Džoakīno Rosīni bija viens no komiskās operas (opera buffa) žanra izcilākajiem pārstāvjiem un sava laika populārākais operu komponists Eiropā. Komponējis arī vairākas nopietnā žanra operas (opera seria), kā arī ievērojamus garīgās mūzikas skaņdarbus. Slavu un starptautisku atzinību ieguvis jau agrā jaunībā gan ar savas mūzikas melodiskumu, gan arī spēju sacerēt operas ļoti īsā laikā. Mūža otrajā pusē pilnībā pārtrauca komponēt operas un sacerēja tikai divus izvērstus garīgās mūzikas darbus, kā arī daudzus kamermūzikas formāta skaņdarbus.

Dzimis mūziķa Džuzepes Rosīni (Giuseppe Rossini) un dziedātājas Annas Gidarini (Anna Guidarini) ģimenē kā vienīgais bērns.

Pamatizglītību ieguva skolā Lugo pilsētiņā. Mūzikas pamatus apguva no vecākiem, kā arī mācījās mūziku pie diviem Lugo priesteriem. No 1806. līdz 1810. gadam mācījās Boloņas Filharmonijas skolā (Accademia Filarmonica di Bologna). Daudz studēja austriešu komponistu Jozefa Haidna (Franz Joseph Haydn) un Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) darbus.

16.03.1822. apprecēja spāņu dziedātāju Izabellu Kolbranu (Isabella Angela Colbran); kopš 19. gs. 30. gadiem pāris faktiski dzīvoja šķirti; 08.1846. apprecējās otro reizi ar franču kurtizāni Olimpi Pelisjē (Olympe Pélissier).

Bērnībā māte nereti ņēma Dž. Rosīni līdzi uz savām izrādēm operteātros. Vēlāk, pusaudža gados, viņš uzstājās kā dziedātājs koncertos. Pirmās nelielās kompozīcijas sacerēja jau 1804. gadā. Vēlāk, mācību laikā Boloņā, Dž. Rosīni pakāpeniski sāka sacerēt arī plašākas formas kompozīcijas, t. sk. pirmo operu “Dēmetrijs un Polībijs” (Demetrio e Polibio, sacerēta 1806, pirmuzvedums 1812). Šajā laikā darbojās arī vietējā operteātrī kā repetitors.

Pēc mācībām Boloņas Filharmonijas skolā 1810. gadā Dž. Rosīni darbojās Sanmozē teātrī (Teatro San Moisè) Venēcijā, kur notika pirmās publiski iestudētās viņa operas “Laulības ķīla” (La cambiale di matrimonio, 1810) uzvedums, kas guva vietēja līmeņa panākumus.

Turpmākajos gados Dž. Rosīni sakomponēja un iestudēja virkni operu dažādu Itālijas pilsētu teātros (Boloņā, Ferārā, Romā, Venēcijā) un strauji guva atzinību, pateicoties kurai viņš saņēma pat atbrīvojumu no dienesta armijā. Ievērojamākās šā laika operas “Tankreds” (Tancredi, 1813) un “Itāliete Alžīrā” (L’Italiana in Algeri, 1813) guva tik spožus panākumus, ka Dž. Rosīni operu komponista slava strauji izplatījās visā Itālijā. Šajā laikā viņš guva iesauku maestro di cartello, t. i., komponists, kura vārds uz afišām vien garantē izpārdotu izrādi. Jau karjeras sākumā viņš kļuva pazīstams arī ar spēju sacerēt mūziku operām ļoti īsā laikā – dažās nedēļās.

