Vācu ordeņa pilnajā oficiālajā nosaukumā “Jeruzalemes Svētās Marijas hospitāļa vācu brāļu ordenis” (latīņu Ordo fratrum hospitalis sanctae Mariae Teutonicorum Ierosolimitonorum) atspoguļojas ordeņbrāļu vēlme uzsvērt saistību ar 12. gs. vidū Jeruzalemē – kristiešu svētajā pilsētā – ierīkoto hospitāli, taču jautājums par šīs saiknes vēsturisko autentiskumu ir strīdīgs. Vēstures avotos ir sastopama arī minētā nosaukuma saīsināta forma – Vācu ordenis (latīņu Ordo Theutonicorum) –, un patiešām gandrīz visi ordeņbrāļi bija cēlušies no Vāczemes, kaut arī normatīvajos dokumentos šāda prasība nebija ietverta.

Vācu ordeņa pirmsākumi ir meklējami Svētajā zemē Trešā krusta kara laikā. 1190. gadā, aplencot Akonas/Akras (mūsdienās Ako) pilsētu, izveidojās neliela klosterveida hospitāļa brālība slimo un ievainoto svētceļnieku un krusta karotāju aprūpei, kas divu apstākļu dēļ īsā laikā pārtapa par nozīmīgu garīgu bruņinieku ordeni. Pirmkārt, tā kā šo veidojumu ar bagātīgiem zemes dāvinājumiem un ziedojumiem sāka atbalstīt ķeizars un citi tolaik Svētās Romas Impērijā valdošās Štauferu (Staufer) dinastijas piederīgie, kā arī citi dižciltīgie, tā rīcībā drīz vien nonāca lieli materiālie resursi. Otrkārt, pēc krustnešu iniciatīvas un ar pāvesta Inocenta III (Innocentius III) ziņu brālības uzdevumu loks tika paplašināts ar pienākumu iesaistīties cīņās pret neticīgajiem, un pēc abu vecāko garīgo bruņinieku ordeņu – Joanītu jeb Hospitāliešu un Templiešu – parauga 1198. gadā tai tika piešķirti jauni statūti.

No personām, kas vēlējās iestāties Vācu ordenī, līdzīgi kā citos garīgajos bruņinieku ordeņos tika pieprasīti mūku un mūķeņu korporācijām obligātie nabadzības, paklausības un šķīstības svētsolījumi. Attiecībā uz cīņu pret neticīgajiem tika pārņemta daļa no templiešu regulas, bet attiecībā uz slimo kopšanu – joanītu normas. No templiešiem tika pārņemta arī baltā apmetņa krāsa, sarkano krustu nomainot pret melnu. 1220./1221. gadā pāvests Honorijs III (Honorius III) piešķīra Vācu ordenim vairākas svarīgas privilēģijas, tajā skaitā atbrīvojumu no vietējā bīskapa jurisdikcijas, un to pakļāva tieši sev. Tādējādi Vācu ordenis ieguva statusu, kas bija līdzvērtīgs prestižajiem Joanītu un Templiešu bruņinieku ordeņiem. Vācu ordeņa virsmestra galvenā mītne sākotnēji atradās Akonā un Štarkenbergas/Monfortas (Starkenberg/Montfort) pilī mūsdienu Izraēlas ziemeļos.

Sākotnējiem zemju piešķīrumiem Dienviditālijā, Sicīlijā un Palestīnā drīz vien tika pievienoti dāvinājumi Spānijā, Grieķijā, Francijā un citur, bet visvairāk Svētās Romas Impērijas vācu zemēs, kur ordenis bija īpaši populārs. Vācu ordeņa prestižs strauji pieauga ceturtā virsmestra Hermaņa no Zalcas (latīņu Hermannus de Saltza, vācu Hermann von Salza) laikā (1209–1239), kurš bija viens no galvenajiem ķeizara Frīdriha II (latīņu Fredericus II, vācu Friedrich II) padomniekiem un politikas balstiem Palestīnā, Impērijā un ārpus tās. Viņš veiksmīgi pildīja starpnieka lomu ķeizara konfliktos ar pāvestiem, vienlaikus saglabādams gan uzticību Frīdriham II, gan autoritāti pāvesta kūrijā.

