Nozīmīgākie darbi P. Sevaka daiļradi raksturo tiekšanās pēc cilvēciskas pilnības, harmonijas ar pasauli, laikmetīga dzejnieka rokraksta. Jau pirmo P. Sevaka dzejas krājumu “Nemirstīgie pavēl” (Անմահները հրամայում են, 1948) caurauž pilsonisks nemiers, cilvēka iekšpasaules izziņas alkas, interese par dzejas formu. Ietekmējies no armēņu dzejas lielmeistariem Narekaci (Գրիգոր Նարեկացi), Siamanto (Սիամանթօ), Jegišes Čarenca (Եղիշե Չարենց), kā arī no franču dzejnieka Pola Eliāra (Paul Éluard). P. Sevaka mīlas lirika ir kā savdabīga dzejnieka garīgā biogrāfija. Viņš ir formas novators armēņu mūsdienu dzejā.
P. Sevaka literārais mantojums nav viendabīgs, kā norādījis literatūrkritiķis Aleksandrs Topčjans (Ալեքսանդր Թոփչյան).
Pirmais dzejas krājums “Nemirstīgie pavēl” (1948), poēma “Nesamierināmais tuvums” (Անհաշտ մտերմություն, 1953), otrais dzejas krājums “Mīlestības ceļi” (Սիրո ճանապարհ, 1954), trešais dzejoļu krājums “Atkal kopā ar Tevi” (Նորից քեզ հետ, 1957) – izlase, kurā iekļauti laikā no 1946. līdz 1956. gadam rakstītie dzejoļi, tapuši Maskavā. 20. gs. 50. gadu gadu sākumā dzejnieks pārdzīvo nopietnu daiļrades krīzi, kas radusi atsguļojumu autobiogrāfiskajā rakstā “Par pagātni runājot“ (Անցյալը ներկայացած)
Kvalitatīvi jaunu daiļrades posmu ievada trešais dzejoļu krājums “Atkal kopā ar Tevi” (Նորից քեզ հետ, 1957), kur dzejnieks paliek uzticīgs sev. 1957. gadā tapušas mīlestības poēmas “Novēlotā mīla” (Ուշացած իմ սեր), “Atkāpšanās ar dziesmu” (Նահանջ երգով), “Dziesmu dziesma” (Երգ երգոց) un poēma “Nerimstošais zvanu tornis”, kas veltīta armēņu komponistam Komitasam (Կոմիտաս).
Patriotiska un filosofiska tematika caurstrāvo poēmas “Un viens vīrs, Maštocs vārdā” (Եվ Այր մի` Մաշտոց անուն, 1962) un “Liturģija trīs balsīm” (Եռաձայն պատարագ, 1965).
Poēmai “Cilvēks uz delnas” (Մարդը ափի մեջ, 1963) raksturīga detalizēta mūsdienu cilvēka pārdzīvojumu izpēte.
Krājumā “Lai top gaisma” (Եղիցի լույս, 1969) apkopotas poēmas un dzejoļi ar spēcīgu, kritizējošu patosu par sabiedrību un cilvēka netikumiem. Tas aizsāk kvalitatīvi jaunu daiļrades posmu, kur dominē brīvais pants. Armēnijas PSR grāmatas izdošana tika atbalstīta, taču atsevišķi P. Sevaka armēņu kolēģi literāti vērsās pie uzraugošajām institūcijām Maskavā ar ziņojumu par Armēnijā topošo dzejas grāmatu, kurā manāms “pretpadomju noskaņojums”. Jau nodrukātais grāmatas metiens tiek “arestēts”. Krājums iznāk divus gadus vēlāk, tūlīt pēc P. Sevaka nāves.
“Armēņu liturģijas” (Պատարագ) autoram, komponistam Komitasam veltītā poēma “Nerimstošais zvanu tornis”, kuras pārstrādāta versija tika izdota 1967. gadā, ir īsts meistardarbs, kas atklāj plašu armēņu tautas dzīves panorāmu caur galvenā varoņa pārdzīvotā prizmu un atnes autoram plašu atpazīstamību un slavu.
P. Sevaks paplašinājis armēņu dzejas tradicionālo tematiku, akcentējot indivīda pašizziņas lomu personības tapšanā, poētiskās formas novators austrumarmēņu dzejā.
P. Sevaks sarakstījis literatūrzinātniskus rakstus par armēņu literatūras klasiķiem Narekaci, Mesropu Maštocu (Մեսրոպ Մաշտոց), Komitasu, Nahapetu Kučaku (Նահապետ Քուչակի), Hovannesu Tumanjanu (Հովհաննես Թումանյան), Jegišē Čarencu (Եղիշե Չարենց), mūsdienu dzejniekiem, Armēnijas vēsturi un valodas kultūru u. c. tēmām.
P. Sevaks ir sarakstījis scenārijus arī dokumentālajām filmām “Mesrops Maštocs”(Մեսրոպ Մաշտոց, 1962) un “Sayat-Nova” (Սայաթ–Նովա, 1965), abu filmu režisors ir Gurgens Balasanjans (Գուրգեն Բալասանյան).
Latviski pieejams 1960. gadā Rīgā izdevniecībā “Liesma” iznākušais krājums “Rokas”, kurā P. Sevaka dzeju latviski atdzejojuši Imants Ziedonis, Uldis Leinerts un Māris Čaklais, priekšvārda autore P. Sevaka studiju biedre literatūrzinātniece Maija Augstkalna. Nozīmīgu P. Sevaka atdzejas izlasi “Dieva sekretārs” (1989) latviešu valodā izveidojis Māris Čaklais sadarbībā ar armēņu literatūrzinātnieku Aleksandru Topčjanu, iekļaujot dzejoļus no vairākiem krājumiem. M. Čaklais sacerējis arī eseju par P. Sevaku “Ar lielajām, neaizsargātajām lūpām (Paruirs Sevaks)”, kas iekļauta eseju un apceru krājumā “Profesionālis un ziedlapiņas” (1985).