Nākamā aktrise piedzima britu un norvēģu emigrantu pēcnācēja Hūberta Sidnija Grīna (Hubert Sidney Greene) un Juhannas Augustas Nelsones (Johanna Augusta Nelson) ģimenē, kurā jau auga trīs dēli: Donalds (Donald), Roberts (Robert) un Alberts (Albert). Ģimene vairākas reizes mainīja dzīvesvietu, līdz apmetās Ņujorkā. H. S. Grīns strādāja par fotogrāfu salonā; ģimenes iztikšana bija pieticīga.

Bērnībā Dž. Artūra bija sapņaina meitene, kura interesējās par mākslu un apbrīnoja aktrisi Mēriju Pikfordi (Mary Pickford). Viņa uzskatīja, ka ir sievietes ķermenī iesprostots Pīters Pens (ar šo varoni viņa asociēja brīvību, iztēli un nonkonformismu), un nolēma, ka vīriešiem dzīve ir daudz interesantāka, tāpēc “darīs to, kas ir aizraujošs vai vismaz interesants”.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Dž. Artūra pameta skolu. Tēvs un brāļi bija iesaukti armijā, viņa sāka strādāt par stenogrāfisti, bet  drīz kļuva par modeli.

1923. gadā Dž. Artūru apstiprināja galvenajai lomā fantāzijas filmā “Venēru templis” (The Temple of Venus, režisors Henrijs Oto, Henry Otto), taču trešajā darba dienā, par iemeslu minot aktrises mazo pieredzi, lomu atdeva citai aktrisei; filmu uzskata par pazudušu. Par Dž. Artūras kinokarjeras sākumu uzskata filmu “Kameo Kērbijs” (Cameo Kirby, 1925, rež. Džons Fords, John Ford) ar Džonu Gilbertu (John Gilbert) titullomā; pirms filmēšanas sākuma viņa ar Fox Film Corporation noslēdza līgumu uz vienu gadu.

Savu pseidonīmu Dž. Artūra pieņēma par godu divām vēsturiskām personībām, kuras apbrīnoja – Žannai d’Arkai (Jeanne d’Arc) un karalim Artūram (King Arthur). Vizuāli viņa atbilda studijas priekšstatam, kā jāizskatās džeza laikmeta garu iemiesojošai kinozvaigznei, un pievienojās flaperu kompānijai. Studija iesācējai piedāvāja maznozīmīgas lomas daudzās mazbudžeta vesternu un īsmetrāžas filmās, un Dž. Artūra nolēma aiziet no kinoindustrijas.

Jauno aktrisi jau bija novērtējis studijas Action Pictures īpašnieks Lesters F. Skots (Lester F. Scott). Viņš ar Dž. Artūru noslēdza līgumu uz diviem gadiem, kas paredzēja dalību vismaz 20 B kategorijas vesternos un samaksu 25 dolārus par filmu. Dž. Artūra iebilda pret filmēšanas apstākļiem; viņa arī filmējās citu studiju vesternos un nospēlēja mazu lomu komēdijā “Septiņas iespējas” (Seven Chances, 1925, rež. un galvenās lomas atveidotājs Basters Kītons, Buster Keaton).

1927. gadā aktrise pievērsa sev uzmanību ar lomām filmās “Vīru mednieces” (Husband Hunters, rež. Džons G. Adolfi, John. G. Adolfi) un “Zirga pakavs” (Horse Shoe, rež. Klaids Brukmens, Clyde Bruckman), kuras saņēma labas atsauksmes un guva finansiālus panākumus. Panākumi bija arī studijas Famous Players-Lasky filmai “Iesildīšanās” (Warming Up, 1928, rež. Freds S. Ņūmeijers, Fred C. Newmeyer) ar Ričardu Diksu (Richard Dix) galvenajā vīriešu lomā (filmai bija gan mēmās, gan skaņu filmas versija, to uzskata par pazudušu). Ar šo studiju, kas drīz kļuva par Paramount Pictures, Dž. Artūra noslēdza līgumu uz trīs gadiem. Tajā viņas pirmā loma bija kriminālfilmā “Kanārijputniņa slepkavības lieta” (The Canary Murder Case, 1929, rež. Malkolms Senklērs, Malcolm St. Clair, Frenks Tatls, Frank Tuttle) ar Viljamu Pauelu (William Powell) un Luīzi Bruksu (Louise Brooks) galvenajās lomās.