Hermanis no Zalcas lika lietā savu ietekmi, lai Vācu ordenim iegūtu valdīšanā kādu teritoriju, kurā tas kļūtu par vienīgo noteicēju. Sākotnējie mēģinājumi izveidot kompaktu teritoriālu valdījumu Palestīnā, tad Kiprā un nedaudz vēlāk Transilvānijā (mūsdienās Rumānijā) dažādu iemeslu dēļ izrādījās nesekmīgi. Par zemi, kurā ordenis ieguva valdnieka pilnvaras, kļuva Prūsija; tās pakļaušana tika pabeigta līdz 13. gs. beigām. Paralēli Vācu ordenis ieguva jaunus teritoriālus valdījumus Livonijā, kur tas 1237. gadā stājās iepriekšējā gadā Saules kaujā sagrautā un likvidētā Zobenbrāļu ordeņa vietā. Vēlāk, 13. gs. gaitā iesaistoties Livonijas krusta karos, Vācu ordenis tam Livonijā piederošo teritoriju paplašināja vēl vairāk. 1346. gadā ordeņa zemēm tika pievienota vēl arī no Dānijas pirkuma ceļā iegūtā Ziemeļigaunija.

1309. gadā uz Marienburgu (poļu Malborka) Prūsijā tika pārcelta ordeņa virsmestra rezidence, kas pēc krusta karu neveiksmēm Tuvajos Austrumos un Akonas zaudēšanas kopš 1291. gada atradās Venēcijā, un no 14. gs. līdz Reformācijai 16. gs. par galveno Vācu ordeņa militārās un politiskās darbības lauku kļuva Baltijas jūras piekrastes zemes. Vidusjūras reģiona nozīmei ordeņa politikā šajā laikā bija tendence strauji samazināties, un līdz 16. gs. vidum tas, izņemot dažas nelielas teritorijas Itālijā, savus īpašumus Vidusjūras baseinā bija zaudējis.

Turpretī Svētās Romas Impērijas vācu zemēs, pateicoties dāsnajiem ziedojumiem, ordenis arvien vairāk nostiprinājās. Daudzi bruņinieki, kas bija cēlušies no vācu zemēm un Vācu ordenī bija iestājušies tur, vēlāk savu kalpošanu turpināja Prūsijā vai Livonijā, taču lokālajā līmenī ordenim bija nozīmīga sociāla un politiska loma arī turpat Vāczemē. Būdams daļa no vietējās sabiedrības un minimāli atkarīgs no vadības tālajā Prūsijā, Vāczemē ordenis bija pirmām kārtām saistīts ar vietējām norisēm un Impērijas notikumiem. Tā īpašumā vai pārziņā nonāca visdažādākās materiālās vērtības – no veselām pilīm un saimniecības kompleksiem, aramzemēm, pļavām un mežiem līdz dzīvojamām un saimniecības ēkām pilsētās, kā arī jau agrāk dibināti hospitāļi un baznīcas. Pa visu Impērijas teritoriju izkaisītās ordeņa zemes tika sasaistītas kopīgā organizatoriskā struktūrā ar Vāczemes mestru priekšgalā (izņemot īpašumus, kas tika atstāti tiešā virsmestra pakļautībā). Ar pirkšanas un maiņas darījumu palīdzību ordenis mēģināja tās, cik iespējams, konsolidēt, tomēr lielākus neatkarīgus teritoriālos valdījumus tam Impērijā izveidot neizdevās.

Neraugoties uz garīgas korporācijas statusu un pakļautību pāvestam, Vācu ordenis bija spiests rēķināties ar vietējām laicīgajām un garīgajām autoritātēm. Svētās Romas Impērijas ķeizars un firsti pieprasīja dažāda veida pakalpojumus, bet baznīcās un draudzēs, kurās ordenim piederēja patronāta tiesības, tas garīgos jautājumos bija atkarīgs no vietējā bīskapa.

