Jānis Veselis ir dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis, arī teātra kritiķis un tulkotājs. Darbojies daudzu periodisko izdevumu redakcijās Latvijā un trimdā. Literāro devumu veido astoņas īsprozas grāmatas, divpadsmit romāni, trīs dzejas krājumi, atkārtoti teiksmu izdevumi, divi lugu un divi eseju krājumi, divas monogrāfiskas grāmatas (par Jāni Poruku un Augustu Annusu) un autobiogrāfisks darbs “Teiksmas par manu mūžu” (1956). Latviešu rakstniecībā ienesis latviešu folklorā balstītu latvju teiksmu žanru. Latviešu bēgļu laika skolu vajadzībām sarakstījis “Latviešu rakstniecības vēsturi” (1947).

Mācījies Neretas Andreja skolā (1907–1910) un Jēkabpils pilsētas skolā, kuru 1913. gadā atstāja un atgriezās savās lauku mājās. Zināšanas, īpaši eksaktos priekšmetos, apguvis pašmācībā.

J. Veselis dzimis zemnieku ģimenē. Vēlāk tēvs rentēja Rites pagasta Pīkstuļus, no kuriem rakstniekam daudz atmiņu, kas atklājas viņa darbos. 1902. gadā vecāki pārgāja uz Saukas pagasta Albretiem, bet pēc pāris gadiem atgriezās Āniņos.

Jau skolas gados radusies interese par rakstniecību, daudz lasījis, apguvis zināšanas literatūrā, aizrāvuši sava laika dekadentiskie žurnāli “Dzelme” un “Stari”, jo tā bija cita pasaule iepretim ierastajam reālistiskajam tēlojumam.

1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, J, Veseli iesauca Krievijas armijā, viņš piedalījās Ziemsvētku kaujās pie Ložmetējkalna, tika ievainots, evakuēts uz Krieviju, bet vēlāk atgriezās Latvijā, kur turpināja dienestu kopā ar latviešu strēlnieku rezerves bataljonu, 1917. gadā demobilizējās un atgriezās Āniņos, taču 1919. gada rudenī tika iesaukts Latvijas armijā un piedalījās karadarbībā.

Kopš 1920. gada J. Veselis dzīvoja Rīgā, bet vasaras pavadīja pie vecākiem. Pamazām J. Veselis nopietni pievērsās rakstniecībai. Laikrakstos “Tēvijas Sargs” un “Latvijas Kareivis” tika publicēti viņa pirmie stāsti un dzejoļi. Turpmākie darba gadi bija saistīti ar dažādiem latviešu periodiskajiem izdevumiem, kur publicētas arī teātru kritikas, recenzijas un literārie darbi.

J. Veseļa radošās darbības spektrs bija plašs – rakstīja dzeju, īsprozu, teiksmas, romānus, lugas, kritikas, darbojās periodisko izdevumu redakcijās, kas viņam ļāva iepazīsties ar daudziem kultūras un literārās vides pārstāvjiem, gūt labu pieredzi un izkopt rakstīšanas prasmes.

1944. gadā J. Veselis devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur turpināja literāro darbību, strādāja par skolotāju Rūdolfa Blaumaņa ģimnāzijā Omstedē, skolu vajadzībām sarakstīja “Latviešu rakstniecības vēsturi”, rediģēja žurnālu “Varavīksne” un līdzdarbojās citos bēgļu periodiskajos izdevumos.

1950. gadā viņš izceļoja uz ASV, dzīvoja Kalamazū, strādāja par grāmatu kolportieri. Kopā ar Arvīdu Brastiņu bija dievturu žurnāla “Labietis” līdzredaktors. Literārajai jaunradei šajā posmā J. Veselis varēja veltīt krietni mazāk laika, taču vairāki darbi pieredzēja atkārtotus izdevumus. 

J. Veselis darbojās vairākās organizācijās – Latvijas PEN klubā, Latviešu preses biedrībā, Latvijas Dievturu sadraudzē, kā arī bija konkordijas “Valdemārija” goda filistrs.

1920. gada 23. aprīlī laikrakstā “Republikas Sargs” tika publicēts pirmais J. Veseļa dzejolis “Nav žēl ne mīlas bijušās, ne cerību”.