Dž. Artūra veiksmīgi pārvarēja pāreju no mēmā kino uz skaņu kino savas interesantās balss dēļ. Aktierkarjeru ļāva turpināt arī dēka ar studijas izpildproducentu Deividu O. Selzniku (David O. Selznick). Rietumkrasta kinofilmu reklāmas aģentu asociācija (Western Association of Motion Picture Advertisers, 1922–1934) Dž. Artūru izvēlējās par vienu no 1929. gada daudzsološajām aktrisēm kinostudijā WAMPAS BABY Stars.

Viņu apstiprināja lomai drāmā “Noslēpumainais Fu Manču” (The Mysterious Dr. Fu Manchu, 1929, rež. Rauls Volšs, Raoul Walsh) un romantiskajā komēdijā “Sestdienas vakara izklaides” (The Saturday Night Kid, 1929, rež. Edvards Sazerlends, Edward Sutherland), kurā piedalījās arī Klēra Bova (Clara Bow) un Džīna Hārlova (Jean Harlow). Taču veiksme nebija pastāvīga, Dž. Artūrai ieteica pamest Holivudu, un pēc attiecību pārtraukšanas ar D. O. Selzniku viņas karjera bija apdraudēta.

1930. gada decembrī Dž. Artūra debitēja Pasadīnas teātra (Pasadena Playhouse) iestudējumā “Pavasara dziesma” (Spring Song) un izbalināja matus, kas turpmāk kļuva par aktrises “firmas zīmi”. Līgums ar Paramount Pictures bija beidzies, un Dž. Artūra palika bez darba. Viņa devās uz Ņujorku un strādāja Brodvejā; 1933. gadā piedalījās filmā “Mērijas Holmsas pagātne” (The Past of Mary Holmes, rež. Hārlans Tompsons, Harlan Thompson, Slavko Vorkapičs, Slavko Vorkapich), pēc kuras atkal atgriezās Brodvejā.

Teātra kritiķi aizvien augstāk vērtēja viņas talantu, un pēc vairākiem piedāvājumiem Dž. Artūra piekrita Columbia Pictures līgumnosacījumiem un 1934. gadā parakstīja līgumu uz pieciem gadiem. Gangsterkomēdijā “Visa pilsēta runā” (The Whole Town’s Talking, 1935, rež. Dž. Fords) galvenās lomas – bēdīgi slavenu gangsteri un viņa vizuālu dubultnieku, vienkāršu klerku – atveidoja Edvards Robinsons (Edward Goldenberg Robinson) un Dž. Artūra, kura nospēlēja vārdos paskarbu varoni ar “zelta” sirdi, kas turpmāk kļuva par aktrises ampluā.

Arī nākamās filmas guva pozitīvas atsauksmes; Frenks Kapra (Frank Capra) Dž. Artūrai piedāvāja lomu filmā “Dīdsa kungs dodas uz pilsētu” (Mr. Deeds Goes To Town, 1936). Tās titulvaronis, mazpilsētas lāga puisis Dīdss, mantojis 20 miljonus dolāru, nokļūst Ņujorkas intrigās. Sākotnēji skarbās žurnālistes Beibas attieksme mainās, novērtējot Dīdsa godīgumu, kas bija viena no aktiera Gerija Kūpera (Gary Cooper) varoņu raksturīgākajām iezīmēm. Filmai bija labi panākumi, piecās kategorijās to izvirzīja Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars”, un par tās popularitāti liecināja arī pēc tās motīviem veidotais radio iestudējums, kurā piedalījās abi galveno lomu atveidotāji, televīzijas seriāls un atkārtotas ekranizācijas. Dž. Artūras pieredze šīs filmas tapšanas laikā nebija pozitīva – filmēšanas laukumā viņai bija “lampu drudzis”, bieži vien pēc nofilmētas epizodes viņa atgriezās savā ģērbtuvē, lai raudātu vai izvemtos.

