1930. gadā uzsāka skolas gaitas Čanahčī ciema skolā. No 1940. līdz 1945. gadam studēja Erevānas Valsts universitātes (Երևանի Պետական Համալսարան) Filoloģijas fakultātē, armēņu filoloģijas nodaļā. 1946. gadā pēc fakultātes absolvēšanas turpināja studijas Armēnijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Armēnijas PSR) Zinātņu Akadēmijas Manuka Abegjana literatūras institūta (Մանուկ Աբեղյանի անվան գրականության ինստիտուտ) aspirantūrā, senarmēņu literatūras specialitātē. 1948.–1949. gadā sekoja pēdējais lielais Staļina represiju vilnis – senarmēņu literatūras nodaļa tika likvidēta. Darbs pie pirmās doktora disertācijas tika pārtraukts. No 1951. līdz 1955. gadam studēja Maksima Gorkija Literatūras institūtā (Литературный институт имени А. М. Горького) Maskavā, pēc studiju pabeigšanas turpināja darbu institūtā kā pasniedzējs.

Literārajā darbībā Paruirs Gazarjans izmantojis pseidonīmu Paruirs Sevaks – Պարույր Սևակ (Paroujr Sewak) – pēc rietumarmēņu dzejnieka, Osmaņu Impērijas īstenotā 1915. gada armēņu genocīda upura Rubena Sevaka (Ռուբէն Սեւակ) uzvārda. P. Sevaka darbi tikuši publicēti kopš 1942. gada. No 1945. līdz 1946. gadam strādāja laikrakstā Avangard (Ավանգարդ, “Avangards”) kā lauku korespondents, kā arī citos laikrakstos. 1946./1947. gadā bija preses nodaļas vecākais referents Armēņu kultūras biedrībā sakariem ar ārzemēm. Izpelnoties asu kritiku un pārmetumus par atkāpēm no sociālistiskā reālisma pricipiem, viņa darbi apmēram gadu netika publicēti (no 1948. līdz 1949. gadam). No 1949. līdz 1951. gadam vada literatūras avīzes Grakan tert (Գրական թերթ, “Literārā avīze”) dzejas nodaļu.

Pēc Maksima Gorkija literatūras institūta beigšanas no 1955. līdz 1959. gadam turpināja darbu tajā kā pasniedzējs, pasniedza armēņu valodu un atdzejoja krievu dzejas klasiķus. Pēc P. Sevaka studiju biedrenes Maijas Augstkalnas sagatavota parindeņa krievu valodā atdzejoja Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!” armēņu valodā.

1960. gadā P. Sevaks atgriezās Erevānā. No 1966. līdz 1971. gadam bija Armēnijas PSR Zinātņu akadēmijas Manuka Abegjana literatūras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, Armēnijas Rakstnieku savienības valdes sekretārs. 1967. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju un 1970. gadā ieguva filoloģijas zinātņu doktora grādu. Monogrāfija par armēņu dzejnieku un dziesminieku Sajatnovu (Սայաթ Նովա), par kuru P. Sevakam piešķirts doktora grāds, atsevišķā grāmatā tiek izdota 1969. gadā.

P. Sevaka daiļradi iespaidoja fakts, ka viņa vecāki bija ieceļotāji no Rietumarmēnijas, kas bija izbēguši no jaunturku realizētā armēņu genocīda un zaudējuši visu savu iedzīvi. Viņu senči 1828. gadā bija emigrējuši no Persijas provinces Salmastas. No paaudzes paaudzē viņu uzvārdam ticis pievienots vārds Ter ‘Kungs’, kas liecina par dzimtas pārstāvju piederību garīdzniecībai, proti, sabiedrības izglītotajai daļai. Vecāki bija vienkārši zemkopji un lopkopji, ar kuriem kā vienīgais bērns ģimenē P. Sevaks izjutis lielu garīgu tuvību.

Gājis bojā autokatastrofā 17.06.1971. ceļā uz Erevānu. Pastāv versija, ka tā ir bijusi Valsts drošības komitejas (VDK) organizēta slepkavība.