Kopš 15. gs. ordenī pieauga laicīguma tendences un vājinājās iekšējā disciplīna. Arvien vēl bija spēkā 13. gs. tapušās regulas prasības, taču laika gaitā ordenis bija mainījies, un klāt bija nākušas jaunas ieražas. 15. un 16. gs. tajā arvien pieauga personu skaits, kam pazemības un askēzes ideāli vairs nelikās pievilcīgi. Viens otrs ordeņa pavēlnieks un brālis bruņinieks deva priekšroku aristokrātiskam dzīvesveidam, aizrāvās ar laicīgām izpriecām, piešķirto amatu izmantoja savai un savas dzimtas iztikas nodrošināšanai un pret mestriem sāka izturēties kā laicīgie aristokrāti pret teritoriālajiem valdniekiem. Atsevišķas ordeņa daļas arvien vairāk tuvinājās Svētās Romas Impērijai un ķeizaram. 1494. gadā Vāczemes mestrs tika iecelts Impērijas firsta statusā un iesaistīts reihstāga darbā. Šīs pārmaiņas, kas bija pretrunā ar pāvesta Honorija III piešķirto privilēģiju, norāda uz to, ka šajā laikā izpratne par ordeņa tiesisko neatkarību no Impērijas visdrīzāk jau bija zudusi. 1526. gadā par Impērijas firstu kļuva arī ordeņa Livonijas mestrs Volters fon Pletenbergs (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius).

Pēc Prūsijas un Livonijas iekarošanas un virsmestra rezidences pārcelšanas uz Marienburgu nostabilizējās ordeņa organizatoriskā struktūra, kas nemainījās līdz Reformācijai 16. gs. Vācu ordeņa priekšgalā atradās nozīmīgāko ordeņa pavēlnieku sanāksmes – ģenerālkapitula – uz mūžu ievēlēts virsmestrs, kas kopš 14. gs. vienlaikus bija arī Prūsijas landmestrs jeb zemes mestrs. Viņam pakļāvās atzari Vāczemē un Livonijā, kam ordeņa ietvaros bija zināma autonomija un savi mestri. Vāczemē un citās teritorijās, kur ordenim bija īpašumi (izņemot Prūsiju un Livoniju), tika izveidotas ordeņa provinces jeb balijas – lielākas pārvaldes vienības ar landkomturu jeb zemes komturu priekšgalā. Vidusjūras reģiona zemēs tā bija Vācu ordeņa augstākā organizācijas forma.

Par jautājumiem, kam bija svarīga nozīme ordeņa attīstībā, sprieda ģenerālkapituls, kurā sapulcējās visu atzaru vadība un citas augstākās ordeņa amatpersonas. Tajā tika uzklausītas arī atskaites par amatu pildīšanu, finanšu izlietojumu un citiem jautājumiem. Tā kā minētā sanāksme tika sasaukta reti, virsmestrs daudzu lēmumu pieņemšanā bija samērā patstāvīgs, taču viņam bija jābūt gatavam par tiem arī atbildēt. Ir zināmi gadījumi, kad ģenerālkapituls virsmestru sodīja ar atcelšanu no amata. Ordeņa atzari Vāczemē un Livonijā ar laiku kļuva arvien patstāvīgāki, un to atkarībai no virsmestra un ģenerālkapitula bija tendence samazināties.

Vācu ordeņa hierarhijas apakšējā līmenī kā zemākā pārvaldes un saimnieciskā vienība atradās komende jeb mītne ar tai piederošajiem īpašumiem. Komendi vadīja komturs vai (Prūsijā un Livonijā) fogts, un tajā bez viņa dzīvoja vairāki brāļi bruņinieki, kam tika uzticēti atsevišķi konkrēti pienākumi: atbildība par ieročiem un bruņojumu, staļļiem un zirgiem, hospitāli, nodevu ievākšanu un citi. Bez brāļiem bruņiniekiem komendē bija jābūt vismaz vienam brālim priesterim, kura pārziņā bija līdzbrāļu dvēseļu aprūpe, dievkalpojumi un citas liturģiskās darbības. Brāļi priesteri arī sastādīja dokumentus un veica rakstveža pienākumus.

Personām, kas vēlējās tikt uzņemtas Vācu ordenī, bija jābūt neprecētām, personīgi brīvām, bez parādiem, veselām un pilngadību – t. i., vismaz 14 gadu vecumu – sasniegušām. Kopš 14. gs. ordenī iezīmējās sociālās diferenciācijas tendences. Dižciltīgie tika uzņemti par brāļiem bruņiniekiem vai priesterbrāļiem, bet zemāko kārtu piederīgie – pelēksvārči (nosaukumu deva apmetņa krāsa) – pilīs, saimniecībās un hospitāļos veica dažādus vienkāršus ikdienas darbus. Karaspēkā pelēksvārči kalpoja kā ieročnesēji un kājinieki.