Ar G. Kūperu Dž. Artūra spēlēja arī vesternā “Līdzenuma iedzīvotājs” (The Plainsman, 1936, rež. Sesils B. Demills, Cecil B. DeMille). Mežonīgo rietumu dekorācijās abi izdzīvoja scenāristu izdomātas leģendu – mežonīgā Bila Hikoka (Bill Hickok) un Posta Džeinas (Calamity Jane) – attiecības.

Kā moderna un finansiāli neatkarīga, ar gribasspēku apveltīta lielā ekrāna amerikāniete Dž. Artūra 1936. gadā nopelnīja 119 000 ASV dolāru – vairāk nekā tā laika ASV prezidents Frenklins Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt) un beisbola zvaigzne Lū Gērigs (Lou Gehrig), kļūstot par vienu no starptautiski zināmākajām Holivudas zvaigznēm. Dž. Artūra ienīda mediju uzmanību, neapmeklēja saviesīgus pasākumus un nesniedza intervijas, tādējādi iegūstot iesauku “amerikāņu Grēta Garbo”.

Komēdijas “To tev līdzi nepaņemt” (You Can’t Take It With You) scenārijs ir veidots pēc Pulicera prēmiju (Pulitzer Prize) ieguvušas lugas, kuras autori ir Džordžs Kaufmans (George Simon Kaufman) un Moss Hārts (Moss Hart) un kas atklāj no bagātas un aizspriedumainas ģimenes nākušā Tonija un draudzīgas, ekscentriskas ģimenes atvases Alises attiecības. Ņujorkas Booth Theater to izrādīja 838 reizes. Filmu (1938) ekranizēja F. Kapra ar Džeimsu Stjuartu (James Stewart), Dž. Artūru, kā arī Laionelu Berimoru (Lionel Barrymore), Edvardu Ārnoldu (Edward Arnold), Ennu Milleri (Ann Miller) un citiem galvenajās lomās. F. Kapras vizualizācija, kā varētu izskatīties idealizētas ASV, septiņās kategorijās bija nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai un saņēma divas – “Labākā filma” un “Labākais režisors”.

Otrā filma ar Dž. Artūras, F. Kapras un Dž. Stjuarta vārdiem titros ir “Smita kungs dodas uz Vašingtonu” (Mr. Smith Goes to Washington, 1939), kuras titulvaronis – jauns politiķis – uzsāk cīņu par saviem ideāliem. Sākotnēji tā bija plānota kā turpinājums filmai “Dīdsa kungs dodas uz pilsētu” ar G. Kūperu galvenajā lomā, tomēr “Smita kungs dodas uz Vašingtonu” sižetiski nav ar to saistīta. Dž. Stjuarta atveidotais titulvaronis ir arhetipisks vienkāršais amerikānis, kuru no Vašingtonas ciniskajiem politiķiem cenšas nosargāt Dž. Artūras varone; filmā spēlē E. Arnolds, Klods Reinss (Claude Rains), Tomass Mičels (Thomas Mitchell) un citi. Pirmizrāde notika Vašingtonā, un uz to bija uzaicināti ap 4000 viesu, tostarp senatori, Augstākās Tiesas pārstāvji un citas prominentas personas – filma saņēma kritiku, bet ASV vēstnieks Lielbritānijā, Džona F. Kenedija (John Fitzgerald Kennedy) tēvs Džozefs Kenedijs (Joseph Patrick Kennedy) bija pārliecināts, ka šīs filmas izrādīšana ārpus ASV, bet jo īpaši Eiropā, to prestižam nodarīs lielu ļaunumu. Baidoties kaut tikai uz ekrāna parādīt, kāda ir dzīve demokrātiskā valstī, “Smita kungu” aizliedza Vācijā, Itālijā un Spānijā, bet vairākās citās Eiropas valstīs to dublēja atbilstoši oficiālajai ideoloģijai, savukārt F. Kapra saņēma daudz vēstuļu, kuru autori norādīja, ka filma pārliecinājusi viņus kļūt par politiķiem.

