Margita Gūtmane raksta dzeju un dzejprozu, atdzejo vācu valodā latviešu dzeju un tulko no vācu valodas. Literārajos darbos atklāts dziļš un personiski izjusts un pārdzīvots trimdas traģisms, vientulības sajūtas, nepiederība, māju meklēšana un ilgas.

1944. gadā deviņu mēnešu vecumā kopā ar mātes māsu no degošās Jelgavas devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Māte palika Jelgavā un tika represēta. M. Gūtmane uzaugusi trimdā Vācijā bez vecākiem.

Pamatizglītību ieguva vācu valodā Vācijā. 1965. gada martā beidza Minsteres Latviešu ģimnāziju. No 1966. līdz 1969. gadam Stokholmas Universitātē (Stockholms universitet) studēja baltu valodas. Pēc tam atgriezās Vācijā un studēja Hamburgas Universitātē (Universität Hamburg) literatūrzinātni, teātra mākslu un etnogrāfiju.

1988. gadā pirmo reizi apmeklēja Latviju. Kopš 1996. gada dzīvo Latvijā.

M. Gūtmane ir Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienības, Latvijas PEN kluba un Latvijas Rakstnieku savienības biedre.

M. Gūtmane sāka publicēties latviešu trimdas periodikā 20. gs. 60. gadu vidū; dzeju latviešu valodā sāka rakstīt ģimnāzijas laikā Minsterē. 1966. gada 17. decembrī laikrakstā “Latvija” tika publicēts pirmais dzejolis “Meklētājs”. Plašākā un nozīmīgākā literārā publikācija – dzejoļu kopa žurnāla “Jaunā Gaita” 71. numurā 1968. gadā.

Dzejas krājumos “Ēnu spēles” (1971), “Kas zinās stāstīt” (1976), “Klusuma robežās” (1981), “Dzejas” (1991, autores iecerētais nosaukums “Tava ķermeņa ainavas”) ikdienas un psiholoģisku situāciju intelektuāls vērojums mijas ar traģiski saasinātu īstenības uztveri. Trimdinieku garīgās esamības dramatisms, nacionālās identitātes meklējumi un cilvēka vientulības atklāsme raksturīga epifāniskās dzejprozas krājumam “Tā pati diena” (1984). 

Sarakstījusi grāmatu bērniem un pieaugušajiem “Minkāns” (1985), kurā stāstīts par kaķi un ir iekļautas pašas autores ilustrācijas. Prozas krājumā “Vēstules mātei” (1998) dramatiskā spriegumā atklātas trimdinieces nepiederības un māju ilgu sajūtas.

Sastādījusi rakstu krājumus – “Veronika Strēlerte” (1982) un “Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē” (2007). Vācu presē rakstījusi par Aleksandru Čaku un 20. gs. latviešu moderno dzeju. Rakstījusi esejas par sabiedriskām un nacionālās identitātes problēmām izdevumos “Literatūra un Māksla Latvijā” un “Karogs“.

Vācu valodā atdzejojusi Aleksandra Čaka, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Veronikas Strēlertes, Māras Zālītes, Amandas Aizpurietes, Ulda Bērziņa, Ojāra Vācieša un citu dzeju. Tulkojusi vācu valodā Vairas Vīķes-Freibergas “Saules zīme” (Sonnenzeichen, 1999) un Haralda Biezā “Dieva tēls latviešu tautas reliģijā” (Die Gottesgestalt der Lettischen Volksreligion, 2008).

Literārie darbi iekļauti vairākās antoloģijās, piemēram, “Pasaules spogulī” (1990), “Plīvurdeja un Bezdibenis” (1999), “Citā gaismā” (1999), “Tilti” (2009). Sastādījusi grāmatu “Dzīve ir viens vella izgudrojums: Veronika Strēlerte manās atmiņās” (2012).

1990. gada pavasarī Latvijas Televīzija filmēja raidījumu ciklu, kurā par latviešu trimdas literatūru stāstīja M. Gūtmane, kura tolaik vēl dzīvoja Hamburgā.

M. Gūtmane, uzaugusi trimdas apstākļos, pieder sava laika jaunākajai latviešu trimdas dzejnieku paaudzei, kurai jo būtiski bija piederības un identitātes jautājumi, un pieder pirmajai trimdas paaudzei, kurai latviešu valoda vairs nav pirmā valoda, bet gan otrā.

Literatūrzinātniece Inta Ezergaile atzinusi, ka M. Gūtmanes dzīvi iezīmē neatlaidīga tieksme rakstīt latviski un absolūta trimdas sajūta. Savai dzejai M. Gūtmane meklē īstos vārdus un rada savu koncentrētu izteiksmi, kurā nav nekā lieka, bet ir spēcīga smeldzīga, poētiska zemstrāva. Dzejas krājumu “Kas zinās stāstīt” skaudri caurvij atziņa, ka dzejniecei nav atmiņu par mājām un dzimteni, jo agrie bērnības iespaidi saistās ar Vāciju. Līdzās esmes un identitātes šaubām M. Gūtmanei piemīt humors un sirsnīgs vēstījums, kas atspoguļojas grāmata “Minkāns”.

Ar grāmatas “Vēstules mātei” iznākšanu noslēdzas rakstnieces M. Gūtmanes trimdas dzīve. Tā ir grāmata par trimdu kā cilvēka nepiederību un pamestību pasaulē, kur ir grūti atrast īsto vietu. Tā ir būtiska, izzinot svešuma būtību caur ļoti smeldzīgu, traumatisku M. Gūtmanes pieredzi, kas atklāta vēstuļu formā.

M. Gūtmane ir laikmetīga dzejniece ar savas paaudzes sašķelto dzīves telpu un dzīvošanu. Kā atzinusi kritiķe Nora Valtere, Margita Gūtmane ir liriķe, kas pasauli, dzīvi un savu esmi ietver un pārdzīvo vairāk filozofiskā aspektā un viņu saista laika tecējuma mistērija, laika bezgalība. 

Latviešu prozas antoloģijā “Idiotiskais mēness. Mūsdienu latviešu proza” (Der idiotische Mond. Lettische Prosa der Gegenwart, 1997) ietverts darbs “Vēstules mātei” (Briefe an meine Mutter, tulkotāja Heidija Lidija Šmita, Heide Lydia Schmidt).

Dzeja iekļauta 2002. gadā izdotajā bilingvālajā antoloģijā franču un latviešu valodā “Pieds nus dans l’herbe. Anthologie bilingue de poème lettons. / Pļavās kailām kājām. Latviešu dzejoļi ar franču atdzejojumiem” (sastādījusi un atdzejojusi Rozmarija Fransuā, Rose-Marie François).

1984. gadā saņemta Jāņa Jaunsudrabiņa balva par prozas grāmatas “Tā pati diena” manuskriptu. 1998. gadā saņemta Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balva rakstniecības nozarē par grāmatu “Vēstules mātei”. 2013. gadā saņemta Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalva par atmiņu stāstu par dzejnieci V. Strēlerti “Dzīve ir viens vella izgudrojums: Veronika Strēlerte manās atmiņās”.