavās liktie burti ir vai nu novecojuši [z], vai arī sastopami tikai svešvārdos [c, w, q]. Rakstība, ko islandiešu valoda izmanto mūsdienās, ir apritē pēc kristietības pieņemšanas pēc 1000. gada, kad latīņu alfabēts tika pielāgots vietējo valodu vajadzībām, bet pirms tam tika izmantots rūnu alfabēts (vairāki futarka paveidi).

Islandiešu valodas skaņu, īpaši patskaņu izruna, ir ļoti mainījusies, salīdzinot ar senskandināvu valodas fonētiku. Ir mainījies gan patskaņu garums, gan kvalitāte. Patskaņi, līdzskaņi un divskaņi var pozicionāli būt gan īsi, gan gari. Pozicionāli īsi patskaņi un divskaņi ir pirms dubultotiem līdzskaņiem un līdzskaņu grupām, izņemot savienojumus p, t, k, s + v, j, r. Līdzskaņi var asimilēties (pielīdzināties skanīguma un kvalitātes ziņā) vai disimilēties (atšķirties) atkarībā no fonētiskās apkārtnes un vietas fonētiskajā frāzē. Dažos gadījumos izrunā parādās iesprausti līdzskaņi. Eksistē plūdeņu un nāseņu nebalsīgie varianti, priekšaspirēti un pēcaspirēti (ar piedvesmu izrunāti) troksneņi, kā arī slēdzeņu un berzeņu palatalizētie varianti.

Mūsdienu islandiešu valodā (nešķirot garumu) ir 8 patskaņi, ko starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (International Phonetic Alphabet, IPA) attēlo šādi:

Islandiešu valodā ir 5 divskaņi: [ei], [ɔi], [œi], [ai] un [au]. Jāatzīmē, ka [uo], [ou] un [iε] dažos avotos tiek saukti par jaunajiem divskaņiem, bet citur – par morfofonēmiskām alternācijām.

Savukārt mūsdienu islandiešu valodā ir 30 līdzskaņu: 20 līdzskaņu fonēmu un 10 alofonu –, ko IPA attēlo šādi:

Sīkākas ziņas par patskaņu un līdzskaņu pozicionālajām izrunas likumībām atrodamas “Ieteikumos islandiešu īpašvārdu atveidei latviešu valodā” (2022), kurus sastādījis valodnieks un tulkotājs Dens Dimiņš. Svarīgi paturēt prātā, ka, atveidojot islandiešu skaņas latviešu valodā, tiek panākts kompromiss starp vārdu izrunu un rakstību (vārdu ortogrāfisko formu) mūsdienās, kā arī vairāk vai mazāk hipotētisko izrunu senskandināvu valodā, kur vien iespējams, atveidi tuvinot rakstībai. Piemēram, /u/ izruna atvērtā zilbē aptuveni atbilst [ʏ], bet dažos gadījumos tomēr [u], vienkāršības un konsekvences labad šo skaņu latviski atveido ar u. Grafēmas /ö/ skaniskā atbilsme ir īss vai garš [œ], ko vācu valodā pieņemts atveidot ar e, bet islandiešu valodā ieteicams atveidot ar o, piemēram, Björk Bjorka. Gadījumos, kad iespējami varianti, ieteicams izvēlēties oriģinālvalodas rakstībai tuvāko variantu. Tātad, lai arī zināms, ka islandiešu valodā nav balsīgu troksneņu, t. i., grafēmu /b/ izrunā kā [p], /g/ kā [k] un /d/ kā [t], vārda Bergdís [‘pεrktɪːs] atveide tik un tā ir Bergdīsa, nevis *Perktīsa, kas būtu tuvāk izrunai, bet attālinātu to no rakstības. Tāpat /pl/ vārda iekšienē izrunā kā [pl], tomēr starptautiskās lidostas nosaukums Keflavík tiek atveidots kā Keflavīka, nevis *Keplavīka.

Islandiešu valoda ir salīdzinoši daudz arhaiskāka nekā citas skandināvu valodas, tā ir saglabājusi samērā sarežģītu nominālās un verbālās morfoloģijas sistēmu.

Islandiešu valodas lietvārdi un vietniekvārdi tiek deklinēti dzimtē, skaitlī un locījumos (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs). Ir trīs dzimtes: vīriešu, sieviešu un nekatrā. Katrai dzimtei ir sava paradigma. Arī īpašības vārdi deklinēti dzimtē, skaitlī un locījumos trīs pakāpēs (pamata, salīdzināmā un vispārākā). Turklāt katram īpašības vārdam ir noteiktās un nenoteiktās galotnes, pēc kā nosaka stipru vai vāju deklināciju. Noteiktais artikuls ir pievienots lietvārdiem kā sufikss, toties islandiešu valodā nav nenoteiktā artikula. Skaitļa vārdi einn ‘viens’, tveir ‘divi’, þrír ‘trīs’ un fjórir ‘četri’ tiek deklinēti dzimtē un locījumos, bet pārējie skaitļa vārdi ir nelokāmi. Pieklājības uzrunas forma (þérun ‘jūsošana’) būtībā ir izzudusi, un mūsdienās to lieto tikai ironiskos vai ceremoniālos nolūkos.