1815. gadā Dž. Rosīni noslēdza līgumu ar tolaik ievērojamu impresāriju Domeniko Barbaju (Domenico Barbaia), kura pārziņā citu starpā bija arī tā laika atzītākie Itālijas operteātri: Sankarlo (Teatro di San Carlo) Neapolē un La Skala (Teatro alla Scala) Milānā. Dž. Rosīni kļuva par abu teātru māksliniecisko vadītāju, tomēr viņš bieži komponēja operas, un tās iestudēja arī citu Itālijas pilsētu operteātros. Turpmākajos gados viņš sacerēja vairumu no savām ievērojamākajām operām: “Seviļas bārddzinis” (Il barbiere di Siviglia, 1816), “Pelnrušķīte” (La Cenerentola, 1817), “Žagata zagle” (La gazza ladra, 1817), u. c., tostarp arī vairākas dramatiskās operas – “Otello” (Otello, 1816), “Armīda” (Armida, 1817), “Mozus Ēģiptē” (Mosè in Egitto, 1818). Panākumu starpā bija arī neveiksmīgas operas, kas atzinību neguva (piemēram, “Sigismunds”, Sigismondo, 1814; “Hermione”, Ermione, 1819). Dažas no Dž. Rosīni izcilākajām operām sākotnēji arī panākumus neguva, piemēram, operas “Seviļas bārddzinis” pirmizrāde Romā izvērtās par pilnīgu izgāšanos, taču jau ar otro izrādi tā guva plašu atzinību.

Daudzo pasūtījumu dēļ Dž. Rosīni jaunākajās operās mēdza izmantot arī iepriekšējās operās vai citos savos skaņdarbos sacerētu mūziku vai tās motīvus. Piemēram, opera “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabetta, regina d’Inghilterra, 1815) bija pirmā Dž. Rosīni komponētā opera Sankarlo teātrim, un, lai atstātu uz Neapoles publiku lielāku iespaidu, viņš šajā operā izmantoja daudzas no savu agrāk komponēto operu labākajām melodijām, kuras Neapoles publikai tobrīd vēl nebija zināmas. Savukārt daļu no “Elizabete, Anglijas karaliene” mūzikas Dž. Rosīni izmantoja arī vēlākajās operās.

Kopš 1817. gada Dž. Rosīni slava strauji sāka izplatīties ārpus Itālijas, un viņa operas sāka iestudēt arī citu Eiropas un pasaules valstu operteātros Parīzē (Francijā), Vīnē (Austrijā), Londonā (Lielbritānijā), Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) u. c. Turpmākajos gados viņš izvirzījās par sava laika ievērojamāko itāļu operu komponistu un vienu no Eiropas atzītākajiem un populārākajiem operu komponistiem. Šajā laikā viņš daudz ceļoja pa Eiropas pilsētām, kur iestudēja un diriģēja gan savas agrāk komponētās operas, gan arī turpināja komponēt un iestudēt jaunas (piemēram, “Muhameds II”, Maometto II, 1820; “Semiramīda”, Semiramide, 1823 u. c.). Dažādās Eiropas galvaspilsētās Dž. Rosīni panākumi atšķīrās. Vīnē viņa panākumi 1822. gadā bija triumfāli (vairākas iestudētas operas un milzīga publikas atzinība); šeit notika arī Dž. Rosīni tikšanās ar izcilo vācu komponistu Ludvigu van Bēthovenu (Ludwig van Beethoven). Savukārt Dž. Rosīni viesošanās Londonā 1823. gadā, lai arī deva komponistam lielu finansiālu peļņu un viesošanās laikā viņš tikās ar karali Džordžu IV (George IV), radošā ziņā beidzās neveiksmīgi – līgumā paredzēto operu Dž. Rosīni nesakomponēja. Kopš 1824. gada Dž. Rosīni pārsvarā dzīvoja Parīzē, kur kļuva par Itāļu teātra (Théâtre Italien) direktoru. Parīzē viņš dažas savas agrākās operas pārstrādāja uz libretiem franču valodā – “Korintas aplenkšana” (Le siège de Corinthe, 1826), kuras pamatā bija opera “Muhameds II”, “Mozus un faraons” (Moïse et Pharaon, 1827), kuras pamatā bija “Mozus Ēģiptē”. Arī viņa pēdējās operas bija ar libretiem franču valodā. Panākumus guva Dž. Rosīni pēdējā komiskā opera “Grāfs Orī” (Le comte Ory, 1928). Savukārt viens no Dž. Rosīni izcilākajiem sacerējumiem nopietnās operas žanrā “Vilhelms Tells” (Guillaume Tell, 1829), lai arī guva panākumus, taču šīs operas uzvedumi bieži nesaskanēja ar komponista iecerēm, jo teātru direktoriem tā šķita par garu, bet cenzoriem bija pretenzijas pret sižetu, kā rezultātā šīs operas uzvedumos bieži iztrūka lieli fragmenti vai pat veseli cēlieni no oriģinālās partitūras. “Vilhelms Tells” kļuva par pēdējo Dž. Rosīni sakomponēto operu.