J. Veselis latviešu rakstniecībā ienāca 1921. gadā, kad tika publicētas četras viņa grāmatas: stāstu krājumi “Zem vācu jūga”, “Pasaules dārdos” un “Aklais ezers” un romāns “Saules kapsēta”. Aktīvā literārā darbība norisinājās arī turpmākajos gados. Notikums latviešu literārajā vidē bija romāna “Tīrumu ļaudis” (1927) publicēšana; rakstniece Zenta Mauriņa to nodēvēja par sava laika visspēcīgāko un vislatviskāko grāmatu. Ar romāniem “Trīs laimes” (1929) un “Dienas krusts” (1931) autors sevi apliecināja kā spilgtu, talantīgu un modernu prozas rakstnieku, kā arī senvēstures pētnieku. Šos darbus pats autors uzlūkoja par labākajiem, gatavākajiem un dziļākajiem formā un saturā. Jaunas episkas perspektīvas iezīmēja teiksmu romānu cikls “Tērauda dvēsele”, tomēr no iecerētajiem 10 romāniem tika izdoti tikai divi – “Cilvēku sacelšanās” (1934) un “Tērauda dvēsele” (1938), bet trešais romāns “Lielais gājiens” tika pabeigts Vācijā 1946. gadā. J. Veseļa literatūrkritiskie, literatūrvēsturiskie un teorētiskie raksti izdoti krājumos “Pārdomu grāmata” (1935) un “Rakstnieku sejas” (1938).

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā darbojās “Latvju Mēnešraksta” redakcijā, tika izdots romāns “Velgas mīlestība” (1942), dzejas krājums “Dzīves vainagi” (1943) un “Latvju teiksmas” (1942), kas vēlākos gados pieredzēja vairākus atkārtotus un papildinātus izdevumus.

Literāro jaunradi turpināja bēgļu gados Vācijā, kad izdots dzejas krājums “Staru būdā” (1947), teiku romāns “Viesturs Varapoga” (1952), romāns “Blāzmu staigātāji” (1962), kā arī iepriekš periodikā publicētais romāns “Divas māsas” (1958) un trešais dzeju krājums “Laimas mirdzumā” (1954).

J. Veseļa raksti sakopoti krājumā “Māras sauciens” (1983).

Latviešu valodā tulkojis Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) noveli “Kazaki” (Казаки, 1863), kas izdota 1927. gadā, Emīla Zolā (Émile Édouard Charles Zola) romānu “Abata Murē noziegums” (La Faute de l’Abbé Mouret, 1875), kas izdots 1928. gadā, un citu autoru darbus. Manuskriptā palicis no angļu valodas tulkotais indiešu eposs “Mahabhārata” (महाभारतम्, Mahābhāratam, 3. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.).

Literatūrzinātnieks Harijs Hiršs atzinis, ka J. Veseļa literārā gaume un uzskati veidojušies dekadentisma un simbolisma ietekmē, kara iespaidi ienesuši ekspresionisma estētiku, tomēr savos literārajos meklējumos rakstnieks gājis savu neatkarīgu ceļu, un viņa daiļrade nav aplūkojama noteiktu literāro virzienu vai strāvojumu kontekstā; balstoties pasaules un latviešu literatūras studijās, rakstnieks izveidoja pats savu īpatnu stilu. Objektīvais, ikdienu aprakstošais vēstījuma veids rakstnieku nesaistīja, kaut arī no reālistiska pasaules tvēruma dažos savos darbos nav izvairījies. J. Veseļa literāro darbu raksturīga iezīme – maz attīstības (notikumos, idejā, cilvēku pārdzīvojumos).

Anšlavs Eglītis atzinis, ka J. Veselis uz pasauli lūkojies kā uz nedalāmu veselumu, un atsevišķi notikumi bijuši vien posmi no veseluma, īpaši izceldams romānu “Dienas krusts”, kas ir plašs, majestātiski rāms, episki plūstošs darbs, kas aptvert dzīvi visā tās plašumā un dziļumā, tēlotā vide un laikmets iegūst pārlaicīgumu.

Būtisks ieguvums, laikmeta un personības liecība ir autobiogrāfiskā grāmata “Teiksma par manu mūžu”, kas sniedz ieskatu daudzu rakstnieku personībās, kā arī paliekoša vērtība latviešu literatūrā ir viņa latvju teiksmas, kas sakņojas latviskajā dzīvesziņā un vērtībās un apliecina rakstnieka interesi par senvēsturi, mitoloģiju, tautas vēsturi.

Nozīmīgs ir arī J. Veseļa kā kritiķa devums, jo 20. gs. 20. un 30. gados viņš bija viens no aktīvākajiem procesu vērtētājiem, viņa spriedumam bija nozīme, jo tas balstījās plašās zināšanās un labā literatūras izpratnē.

J. Veselis saņēmis vairākas Kultūras fonda prēmijas: 1928. gadā par romānu “Tīruma ļaudis”, 1943. gadā par “Latvju teiksmas”, 1946. gadā par “Latvju teiksmas”, 1953. gadā par romānu “Viesturs Varapoga”.

1996. gadā pie rakstnieka dzimtajām mājām Āniņiem atklāts tēlnieka Laimoņa Blumberga darinātais piemiņas akmens. 

Čehu valodā tulkots un izdots romāns “Dievu gulta” (Lužko bohu, 1930), tulkojis Nikolajs Skudre. Dažas teiksmas tulkotas arī krievu valodā.