P. Sevaka daiļradi raksturo tiekšanās pēc cilvēciskas pilnības, harmonijas ar pasauli, laikmetīga dzejnieka rokraksta. Jau pirmo P. Sevaka dzejas krājumu “Nemirstīgie pavēl” (Անմահները հրամայում են, 1948) caurauž pilsonisks nemiers, cilvēka iekšpasaules izziņas alkas, interese par dzejas formu. Ietekmējies no armēņu dzejas lielmeistariem Narekaci (Գրիգոր Նարեկացi), Siamanto (Սիամանթօ), Jegišes Čarenca (Եղիշե Չարենց), kā arī no franču dzejnieka Pola Eliāra (Paul Éluard). P. Sevaka mīlas lirika ir kā savdabīga dzejnieka garīgā biogrāfija. Viņš ir formas novators armēņu mūsdienu dzejā.

P. Sevaka literārais mantojums nav viendabīgs, kā norādījis literatūrkritiķis Aleksandrs Topčjans (Ալեքսանդր Թոփչյան).

Pirmais dzejas krājums “Nemirstīgie pavēl” (1948), poēma “Nesamierināmais tuvums” (Անհաշտ մտերմություն, 1953), otrais dzejas krājums “Mīlestības ceļi” (Սիրո ճանապարհ, 1954), trešais dzejoļu krājums “Atkal kopā ar Tevi” (Նորից քեզ հետ, 1957) – izlase, kurā iekļauti laikā no 1946. līdz 1956. gadam rakstītie dzejoļi, tapuši Maskavā. 20. gs. 50. gadu gadu sākumā dzejnieks pārdzīvo nopietnu daiļrades krīzi, kas radusi atsguļojumu autobiogrāfiskajā rakstā “Par pagātni runājot“ (Անցյալը ներկայացած)

Kvalitatīvi jaunu daiļrades posmu ievada  trešais dzejoļu krājums “Atkal kopā ar Tevi” (Նորից քեզ հետ, 1957), kur dzejnieks paliek uzticīgs sev. 1957. gadā tapušas mīlestības poēmas “Novēlotā mīla” (Ուշացած իմ սեր), “Atkāpšanās ar dziesmu” (Նահանջ երգով), “Dziesmu dziesma” (Երգ երգոց) un poēma “Nerimstošais zvanu tornis”, kas veltīta armēņu komponistam Komitasam (Կոմիտաս).

Patriotiska un filosofiska tematika caurstrāvo poēmas “Un viens vīrs, Maštocs vārdā” (Եվ Այր մի` Մաշտոց անուն, 1962) un “Liturģija trīs balsīm” (Եռաձայն պատարագ, 1965).

Poēmai “Cilvēks uz delnas” (Մարդը ափի մեջ, 1963) raksturīga detalizēta mūsdienu cilvēka pārdzīvojumu izpēte.

Krājumā “Lai top gaisma” (Եղիցի լույս, 1969) apkopotas poēmas un dzejoļi ar spēcīgu, kritizējošu patosu par sabiedrību un cilvēka netikumiem. Tas aizsāk kvalitatīvi jaunu daiļrades posmu, kur dominē brīvais pants. Armēnijas PSR grāmatas izdošana tika atbalstīta, taču atsevišķi P. Sevaka armēņu kolēģi literāti vērsās pie uzraugošajām institūcijām Maskavā ar ziņojumu par Armēnijā topošo dzejas grāmatu, kurā manāms “pretpadomju noskaņojums”. Jau nodrukātais grāmatas metiens tiek “arestēts”. Krājums iznāk divus gadus vēlāk, tūlīt pēc P. Sevaka nāves.

“Armēņu liturģijas” (Պատարագ) autoram, komponistam Komitasam veltītā poēma “Nerimstošais zvanu tornis”, kuras pārstrādāta versija tika izdota 1967. gadā, ir īsts meistardarbs, kas atklāj plašu armēņu tautas dzīves panorāmu caur galvenā varoņa pārdzīvotā prizmu un atnes autoram plašu atpazīstamību un slavu.

P. Sevaks paplašinājis armēņu dzejas tradicionālo tematiku, akcentējot indivīda pašizziņas lomu personības tapšanā, poētiskās formas novators austrumarmēņu dzejā.

P. Sevaks sarakstījis literatūrzinātniskus rakstus par armēņu literatūras klasiķiem Narekaci, Mesropu Maštocu (Մեսրոպ Մաշտոց), Komitasu, Nahapetu Kučaku (Նահապետ Քուչակի), Hovannesu Tumanjanu (Հովհաննես Թումանյան), Jegišē Čarencu (Եղիշե Չարենց), mūsdienu dzejniekiem, Armēnijas vēsturi un valodas kultūru u. c. tēmām.