Jaunībā un slavas gados Dž. Rosīni bija sakomponējis arī vairākus garīgās mūzikas skaņdarbus, kantātes, instrumentālos skaņdarbus u. c. mūziku, taču šo kompozīciju panākumi tālu atpalika no Dž. Rosīni komponēto operu slavas.

Pēc “Vilhelma Tella” Dž. Rosīni pilnībā pārtrauca komponēt operas. Tas radīja daudzus minējumus un spekulācijas par iemesliem, kādēļ komponists, būdams radošā brieduma un slavas virsotnē, vairs nav radījis nevienu darbu operas žanrā. Kā iespējamie iemesli minēta vēlēšanās atpūsties no teātru dzīves intrigām, pieaugošās veselības problēmas, bailes no konkurences ar franču “lielās operas” (grand opéra) komponistu panākumiem, apstākļu sakritība (ir zināms, ka atsevišķu operu ieceres viņam bijušas) u. c., taču īstie iemesli nav zināmi un pats Dž. Rosīni nekad to nav paskaidrojis.

Atlikušajos mūža 39 gados Dž. Rosīni sacerēja tikai divus lielāka mēroga garīgās mūzikas skaņdarbus, kā arī daudzus nelielas formas vokālās vai instrumentālās mūzikas sacerējumus.

Viena no Dž. Rosīni mūža otrās puses ievērojamākajām kompozīcijām ir Stabat Mater, kura komponēšanu viņš uzsāka 1831. gadā Spānijas ceļojuma laikā, taču veselības problēmu dēļ viņš to nepabeidza, un tā pirmatskaņojumā 1833. gadā daļu skaņdarba mūzikas bija sacerējis Dž. Rosīni draugs Džovanni Tadolīni (Giovanni Tadolini). Vēlāk Dž. Rosīni darbu pie Stabat Mater turpināja un pabeigtās versijas pirmatskaņojums notika 1842. gadā. Šis skaņdarbs atzīts par vienu no izcilākajiem Dž. Rosīni muzikālajiem veikumiem.

1835. gadā Dž. Rosīni atgriezās Itālijā un līdz 1855. gadam lielākoties dzīvoja Boloņā un Florencē, tikai periodiski 19. g. 40. gadu vidū (galvenokārt ārstniecības nolūkā) uzturoties Parīzē. Šajos gados veselības problēmu un to izraisītās depresijas dēļ Dž. Rosīni komponēja ļoti maz un reti. 1855. gadā Dž. Rosīni atgriezās Parīzē un līdz mūža beigām dzīvoja tur vai savā mājā Parīzes piepilsētā Pasī. Parīzē Dž. Rosīni izdevās uzlabot veselību, un viņš atkal vairāk pievērsās komponēšanai. Mūža pēdējā desmitgadē Dž. Rosīni sacerēja ap 150 nelielus kamerstila, vokālos un klavieru skaņdarbus, daļu no kuriem viņš pats ironiski nodēvējis par “Vecuma grēkiem” (Péchés de vieillesse). Vairums šo kompozīciju tika atskaņotas nelielos Dž. Rosīni viesu un paziņu sarīkojumos viņa mājā. Šā laika ievērojamākais un plašākais viņa muzikālais sacerējums bija “Mazā svinīgā mesa” (Petite messe solennelle, 1864).

Dž. Rosīni 1864. gadā tika apbalvots ar Francijas Goda leģiona ordeņa (Ordre national de la Légion d’honneur) lielvirsnieka pakāpi; 1868. gadā – ar Itālijas kroņa ordeņa (Ordine della Corona d’Italia) lielkrusta bruņinieka pakāpi.

Dž. Rosīni nomira 13.11.1868. pēc neveiksmīgas operācijas savā mājā Pasī. Viņa bēres apmeklēja vairāk nekā 4000 cilvēku. Mūža laikā iekrātos līdzekļus Dž. Rosīni novēlēja mūzikas skolas dibināšanai savā dzimtajā pilsētā Pezaro, kā arī darba spējas zaudējušo un trūcīgo mūziķu patversmes dibināšanai Parīzē.