“Smita kungs dodas uz Vašingtonu” bija otra ienesīgākā 1939. gada filma aiz “Vējiem līdzi” (Gone with the Wind, 1939, rež. Viktors Flemings, Victor Fleming; Dž. Artūra 40 gadu vecumā bija viena no četrām pārliecinošākajām pretendentēm uz Skārletas lomu filmā “Vējiem līdzi”, taču D. O. Selzniks tajā apstiprināja mazpazīstamo angļu aktrisi Vivjenu Lī, Vivien Leigh), to 11 kategorijās izvirzīja balvai “Oskars” un uzskata par vienu no visu laiku labākajām filmām. Tā bija viena no 25 filmām, ar kurām 1989. gadā savu sarakstu sāka ASV Nacionālās kino saglabāšanas padomes (United States National Film Preservation Board, NFPB) izveidotais Nacionālais Kino reģistrs (National Film Registry), un pēc tās motīviem tapušas vairākas filmas un seriāli, arī parodijas.

1939. gadā Dž. Artūra piedalījās arī mačismu glorificējošajā drāmā “Tikai eņģeļiem ir spārni” (Only Angels Have Wings, režisors H. Houkss). Nomaļas Dienvidamerikas lidostas menedžeris ir gatavs riskēt ar pilotu dzīvībām, lai iegūtu viņam svarīgu pasūtījumu, līdz pilsētā ierodas pievilcīga amerikāniete. Galvenajā lomās bija Kerijs Grānts (Cary Grant) un Dž. Artūra, filmā arī piedalījās Rita Heivorte, (Rita Hayworth, pirmā lielā loma), T. Mičels, mēmā kino zvaigzne Ričards Bartelmess (Richard Barthelmess) un citi. Režisors un pilots H. Houkss saņēma atzinību par aviopilotu portretēšanu, par specefektiem filmu nominēja balvai “Oskars”; tā bija trešā 1939. gada ienesīgākā filma.

Komēdija “Par daudz vīru” (Too Many Husbands, 1940, rež. Veslijs Raglzs, Wesley Ruggles) un vesterns “Arizona” (1940, rež. V. Raglzs) nebija komerciāli veiksmīgas, tāpat kā komēdija “Sātans un Džounsas jaunkundze” (The Devil and Miss Jones, 1941, rež. Sems Vuds, Sam Wood). Par scenāriju un Čālrza Koburna (Charles Coburn) tēlojumu filmu nominēja balvai “Oskars”, un tajā piedalās arī Roberts Kamingss (Robert Cummings).

Filmā “Pilsētā runā” (The Talk of the Town, 1942, rež. Džordžs Stīvenss, George Stevens) Dž. Artūra atveido mazpilsētas skolotāju, kura izīrējusi māju tieslietu profesoram (Ronalds Kolmens, Ronald Colman). Viņš ierodas ātrāk nekā norunāts, turklāt tieši tad, kad māju par vietu, kur paslēpties, izvēlējies no cietuma izbēdzis politiskais aktīvists (K. Grānts). Šajā kases hitā ir divas sižetiskās līnijas – romantiskā un ASV tiesu sistēmu vērtējošā. Filma septiņās kategorijās tika izvirzīta balvai “Oskars”, tostarp kategorijās “Labākā filma” un “Labākais scenārijs”; visi trīs galveno lomu atveidotāji piedalījās arī Lux Radio Theatre filmas radiolugas iestudējumā.