P. Sevaks ir sarakstījis scenārijus arī dokumentālajām filmām “Mesrops Maštocs”(Մեսրոպ Մաշտոց, 1962) un “Sayat-Nova”  (Սայաթ–Նովա, 1965), abu filmu režisors ir Gurgens Balasanjans (Գուրգեն Բալասանյան).

Latviski pieejams 1960. gadā Rīgā izdevniecībā “Liesma” iznākušais krājums “Rokas”, kurā P. Sevaka dzeju latviski atdzejojuši Imants Ziedonis, Uldis Leinerts un Māris Čaklais, priekšvārda autore P. Sevaka studiju biedre literatūrzinātniece Maija Augstkalna. Nozīmīgu P. Sevaka atdzejas izlasi “Dieva sekretārs” (1989) latviešu valodā izveidojis Māris Čaklais sadarbībā ar armēņu literatūrzinātnieku Aleksandru Topčjanu, iekļaujot dzejoļus no vairākiem krājumiem. M. Čaklais sacerējis arī eseju par P. Sevaku “Ar lielajām, neaizsargātajām lūpām (Paruirs Sevaks)”, kas iekļauta eseju un apceru krājumā “Profesionālis un ziedlapiņas” (1985).

Filoloģijas zinātņu doktors (1970), Armēnijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1967), saņēmis Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts prēmiju par poēmu “Nerimstošais zvanu tornis” (Անլռելի զանգակատուն, 1959).

Neraugoties uz padomju totalitārā režīma ierobežojumiem radošas personības izteiksmes brīvībai, P. Sevaks spēja pārvarēt nepieciešamību pielāgoties varai un laika gaitā izveidojās par spilgtu liriķi, kas ienesa armēņu dzejā jaunu tematiku. Nozīmīga ir viņa līdzdalība polemikā “Par un pret reālisma pamatnostādnēm” (Հանուն և ընդդեմ ռեալիզմի նախահիմքերի, 1976), kurā paudis savus uzskatus par modernās dzejas poētiku.

Viņa poēma “Nerimstošais zvanu tornis” ar Grigora Handžjana (Գրիգոր Խանջյան) ilustrācijām par 1915. gada genocīdu pieredzējušā izcilā folklorista un komponista Komitasa dzīvi ir ir nacionāla līmeņa nozīmīgs un plaši zināms literārs darbs.

Poēma “Un viens vīrs, Maštocs vārdā...”, kuru no armēņu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš, iestudēta Latvijas PSR Jaunatnes teātrī 1972. gadā. Teātra trupa ar šo izrādi viesojusies arī Armēnijā 1973. gadā.

Armēņu mākslinieks G. Handžjans veidojis ekspresīvas ilustrācijas poēmai “Nerimstošais zvanu tornis” (1963–1965).

Režisors Levons Mkrtčjans (Լևոն Մկրտչյան) veidojis dokumentālo filmu “Paruirs Sevaks jeb Lai top gaisma!” (1984), tās scenārija autors ir Vahē Taturjans (Վահե Տատուրյան).

Armēņu tēlnieks Ara Širazs (Արա Շիրազ) veidojis dzejnieka pieminekli (1974) P. Sevaka vārdā nosauktās skolas pagalmā, savukārt piemiņas sienu (1978) Erevānā, Erebuni rajonā veidojis arhitekts Džims Torosjans (Ջիմ Թորոսյան).

P. Sevaka māja muzejs, ko vada dzejnieka mazdēls, viņa mantojuma pētnieks un izdevējs Sevaks Gazarjans (Սեւակ Ղազարյան), atrodas dzejnieka dzimtajā Zangakatunas ciemā, tas atvērts dzejnieka nāves desmitajā gadadienā 1981. gadā.

Paruira Sevaka nāves apstākļu noskaidrošanai veltīta Hovika Čarhčjana (Հովիկ Չարխչյան) grāmata “Sevaka nāves noslēpums” (Սեւակի մահվան առեղծվածը, 2019).

Armēņu dramu – naudas zīmi – rotā dzejnieka portrets. 2018. gadā izdotas vairākas pastmarkas ar P. Sevaka attēlu.