Dž. Rosīni savas komponista karjeras laikā ir sacerējis 39 operas, vairums no kurām bija komiskās, tādēļ lielāko slavu un atpazīstamību viņš ieguvis tieši kā šāda žanra operu komponists. Slavenākā no Dž. Rosīni komiskajām operām ir “Seviļas bārddzinis”, kuras librets balstīts uz franču dramaturga Pjēra Bomaršē (Pierre Augustin Caron de Beaumarchais) komēdijas ar tādu pat nosaukumu. Dž. Rosīni “Seviļas bārddzinis” joprojām tiek iekļauts un regulāri iestudēts daudzu pasaules operteātru repertuārā. Pēc dažādu mūzikas speciālistu atzinuma un izrādīšanas biežuma šī opera bieži tiek minēta starp pasaules labākajām un ievērojamākajām operām. Dž. Rosīni mūža laikā lielāku popularitāti nekā “Seviļas bārddzinis” bija guvusi opera “Pelnrušķīte”, kas mūsdienās, lai arī vairs netiek bieži uzvesta, joprojām periodiski ir dažādu operteātru repertuāros.

Vairākas Dž. Rosīni sacerētās operas ir ar nopietniem, dramatiskiem sižetiem (piemēram, “Mozus Ēģiptē”, “Otello”), no kurām ievērojamākā un muzikāli augstvērtīgākā ir “Vilhelms Tells”, kuras librets balstīts uz vācu dzejnieka Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) lugas motīviem; šī opera periodiski ir dažādu operteātru repertuāros mūsdienās. Lai arī kopumā Dž. Rosīni nopietnās operas nav tik populāras kā viņa komiskās operas, tomēr tās, jo īpaši “Vilhelms Tells”, uzskatāmas par paliekošām vērtībām opermākslas vēsturē.

Dž. Rosīni ir sacerējis vairākus garīgās mūzikas skaņdarbus, kuru starpā īpaši izceļams Stabat Mater, kas ir ne tikai viens no atzītākajiem Dž. Rosīni muzikālajiem veikumiem, bet ir pieskaitāms pie garīgās mūzikas augstākajiem sasniegumiem un regulāri tiek atskaņots arī mūsdienās. Dž. Rosīni mūža beigās komponētie “Vecuma grēki”, lai arī parasti netiek minēti starp ievērojamākajiem komponista skaņdarbiem, tomēr uzskatāmi par izciliem salonmūzikas paraugiem.

Dž. Rosīni mūziku raksturo izteikta melodiju bagātība. Viņa darbība ir atstājusi būtisku ietekmi bel canto attīstībā. 18. gs. un 19. gs. sākumā pastāvēja tradīcija, ka operu ārijās, it īpaši to noslēgumos, dziedātāji papildus komponista sacerētajai melodijai pievienoja dažādus vokālos izskaistinājumus (kadences) un brīvi improvizēja, atkarībā no savām spējām un izdomas. Dž. Rosīni nepieļāva šādu dziedātāju pašdarbību, savās operās viņš pats sakomponēja visas vokālās nianses un prasīja no dziedātājiem stingru to ievērošanu, kas vēlāk kļuva par normu operu izpildījumos.

Pēc Dž. Rosīni nāves itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) ierosināja vairākiem itāļu komponistiem sacerēt Dž. Rosīni veltītu mesu (Messa per Rossini). Mūziku mesai sacerēja 13 komponisti (Dž. Verdi ieskaitot), un tās pirmatskaņojums bija plānots Dž. Rosīni nāves gadadienā 13.11.1869., taču dažādu iemeslu dēļ tā nenotika, bet kompozīcijas partitūra vēlāk tika pazaudēta. 1970. gadā šīs mesas partitūru itāļu mūzikas izdevniecības arhīvos atrada amerikāņu muzikologs Deivids Rozens (David Rosen), bet mesas pirmatskaņojums notika 1988. gadā.

Klasiskās mūzikas koncertos bieži tiek izpildīti dažādi fragmenti no Dž. Rosīni sacerētajiem skaņdarbiem (piemēram, operu uvertīras orķestru koncertos, operu ārijas dziedātāju koncertos u. tml.).

