Vācbaltiešu karavīru memoriāls ir mūsdienās daļēji saglabājusies agrāk ietekmīgās vācbaltiešu nacionālās minoritātes militārā nekropole. To 1929. gadā izveidoja Latvijas vācbaltiešu kopiena par saziedotiem līdzekļiem. Līdz nopostīšanai memoriālo ansambli veidoja dabas ainavā integrēti simboliski arhitektoniski un tēlnieciski risinājumi. Pretstatā Rīgas Brāļu kapiem tajā nebija izmantota figurālā tēlniecība. Memoriāla vēlākā postīšana ir spilgta liecība laikmeta politiskajām pretrunām un padomju okupācijas laika sabiedrības noraidošajai attieksmei pret vācbaltiešu kultūrvēsturisko mantojumu Latvijā.

Kapu nosaukums veidojies no Baltiešu landesvēra (latviski bieži, kaut arī etimoloģiski neprecīzi, dēvēts arī par Baltijas Landesvēru). Baltiešu landesvērs tapa sabiedriskās iniciatīvas rezultātā kā visu baltiešu (Balten), neatkarīgi no etniskās piederības, brīvprātīgi bruņoti pašaizsadzības spēki jeb zemessardze (Schutzwehr, Landeswehr). Tā izveidi 13.11.1918. presē izsludināja Baltiešu vācu nacionālā komiteja (Der Baltische Deutsche Nationalausschuß). Baltiešu landesvērs sākotnēji veidojās kā Baltenlandes valstiskās ieceres jeb Apvienotās Baltijas hercogistes bruņotie spēki. Tā izveidi ierosināja un karavīru sastāvu komplektēja vācbaltiešu inteliģence, īpaši aktīvi – vācbaltiešu studentu korporācijas. Turpmākajā attīstībā līdz Cēsu kaujām tas kļuva par decentralizēti tapušo Latvijas bruņoto spēku nozīmīgāko sastāvdaļu.

Vācbaltiešu sabiedrības vairākums, īpaši politiskā elite, kurā noteicošie bija bruņniecības (muižnieku dzimtu) pārstāvji, bija pārliecināti antisociālisti jau kopš 1905. gada revolūcijas. Lielinieku apvērsums Krievijas Impērijā 1917. gada rudenī un to īstenotās zvērības arī Baltijas teritorijā lika ar bažām uztvert lielinieku ekspansijas draudus Baltijas teritorijā un organizēt šāda bruņota formējuma izveidi teritorijas aizsardzībai.

Pirmā pasaules kara gados Rīgas Meža kapu dienvidaustrumu daļā, kas piederēja Svētās Ģertrūdes baznīcas vācu draudzei, iekārtoja jaunu kapu sektoru. Šajā vietā, priedēm apaugušā neliela kāpu paugura apkārtnē, kopš apmēram 1915. gada apglabāja Pirmajā pasaules karā kritušos vācbaltiešus, kas bija dienējuši Krievijas Impērijas armijā. Kara laikā veidotajā Rīgas plānā šo apbedījuma daļu dēvēja par “Varoņu kapiem” (Heldenfriedhof). Pēc Rīgas ieņemšanas 03.09.1917. netālā apkārtnē apglabāja arī vācu armijas kritušos.

Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā, 1918. gada decembrī, bija liels skaits kritušo vācbaltiešu karavīru, kurus apglabāja nesen izveidotajos kapos. Kopš tā brīža šo kapsētas daļu sāka saukt par Baltiešu landesvēra kapiem. Vispirms tajos guldīja tos, kas krita, aizstāvot Rīgas austrumu pievārti un Rīgu no lielinieku uzbrukuma 1918. gada rudenī un ziemā. 1919. gada pavasarī un vasarā apglabāja tos, kas bija krituši Rīgas atbrīvošanas operācijas un tai sekojošo kauju laikā.

Kopš 1919. gada notikumiem, īpaši pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem un to izvērstā bezprecedenta terora pārtraukšanas 22.05.1919., apbedījuma vieta ieguva sakrālu nozīmi vācvalodīgajā iedzīvotāju kopienā – līdzīgu tai, kāda latviešu sabiedrībā bija Rīgas Brāļu kapiem, kas atradās Meža kapu nekropoles austrumdaļā.

Starp Baltiešu Landesvēra kapos apglabātajiem bija daudz kritušo no senām vācbaltiešu dzimtām. Te apglabāts arī vācbaltiešu publicistikā folklorizētais kara varonis Hanss fon Manteifels-Scēge (Hans Joachim Paul Adolph Baron Manteuffel-Szoege), kurš mira īsi pēc tam, kad viņa vadītā Baltiešu landesvēra triecienvienība 22.05.1919. meistarīgi forsēja Rīgas tiltus, atbrīvoja Rīgas centrālo daļu un no cietumiem izlaida tajos ieslodzītos lielinieku totalitārā režīma pretiniekus.