Islandiešu valodas darbības vārdu sistēma ir sarežģīta. Darbības vārdi tiek konjugēti divos laikos (pagātnē un tagadnē), tiem ir persona, skaitlis, izteiksme un kārta. Ir trīs personas: pirmā, otrā un trešā. Ir trīs darbības vārdu izteiksmes: īstenības, vēlējuma (kas ir pazudusi no citām ziemeļvalstu valodām) un pavēles izteiksmes forma. Ir trīs kārtas: darāmā, vidējā un ciešamā. Vidējā kārta ir diezgan īpaša, tās izcelsme ir saistāma ar refleksīvo (atgriezenisko) vietniekvārdu. Ir diskutabli, vai tā ir uzskatāma par regulāru darbības vārda formu, jo daudziem darbības vārdiem vidējā kārtā ir atšķirīga nozīme nekā atbilstošajā darāmās kārtas formā, piemēram gera-st (vidējā kārta ‘notikt’), bet gera ‘darīt’. Darbības vārdi islandiešu valodā var būt spēcīgi vai vāji, pēdējo skaits islandiešu valodā ir lielāks nekā citās ģermāņu valodās. Vairākums islandiešu darbības vārdu ir infinitīva galotne -a, taču ir neliela darbības vārdu grupa ar galotni -á. Diviem darbības vārdiem ir infinitīva galotne -u. Izņēmumi ir þvo ‘mazgāt’(þvá senskandināvu valodā) un ske (aizguvums no dāņu valodas).

Vārdu secība islandiešu teikumā ir frumlag-sagn-andlag (FSA, teikuma priekšmets, verbs, objekts), taču tā var būt diezgan brīva, un dzejas valodā iespējams izmantot teju jebkuru vārdu secību. Tomēr darbības vārds parasti ieņem otro vietu teikumā tāpat kā citās ģermāņu valodās.

Islandiešu valoda ir samērā dialektāli viendabīga, ir dažas izrunas pazīmes vai marķieri, kas saistīti ar izrunu salas dienvidos, t.s. flámæli ar patskaņu sēšanos, kas tika uzskatīta par neglītu un pārprotamu un ar skolu palīdzību 20. gs. 60. gados gandrīz pilnībā izskausta. 20. gs. Islandē dialektu atšķirības ir ievērojami izzudušas, un vairāki izrunas dialekti ir gandrīz izzuduši. Ja ir variācijas, tās ir samērā nebūtiskas, piemēram, valsts ziemeļos ir t. s. harðmæli jeb cietruna, kad slēdzeņi /p/, /t/, un /k/ parādās vārda vidū, tos izrunā ar priekšaspirāciju vita [vɪːt^ha], lai gan citur valstī tos šādi izrunā tikai vārda sākumā.

Islandiešu valodas vēsturi var iedalīt trīs periodos: senā valoda līdz aptuveni 1350. gadam, vidējā posma valoda no 1350. līdz aptuveni 1550. (vai 1600. gadam) un mūsdienu valoda pēc vidējā posma valodas beigām. Pagātnē ir notikušas ievērojamas izmaiņas valodā, īpaši vārdu krājumā un izrunā, bet maz gramatikā. Šīs izmaiņas, īpaši vārdu krājumā, ir saistītas ar dzīvesveida pārmaiņām, sabiedrības struktūras attīstību, jaunām tehnoloģijām un zināšanām, kā arī citu valodu, īpaši angļu un dāņu, ietekmi uz islandiešu valodu.

Senākie rakstu pieminekļi senislandiešu valodā saglabājušies no apmēram 11. vai 12. gs. (islandiešu sāgas un Eddas dziesmas). Senislandiešu valoda ir tā sauktā senskandināvu valoda, kuras skaņu likumības atšķiras no mūsdienu islandiešu valodas fonētikas. Arī atveides principi ievērojami atšķiras, jo senislandiešu nosaukumi nereti tiek tulkoti, piemēram, Rangá ‘Ačgārnupe’; šāda “tulkojoša” atveide mūsdienu islandiešu valodā ir pieļaujama tikai daiļliteratūrā.

Islandiešu valodnieki ir diezgan konservatīvi, un jau kopš 19. gs. pastāv spēcīga pūristu kustība. Praktiski visās jomās ir radīta islandiešu valodas terminoloģija, vairoties pārņemt svešu valodu elementus. Tā telefons islandiešiem ir sími ‘pavediens’, bet dators tölva – vārddaļu saliktenis no tala ‘skaitlis’ +‎ völva ‘zintniece’, ‘pareģe’, savukārt kursors ir bendill ‘lente’, ‘rādītājs’. Slengā tomēr dominē dāņu un angļu vārdi.

Islandiešu valoda ir paturējusi dažādas citas īpatnības, piemēram, lielākā daļa islandiešu nelieto uzvārdu, bet tēvvārdu (vai, retāk, mātes vārdu). Tos latviski atveido tādā formā, kādā tie ir, neetimoloģizējot, netulkojot (izņemot senajā literatūrā, piemēram, sāgās un Eddā), ņem ģenitīva celmu, jo dažiem vārdiem nominatīvs atšķiras no ģenitīva. Patronīmam jebkurā gadījumā jābūt atpazīstamam: Kristján Árnason, burtiski ‘Κristjauns Aurnes dēls’, atveido “Kristjauns Aurnasons”. Leksikā saglabājušies daudzi seni vārdi, piemēram, mæðgin ‘māte un dēls vai dēli’, mæðgur ‘māte un meita vai meitas’, feðgin ‘tēvs un meita vai meitas’, feðgar ‘tēvs un dēls vai dēli’, tomēr tie netiek plaši lietoti.