Ja kāds tā vai cita iemesla dēļ nevarēja vai negribēja būt par pilnvērtīgu ordeņbrāli, pastāvēja iespēja kļūt par ordeņa pusbrāli. Viņu vidū bija gan vienkāršas izcelsmes, gan augstdzimušas personas, tajā skaitā tādas, kas, iestājoties ordenī, tam novēlēja naudu un īpašumus, pretī līdz mūža galam saņemot aprūpi un mājvietu. Nelielā skaitā ordenī tika uzņemtas arī sievietes – māsas un pusmāsas, kas galvenokārt nodarbojās ar slimo kopšanu hospitāļos, kā arī pārraudzīja brāļu apģērbu un veļu.

Atsevišķs statuss bija familiāriem – ordenim dažādos veidos piesaistītām laicīgās kārtas personām, kas tajā tika uzņemtas pret solījumu pēc nāves ziedot savu īpašumu vai tā ievērojamu daļu. Viņiem bija atļauts turpināt dzīvot laicīgu dzīvi ģimenē.

Ir zināms, ka pusbrāļi, pusmāsas un familiāri nebija pilnvērtīgi ordeņa locekļi, taču novērtēt viņu faktisko nozīmi un vietu korporācijā apgrūtina nepietiekamais avotu klāsts.

1525. gadā Vācu ordeņa virsmestrs Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas (Albrecht von Brandenburg-Ansbach) pārgāja luterismā, un ordeņa īpašumi Prūsijā tika sekularizēti. Vienlaikus Vācijā, kur ordenis bija cieši saistīts ar valdošo eliti, tie daudzviet cieta Zemnieku kara postījumos. Reformācijas ietekmē daudzi brāļi pameta ordeni un pievērsās laicīgai dzīvei. Vācu ordenim draudēja likvidācija, ko izdevās novērst, pateicoties Impērijas ķeizara atbalstam. Viņš atzina Vāczemes mestru par virsmestra vietvaldi un administratoru un iestājās par ordeņa saglabāšanu agrākajā institucionālajā ietvarā. Par Vācu ordeņa galveno rezidenci kļuva Mergentheima Frankonijā. Katolicismam uzticīgo dižciltīgo vidū ordenis arvien vēl saglabāja pievilcību un attīstības perspektīvu atbilstoši jauno laiku prasībām.

Pēc tam, kad, sabrūkot Livonijai, 1561./1562. gadā tika likvidēts arī Vācu ordeņa Livonijas atzars, ordeņa turpmākā darbība izvērsās Impērijas ietvaros. Vācu ordeņa kā katoļu baznīcas garīgās institūcijas uzdevumi tika salāgoti ar jauno realitāti. Tā kā Reformācijas ietekmē priesterbrāļu skaits bija katastrofāli samazinājies, daudz līdzekļu tika ieguldīts to atbalstīšanā un izglītošanā. 1606. gadā Mergentheimā tika izveidots priesteru seminārs. Attiecībā uz brāļiem bruņiniekiem jaunā kontekstā atkal tika celti godā senie ideāli par cīņu ar neticīgajiem, un, atsaucoties uz tiem, Vācu ordenis iesaistījās karos pret turkiem. Lai iegūtu kādu no ordeņa amatiem, kas garantēja prestižu un nodrošinājumu, bija jāpiedalās vismaz trīs karagājienos. Par pārējiem viduslaikos zināmajiem ordeņa locekļiem – pelēksvārčiem, māsām un familiāriem – pēc Reformācijas ziņu nav.

Vācu ordeņa nostādnes jaunajos laikos saskanēja ar Habsburgu (Habsburg) dinastijas vadītās Impērijas interesēm, kuras dienvidu robežas pastāvīgi apdraudēja turki. Pamazām ordenis nonāca arvien lielākā atkarībā no Habsburgu valdnieku nama, jo īpaši pēc tam, kad 16. un 17. gs. mijā par virsmestru un Vāczemes mestru kļuva Austrijas erchercogs Maksimiliāns III (Maximilian III.) Habsburgs. Vienlaikus baliju līmenī ordenis vēl ciešāk nekā agrāk bija saistīts ar lokālajiem augstmaņiem. Bija pat komendes, kas pilnībā sastāvēja no vienas ietekmīgas vietējās dzimtas piederīgajiem. Savukārt Nīderlandē, kur virsroku guva protestantisms, Utrehtas balija 17. gs. sarāva saites ar katolisko Vācu ordeni. Tā integrējās vietējā sabiedrībā un kā dižciltīgo korporācija “Vācu bruņinieku ordenis, Utrehtas balija” (Ridderlijke Duitsche Orde, Balije van Utrecht) pastāv vēl mūsdienās.

