“Īliadas” (arī dziesma par Īliju jeb Troju) sacerēšana tradicionāli tiek piedēvēta sengrieķu dzejniekam Homēram (Ὅμηρος). Poēmas autorības jautājums vēl joprojām ir aktuāls (Homēra jautājums). Pētījumu rezultātā par eposa rašanās laiku parasti tiek uzskatīts 8.–7. gs. sākums p. m. ē. “Īliada” vēsta par 50 dienu notikumiem Trojas kara (~ 12. gs. p. m. ē.) desmitajā gadā.

“Īliadā” netiek vēstīts par Trojas kara izcelšanās iemesliem un kara gaitu. Vēstījums sākas ar vēršanos pie mūzas un Ahilleja (Ἀχιλλεύς) dusmu aprakstu. Ahilleja dusmas kļūst par galveno eposa motīvu. Ahaju (grieķu) nometnē ierodas Apollona (Ἀπόλλων) priesteris Hrīss (Χρύσης) ar lūgumu atdot viņa sagūstīto meitu Hrīsēidu (Χρυσηΐς). Ahaju valdnieks Agamemnons (Ἀγαμέμνων), Spartas (Σπάρτα/Σπάρτη) valdnieka Menelāja (Μενέλαος) brālis, aizsviļas dusmās un atsakās izpildīt priestera lūgumu. Nelaimes māktais sirmgalvis Hrīss vēršas pie sava dieva Apollona ar lūgumu atriebt ahaju nežēlību. Dievs sadzird lūgumu un vēršas pret ahajiem, uzsūtot tiem mēri. Ahillejs, dievietes Hēras (Ἥρᾱ/Ἥρη) mudināts, sasauc sapulci un vēršas pie pareģa Kalhanta (Κάλχας) ar lūgumu izskaidrot Apollona dusmas. Kalhants, saņēmis Ahilleja apsolījumu par aizsardzību, pavēsta Apollona dusmu cēloni. Agamemnonam ir jāatdod sava gūstekne Hrīsēida. Kā atlīdzību par Hrīsēidas zaudēšanu Agamemnons atņem Ahillejam viņa gūstekni Brisēidu (Βρισηΐς). Aizvainotais Ahillejs atsakās piedalīties turpmākajās cīņās pret Troju, tādējādi atņemot ahajiem iespēju izcīnīt uzvaru. Taču, kad Trojas valdnieka Priama (Πρίαμος) dēls Hektors (Ἕκτωρ) nogalina Ahilleja draugu Patroklu (Πάτροκλος), Ahilleju pārņem atriebes kāre. Divkaujā pie Trojas mūriem viņš nonāvē Hektoru. Pirms nāves Hektors lūdz viņam nodrošināt cienīgu apbedīšanu. Dusmu un atriebības pārņemtais Ahillejs pēdējam lūgumam atsaka. Hektora līķis paliek pie Ahilleja. Tiek apbērēts Patrokls, viņam par godu tiek rīkotas sacīkstes. Hektora tēvs Priams ierodas pie Ahilleja ar dāvanām un lūgumu atdot dēlu, lai viņam varētu sarīkot cienīgas bēres. Ahilleju aizkustina tēva vārdi, viņš pieņem izpirkumu un atdod Priamam Hektora līķi. Eposa pēdējās vārsmas vēsta par Hektora bērēm. Ahilleja dusmas ir rimušas.

“Īliadas” sižeta risinājumā aktīvi līdzdarbojas dievi, kas dod padomus, vērpj intrigas, savstarpēji strīdas un sacenšas, kā arī tiek aprakstīti visai sadzīviskā gaisotnē. Eposa darbība notiek gan uz zemes, gan arī dievu pasaulē. Dieviem rūp pie Trojas mūriem notiekošais, tāpēc viņi dalāmi ahaju un trojiešu atbalstītājos un dievos, kas ieņem neitrālu pozīciju.