Dž. Rosīni sacerētās melodijas ir izmantojuši arī citi komponisti un mūziķi (piemēram, itāļu vijoles virtuozs un komponists Nikolo Paganīni, Niccolò Paganini; poļu izcelsmes franču komponists un pianists Frideriks Šopēns, poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin, u. c.), komponējot variācijas par Dž. Rosīni mūziku vai arī veidojot tās pārnesumus uz dažādiem mūzikas instrumentiem. Mūsdienās Dž. Rosīni komponēto mūziku atskaņo arī rokmūzikas, elektroniskās mūzikas u. c. modernās mūzikas izpildītāji.

Dž. Rosīni sacerētā mūzika ir izmantota arī kinematogrāfā (piemēram, ASV animatora Čaka Džonsa, Charles Martin Jones, animācijas filmā “Seviļas trusis”, Rabbit of Seville, 1950; režisora Džona Lendisa, John David Landis, komēdijā “Oskars”, Oscar, 1991, u. c.).

Dž. Rosīni vārdā Itālijā un arī citās pasaules valstīs ir nosaukti teātri, ielas, laukumi, ēdieni, dzērieni un arī dažādi citi objekti (tostarp restorāns Rīgā). Gan komponista vārda plašā izmantošana, gan arī viss iepriekš minētais apliecina ne tikai Dž. Rosīni mūzikas paliekošo vērtību, tās nozīmi pasaules kultūrā, bet arī faktu, ka viņa vārds joprojām ir tik atpazīstams, ka to iespējams izmantot kā zīmolu uzņēmējdarbībā.

1882. gadā Dž. Rosīni dzimtajā pilsētā Pezaro, izmantojot viņa novēlētos līdzekļus, tika atklāts Rosīni mūzikas licejs (Liceo musicale Rossini). 1940. gadā licejs tika nacionalizēts un pārveidots par Džoakīno Rosīni Valsts mūzikas konservatoriju (Conservatorio Statale di Musica “Gioachino Rossini”).

1940. gadā Dž. Rosīni atstātā mantojuma pārvaldīšanai Pezaro pašvaldība nodibināja Dž. Rosīni fondu (Fondazione G. Rossini), kas nodarbojas ar komponista piemiņas un viņa darbu saglabāšanu. Kopš 20. gs. 70. gadiem fonds izdod Dž. Rosīni darbu publikācijas (muzikālo kompozīciju partitūras, vēstules u. c. dokumentus, kas saistīti ar Dž. Rosīni).

Kopš 1980. gada Pezaro ik gadu augustā notiek starptautisks “Rosīni operas festivāls” (Rossini Opera Festival), kurā tiek atskaņoti viņa komponētie skaņdarbi un notiek arī citi komponista piemiņas pasākumi.

Pieminot 150 gadus kopš komponista nāves, Pezaro ir atvērts Nacionālais Rosīni muzejs (Museo Nazionale Rossini).

Par Dž. Rosīni dzīvi ir uzņemtas vairākas spēlfilmas. 1942. gadā, atzīmējot 150 gadu jubileju kopš Dž. Rosīni dzimšanas, itāļu režisors Mario Bonārs (Mario Bonnard) uzņēma uz komponista biogrāfiskiem faktiem balstītu spēlfilmu “Rosīni” (Rossini). 1991. gadā uz biogrāfijas faktiem balstītu filmu “Rosīni! Rosīni!” (Rossini! Rossini!) uzņēma itāļu režisors Mario Moničelli (Mario Alberto Ettore Monicelli). Arī citās kino spēlfilmās izmantoti dažādi Dž. Rosīni dzīves notikumi (piemēram, režisora Deivida Devīna, David Devine, bērnu filma “Rosīni spoks”, Rossini’s Ghost, 1996).

Dž. Rosīni tēls izmantots arī filmās, kas attēlo citu mūziķu dzīvi vai notikumus 19. gs. (piemēram, “Verdi, melodijas karalis”, Verdi, the King of Melody, 1953; “Rikordi nams”, Casa Ricordi, 1954 u. c.).

Dž. Rosīni veltīti pieminekļi un statujas atrodami gan viņa dzimajā Pezaro, gan arī citās pasaules pilsētās (piemēram, Milānā; Sentluisā, Misūri pavalstī, ASV u. c.).