Jaunu krīzi Vācu ordenim nācās piedzīvot 18. un 19. gs. mijā. Līdz ar Napoleona I (Napoléon I^er) panākumiem un Francijas uzsāktajiem revolucionārajiem kariem aizsākās jauns baznīcas īpašumu sekularizācijas vilnis, kas skāra arī ordeņa komendes Reinas kreisajā krastā, bet 1809. gadā ar Napoleona rīkojumu Vācu ordenis tika likvidēts visās Reinas savienības zemēs un tā īpašumi sadalīti starp vācu firstiem, kas bija kļuvuši par franču sabiedrotajiem. No tāda paša likteņa tam izdevās izvairīties Austrijā un Habsburgu pārvaldītajās Morāvijas un Silēzijas daļās. Saskaņā ar 1815. gada Vīnes kongresa lēmumiem daļu īpašumu Vācijā ordenis atguva, taču tā nākotne pirmām kārtām bija saistīta ar Habsburgiem un viņu zemēm. Kopš 1805. gada Austrijas ķeizaram bija tiesības nominēt ordeņa virsmestru, un līdz 1923. gadam tie visi bija piederīgi Habsburgu namam. Par Vācu ordeņa virsmestra rezidenci kļuva Vīne.

Habsburgu vadībā ordenis tika būtiski reformēts. Tika akcentēti ordeņa garīgie pienākumi un karitatīvais aspekts. 1855. gadā ordenī tika atjaunota māsu uzņemšana. Viņu pienākumos ietilpa slimnieku kopšana un izglītošanas darbs. Tika izveidoti jauni priesteru konventi, kuru uzdevums bija rūpēties par priesterbrāļu izglītošanu un teoloģijā balstītu kopības saišu stiprināšanu. Kopš 19. gs. 60. gadiem un jo īpaši Pirmā pasaules kara laikā Vācu ordenis paralēli Sarkanajam krustam aktīvi pievērsās kara hospitāļu izveidei un sanitārajam dienestam, tā atgriežoties pie savas darbības vēsturiskajiem pirmsākumiem.

Pēc Habsburgu monarhijas sabrukuma 1918. gadā Vācu ordenis turpināja darbību četrās valstīs – Austrijā, Itālijā (Dienvidtirolē), Dienvidslāvijā un Čehoslovākijā. Labvēlīgi apstākļi tā attīstībai bija tikai Austrijā, jo pārējās valstīs ordenis tika traktēts kā nevēlams Habsburgu piedēklis, kura īpašumi jākonfiscē. Lai izvairītos no to sekularizācijas, virsmestrs erchercogs Eižens (Eugen) 1923. gadā atkāpās no amata, nododot ordeņa vadību garīdznieka – Brno bīskapa Norberta Kleina (Norbert Klein) – rokās. Turpmāk jauni brāļi bruņinieki ordenī vairs netika uzņemti, un par virsmestriem varēja tikt ievēlēti tikai priesteri. Šīs pārmaiņas pavēra ceļu ordeņa pārveidošanai par tīri garīgu institūciju.

Mūsdienās Vācu ordeņa misiju izsaka vārdi “palīdzēt un dziedināt”. Tas ir virsmestra vadīts Romas katoļu baznīcas garīgs ordenis ar trim nozarojumiem – priesterbrāļiem, ordeņmāsām un 1929. gadā atjaunotajiem familiāriem. Pēdējie ir laicīgas un garīgas personas, kas vēlas un spēj atbalstīt ordeni visdažādākajos veidos. Brāļi un māsas ir piederīgi kādai no piecām ordeņa provincēm – Austrijai, Dienvidtirolei (Itālija), Slovēnijai, Vācijai un Čehijai/Slovākijai –, bet familiāru loks bez šīm aptver vēl arī citas zemes.