Sudrabs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Ag un atrodas 5. perioda 11. grupā (pārejas metāli). Sudraba relatīvā atommasa ir 107,868, un tā atoms sastāv no 47 protoniem, 61 neitroniem un 47 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]4d¹⁰5s¹). Sudrabs tiek klasificēts kā dārgmetāls. Zemes garozā dārgmetālu nav īpaši daudz. Tie ir spīdīgi un ķīmiskā ziņā nav ļoti aktīvi. Tas metālu padara parocīgu izmantošanai rotaslietās, monētās un dažādos mākslas priekšmetos. Sudrabs ir salīdzinoši mīksts, spīdīgs metāls. Gaisā tas lēni apsūbē, kad sēra savienojumi reaģē ar sudraba virsmu, veidojot melnu sudraba sulfīdu.

Sudraba ornamenti un rotājumi ir atrasti karaliskajās kapenēs. Tie datēti ar 4000. gadu p. m. ē. Senajā Ēģiptē. Iespējams, ka zeltu un sudrabu kā naudu izmantoja ap 800. gadu p. m. ē. visās zemēs starp upēm Indu un Nīlu. Sudrabs, iespējams, pirmo reizi tika atklāts pēc zelta un vara. Arheologi ir atraduši sudraba priekšmetus, kas ir datēti ar aptuveni 3400. gadu p. m. ē. un ir nākuši no Ēģiptes. Zīmējumos uz dažām no vecākajām piramīdām ir redzami vīrieši, kuri strādā ar metālu, iespējams, iegūstot sudrabu no tā rūdām. Citas agrīnās kultūras arī izmantoja sudrabu. Rakstiskas liecības no Indijas vēsta par metālu jau aptuveni 900. gadā p. m. ē. Sudrabs tika plaši izmantots Amerikā, kad tur pirmo reizi ieradās eiropieši. Bībelē ir vairākas atsauces uz sudrabu. Metāls tika izmantots kā maksāšanas veids par priekšmetiem. Ar to dekorēja tempļus, pilis un citas svarīgas ēkas. Bībelē ir sadaļas, kurās aprakstīta sudraba ražošana. Vārds “sudrabs” parādījās jau vismaz 12. gs. Šķiet, ka tas ir cēlies no sena angļu vārda, ko izmanto, lai aprakstītu metālu (seolfor). Tomēr sudraba simbols (Ag) cēlies no tā latīņu nosaukuma argentum. Šis nosaukums savukārt varētu būt cēlies no grieķu valodas vārda αργός, argos, kas nozīmē ‘spīdīgs’ vai ‘balts’. 

Sudrabs ir rets elements. Tā daudzums Zemes garozā ir aptuveni 0,1 miljonā daļa. Sudrabs ir atrodams arī jūras ūdenī, kur tā daudzums ir aptuveni 0,01 daļa uz miljonu. Sudrabs parasti ir atrodams svina rūdās, vara rūdās un kobalta arsenīda rūdās, un dabā tas arī bieži tiek saistīts ar zeltu. Lielāko daļu sudraba iegūst kā blakusproduktu no rūdām, kuras iegūst un apstrādā, lai iegūtu šos citus metālus. Komerciāli svarīgas ir arī tīra vai nekombinēta sudraba atradnes. Visizplatītākās sudraba rūdas ir argentīts (Ag₂S), kerargirīts jeb “ragu sudrabs” (horn silver, AgCl), proustīts (3Ag₂S×As₂S₃) un pirargirīts (Ag₂S×Sb₂S₃). Lielākie sudraba ražotāji pasaulē ir Meksika, Peru, Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Kanāda, Polija, Čīle un Austrālija. Tomēr sudrabu galvenokārt iegūst no svina-cinka, vara, zelta un vara-niķeļa rūdām kā šo metālu ieguves blakusproduktu. Metālu iegūst vai nu no rūdas, vai arī no vara elektrolītiskās attīrīšanas laikā. 

Dabā sastopamais sudrabs sastāv no diviem stabiliem izotopiem – sudraba-107 (51,84 %) un sudraba-109 (48,16 %) – gandrīz vienādās proporcijās. Ir zināmi vairāk nekā 30 radioizotopi, no kuriem stabilākie ir sudrabs-105 ar pussabrukšanas periodu 41 diena, sudrabs-111 ar pussabrukšanas periodu septiņas dienas un sudrabs-112 ar pussabrukšanas periodu trīs stundas. Nevienam no sudraba radioaktīvajiem izotopiem nav komerciāla pielietojuma.