“Īliada” sarakstīta tradicionālajā episkajā pantmērā, t. i., daktila heksametrā; iedalīta 24 dziedājumos atbilstoši burtu skaitam grieķu alfabētā. Šāds dalījums uzskatāms par samērā vēlu veidojumu un saistāms ar hellēnisma laikā (3. gs. p. m. ē.) veiktajiem Homēra tekstu pētījumiem. Lai gan “Īliadu” caurmērā raksturo mērķtiecīgs darbības risinājums, darbības gaita var tikt palēnināta (retardācijas), sniedzot papildinformāciju par norisēm vai paspilgtinot notiekošā dramatismu. Par nozīmīgu darbības pavērsienu vērtējams “Īliadas” 16. dziedājums, kur Ahillejs atļauj Patroklam uzvilkt viņa bruņas, tādējādi palīdzot ahajiem un nolemjot Patroklu nāvei. 18. dziedājumā pēc Ahilleja mātes Tetītas (Θέτις) lūguma Hēfaists (Ἥφαιστος) darina Ahillejam jaunas bruņas. Izvērsti tiek raksturotas uz Ahilleja vairoga izkaltās ainas, kas atveido visas pasaules kārtību. 20. dziedājumā aprakstīts notikums, kas ir būtisks saistībā ar Romas dibināšanu – Ēneja (arī Aineja; Αἰνείας), romiešu ciltstēva, cīņa ar Ahilleju.

Senākie manuskripti, kas satur Homēram piedēvētos tekstus, datējami ar 3. gs. p. m. ē. Homēra varoņeposi “Īliada” un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) lasāmi vairāk nekā 1000 manuskriptos, tas ir daudzkārt vairāk nekā jebkuram citam antīkās pasaules autoram. 15. gs. Homēra teksti tiek izdoti drukātā veidā, kļūst aktuāls jautājums, kurš no tiem uzskatāms par visautentiskāko. Antīkajā pasaulē un arī viduslaikos visvairāk lasītā bijusi “Īliadas” ievērojami saīsināta versija latīņu valodā (1070 rindu; Homēra “Īliadā” – 15 693 rindu). Par latīņu “Īliadas” (Ilias Latina) autoru parasti tiek uzskatīts kāds Pūblijs Baibijs (Bēbijs) Italiks (Publius Baebius Italicus), kura darbība, iespējams, saistāma ar Nērona (Nero Claudius Caesar Augustus Germanicus) valdīšanas laiku (1. gs.). Homēra “Īliada” tiek tulkota daudzās valodās.

Antīkajā pasaulē “Īliadas” motīvi atainoti arī materiālajā kultūrā. Izteiksmīgi ir vāžu zīmējumi, kas raksturo antīkās mitoloģijas ainas un sasaucas ar “Īliadas” sižetiskajiem pavērsieniem.

“Īliadā” aprakstītie notikumi – Trojas kara iemesli, norise, sekas – un iesaistītās puses atspoguļotas pārstāstu, atsauču un interpretāciju veidā dažādos mākslas virzienos. Uzņemtas filmas: Roberta Vaisa (Robert Wise) “Trojas Helēna” (Helen of Troy, 1956), Džona Kenta Harisona (John Kent Harrison) režisēta “Trojas Helēna” (Helen of Troy, 2003), režisora Volfganga Petersona (Wolfgang Peterson) “Troja” (Troy, 2004) un citas. Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) sarakstījis darbu “Homērs, Īliada” (Omero, Iliade), kas ir Homēra “Īliadas” pārstāsts prozas formā ar dažiem pārveidojumiem. 14.08.2015. “Īliadu” 15 stundu ilgā tiešraidē nolasīja vairāk nekā 60 britu aktieru (lasījumi angļu valodā). “Īliadas” sižets plaši atainots mākslā, piemēram, Pītera Paula Rubensa (Peter Paul Rubens) darbi, kas veltīti Ahillejam - “Tetīta iemērc jaundzimšo Ahilleju Sikstas upē” (Thetis dipping the infant Achilles into the river Styx), “Hektora nāve” (The death of Hector) un citi.