20. gs. 20. gadu sākumā vācbaltieši vāca ziedojumus stihiski iekārtoto kapu sakārtošanai un memoriāla izbūvei. Memoriāla izveidi par godu Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem desmitgadei uzņēmās Baltiešu landesvēra biedrība (Baltisches Landeswehrverein); memoriālu atklāja 22.05.1929. Kapu ansambļa arhitektoniski mākslinieciskas risinājums bija kolektīvs kopdarbs, kurā iesaistījās arī vācbaltiešu arhitekts Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff). Detalizētu māksliniecisko risinājumu izvēlējās konkursa kārtībā, kurā uzvarēja arhitekta Ēriha Gramca (Erich Gramtz) ideja ar nosaukumu “Rītausma” (Morgenrot). Memoriāls bija veidots vācbaltiešiem tipiskā atturīgā formā. Tas sastāvēja no šūnakmens terases publiskiem masu pasākumiem, simetriskām apbedījumu rindām, kur apbedījumus identificēja vienādas formas betona krusti, memoriālās sienas, kurā bronzas plāksnēs bija iegravēti kritušo vārdi, un virs tās paugurā uzslieta centrālā elementa – 3,5 m augsta, raupji darināta, pelēka dzīslota granīta obeliska ar krustu.

Kapu memoriāla atklāšanas ceremonija kopā ar citiem Rīgas atbrīvošanas desmitgades piemiņas pasākumiem uzskatāma par lielākajām vācbaltiešu svinībām neatkarīgās Latvijas vēsturē. Parlamentārās demokrātijas gados vācbaltieši centās panākt, lai 22. maiju pasludinātu par oficiālu atceres dienu. Tā kā vācbaltiešu iniciētais landesvērs bija iesaistīts pret Latviju vērstās aktivitātēs (piemēram, nodrošināja 16.04.1919. Kārļa Ulmaņa valdības gāšanu, bija pretinieks Cēsu kaujās), tā nopelnus latviešu sabiedrībā neatzina.

Naktī uz 09.06.1929. jaunatklātā memoriāla centrālo obelisku saspridzināja neatklāti ļaundari. Aizdomas par Latvijā vēl nepiedzīvoto vandalismu krita uz kreisajām aprindām, kas bija saistītas ar latviešu kara veterāniem. Latvijas valdība piešķīra līdzekļus memoriāla restaurācijai, tomēr vācbaltieši atteicās tos pieņemt un par pašas kopienas līdzekļiem saspridzināto obelisku aizvietoja ar masīvas formas granīta laukakmeni. 1927. gadā pie Baltiešu landesvēra kapu rietumu robežas pēc paša izteiktās vēlmes apglabāja pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti. Viņa kapavietā 1935. gadā veidotā memoriālā siena aizsedza skatu uz kapu alejas noslēgumā iepriekš uzkrītoši dominējošo Baltiešu landesvēra memoriālu.

Par spīti memoriāla izteikti antikomunistiskajai ievirzei, 1940.–1941. gada Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas vara memoriālu saglabāja, visdrīzāk baidoties no tā laika sabiedrotā nacistiskās Vācijas (Trešā reiha) reakcijas. Vācu okupācijas laikā Baltiešu landesvēra kapu memoriāla nozīme palielinājās. Katru gadu 22. maijā tur notika vācu okupācijas varas organizēti masu pasākumi, kuriem bija jāmotivē iedzīvotāji cīņai pret komunistisko PSRS. Īpaši masveidīgs un krievu ekspansijas dēļ trauksmains bija pēdējais pasākums 22.05.1944., kad atzīmēja 25. gadadienu kopš Rīgas atbrīvošanas. Memoriāls tolaik vācu varai bija izdevīga vieta, kas pārliecinoši un uzskatāmi liecināja par ilgstošo pretkomunisma (antilieliniecisma) vēsturi Latvijā jau kopš 1919. gada norisēm. 

Pēc atkārtotās PSRS okupācijas memoriālu komunistu vara mērķtiecīgi postīja, jo to, līdzīgi kā visu vācisko, uzskatīja par “fašisma” simbolu. Piemiņas plāksnes ar tekstiem pazuda, laukakmens obelisku apmēram 1946. gadā sašķēla un apraka turpat memoriāla paugurā, bet virs vācbaltiešu karavīru apbedījumiem izveidoja jaunas kapavietas, tostarp daudziem mirušajiem, kas bija ieradušies Latvijā padomju okupācijas laikā. Baltiešu landesvēra kapu memoriāls padomju okupācijas laikā nonāca pilnīgā aizmirstībā. Interese par memoriāla vietas sakopšanu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās vācbaltiešiem. Ar Vācijas sabiedrisko organizāciju finansiālu atbalstu, iesaistoties Latvijas Brāļu kapu komitejai kopā ar Latviešu un vācbaltiešu centru “Domus Rigensis”, landesvēra brāļu kapu ansambļa granīta obeliska lauskas 2001. gadā tika izraktas un sastiprinātas ar metāla stiegrojumu (rekonstrukcijas autors tēlnieks Ģirts Burvis), pie tā uzbūvēja koka zvanu torni. Pēc vairākiem gadiem blakus obeliskam uzstādīja divas kapu plāksnes ar 300 kritušo vācbaltiešu vārdiem, kas ir lielākā daļa no apmēram 400 tur apglabātajiem karavīriem. 2023. gadā Baltiešu landesvēra kapu memoriāla kompleksu dabā iezīmēja vēl arī daļēji saglabājusies terase, kāpnes un memoriālās sienas neliels fragments. Individuālas Baltiešu landesvēra karavīru kapa vietas līdz mūsdienām nav saglabājušās.