Sudrabs ir mīksts, balts metāls ar spīdīgu virsmu. Tas ir plastisks un kaļams metāls. Sudrabam ir vēl divas unikālas īpašības. Tas vada siltumu un elektrību labāk nekā jebkurš cits elements. Tas arī ļoti labi atstaro gaismu. Sudraba viršanas temperatūra ir 2162 ºC, tā kušanas temperatūra ir 961,78 ºC. Sudraba blīvums ir 10,5 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Sudraba atoma kovalentais rādiuss ir 136 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,93. 

Sudrabs ir ķīmiski neaktīvs metāls. Normālos apstākļos tas nereaģē ar gaisā esošo skābekli vai mitro gaisu. Tomēr tas lēni reaģē ar gaisā esošiem sēra savienojumiem. Šīs reakcijas produkts ir sudraba sulfīds (Ag₂S). Apsūbējums, kas laika gaitā veidojas uz sudraba traukiem un citiem sudrabotiem priekšmetiem, ir sudraba sulfīds. Sudrabs nereaģē ar ūdeni, skābēm vai daudziem citiem savienojumiem. Tas nedeg, izņemot sudraba pulvera formā. Sudrabs viegli šķīst slāpekļskābē un karstā, koncentrētā sērskābē. Metāls izšķīst arī oksidējošās skābēs un šķīdumos, kas satur cianīda jonus skābekļa vai peroksīdu klātbūtnē. Sudraba savienojumos tā oksidēšanās pakāpe parasti ir +1, lai gan ir zināmi savienojumi, kur sudraba oksidēšanās pakāpes ir +2 un +3. Sudrabs ir cēlmetāls, tas ir ķīmiski vismazāk reaģētspējīgais starp visiem pārejas metāliem. 

Vēsturiski galvenais sudraba pielietojums ir bijis monētās un sudraba dārgmetālu rezervju veidā. Tomēr līdz 20. gs. 60. gadiem pieprasījums pēc sudraba rūpnieciskiem nolūkiem, jo ​​īpaši fotografēšanas rūpniecībā, pārsniedza kopējo pasaules ražošanas apjomu gadā. 21. gs. sākumā digitālās kameras aizstāja tās, kurās tika izmantotas filmas, bet pieprasījums pēc sudraba citām jomām, piemēram, sudraba izstrādājumiem, rotājumiem, rotaslietām, monētu kalšanai, elektroniskiem komponentiem un fotoelementiem, bija svarīgs joprojām. Apmēram 10 % no ASV ražotā sudraba izmanto monētās, rotaslietās un mākslas darbos. Sudrabu izmanto sakausējumos ar zeltu. Zelts ir pārāk mīksts, lai to izmantotu tīrā veidā. Tomēr, pievienojot zeltam sudrabu, tiek iegūts sakausējums, kas ir daudz cietāks un kalpo ilgstoši. Lielākā daļa “zelta” priekšmetu mūsdienās patiesībā ir sakausējumi, bieži vien – sudraba un zelta sakausējumi. Sudrabs, ko izmanto juvelierizstrādājumiem un sudraba galda piederumiem, satur 92,5 % sudraba. Pārējais ir varš vai kāds cits metāls. Vēl viens nozīmīgs sudraba pielietojums ir elektriskās un elektroniskās iekārtas. Šim nolūkam tiek izmantoti aptuveni 20 % no visa saražotā sudraba. Elektrība caur sudrabu plūst vieglāk nekā caur jebkuru citu metālu. Tomēr vairumā gadījumu tiek izmantoti tādi metāli kā varš vai alumīnijs, jo tie ir lētāki. Sudrabs tiek izmantots spoguļu izgatavošanai, jo tas ir labākais zināmais redzamās gaismas atstarotājs. Tomēr ar laiku tas nosūbē. Sudrabu izmanto arī zobārstniecībā, lodēšanas sakausējumos, elektriskajos kontaktos un akumulatoros. Sudrabam piemīt antibakteriālas īpašības, un sudraba nanodaļiņas tiek izmantotas apģērbā, lai novērstu baktēriju sagremošanas procesu jeb metabolizēšanu sviedros un nepatīkamās smakas veidošanos. Cimdu pirkstu galos ir ieausti sudraba pavedieni, lai tos varētu izmantot skārienekrāna tālruņiem. Sudrabam ir visaugstākā zināmā elektriskā un siltumvadītspēja no visiem metāliem, un to izmanto drukāto elektrisko ķēžu izgatavošanā un kā elektronisko vadītāju pārklājumu ar tvaiku; tas ir arī leģēts ar tādiem elementiem kā niķelis vai pallādijs, lai izmantotu elektriskajos kontaktos. Sudrabs tiek pielietots arī kā katalizators, jo tam ir unikāla spēja pārvērst etilēnu etilēnoksīdā.