Pie sava mīļākā režisora Dž. Stīvensa Dž. Artūra nofilmējās arī komēdijā “Kopā jautrāk” (The More the Merrier, 1943) un pirmo, kā arī vienīgo reizi tika nominēta balvai “Oskars” kategorijā “Labākā aktrise”. Viņas ekrāna partneri bija Džoels Makrī (Joel McCrea) un Č. Koburns, kurš saņēma balvu “Oskars” kā labākais otrā plāna aktieris. Filmas darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā un komiskā veidā parāda, kā kara laikā tiek risināta dzīvesvietu problēma Vašingtonā. Filma tika nominēta sešām balvām “Oskars” (tostrap arī kā “Labākā filma”, “Labākais režisors”, “Labākais oriģinālstāsts un scenārijs”). 1966. gadā tapa tās atkārtota ekranizācija “Ej, neskrien!” (Walk, Don’t Run!, rež. Čārlzs Volterss, Charles Walters), kurā K. Grānts nospēlēja savu pēdējo kinolomu. Pēc filmas “Kopā jautrāk” Dž. Artūra bija izpildījusi līgumsaistības ar Columbia; studija par savu nākamo zvaigzni padarīja R. Heivorti.

Turpmākajos gados Dž. Artūra noraidīja visus piedāvājumus filmēties, izņemot divus. Drāmā “Ārzemju dēka” (A Foreign Affair, 1948, rež. Billijs Vailders, Billy Wilder) filmējās arī Marlēna Dītriha (Marlene Dietrich) un par kolēģēm krietni jaunākais Džons Lands (John Lund); tās darbība notiek pēckara Berlīnē, kurp amerikāņu delegācijas sastāvā dodas puritāniska kongresmene (Dž. Artūra), lai drīz pārliecinātos, ka amerikāņu kareivjiem ir “morālā malārija”. Sapostītā Berlīne, melnais tirgus, karavīru nakts uzdzīve, speciāli M. Dītrihai sarakstītas dziesmas (Black Market; Illusions; The Ruins of Berlin) bija elementi, kas palīdzēja filmai par scenāriju kandidēt uz balvu “Oskars”, taču Dž. Artūrai šī bija kārtējā nepatīkamā filmēšanās pieredze.

Viņas pēdējā kinoloma ir fermera sieva vesternā “Šeins” (Shane, 1953, rež. Dž. Stīvenss). Vienīgajā krāsu filmā ar Dž. Artūras piedalīšanos spēlē arī Vans Heflins (Van Heflin) un Alans Lads (Alan Ladd). Šis kases hits ir 3. vietā Amerikas Kino institūta (American Film Institute, AFI) sarakstā “10 labākie vesterni” (AFI’s 10 Top 10 – Western); filmai bija liela ietekme uz žanra tālāku attīstību un platekrānā dokumentēto ASV ainavu attēlošanu. Pēc filmas scenārija tapa radioiestudējums, seriāls, atkārtota ekranizācija, atsauces uz to ir gan filmās (piemēram, Mārtina Skorsēzes, Martin Scorsese, filmā “Taksists”, Taxi Driver, 1976), gan dziesmās. Piecās kategorijās, tostarp par režiju un kā labāko filmu, “Šeinu” izvirzīja balvai “Oskars” (balvu saņēma operators Lojāls Grigss, Loyal Griggs).

20. gs. 40. gadu vidū Dž. Artūra atgriezās teātrī, kā arī studēja mākslas. 50 gadu vecumā Dž. Artūra Brodvejā nospēlēja titullomu Leonarda Bernsteina (Leonard Bernstein) mūziklā “Pīters Pens” (Peter Pan, 1950). Kapteiņa Āķa lomā iejutās Holivudas leģenda Boriss Karlofs (Boris Karloff); iestudējumam bija milzu panākumi.

1954. gadā Dž. Artūra gatavojās Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugas “Svētā Žanna” (Saint Joan) pirmizrādei, taču pēc regulāriem konfliktiem ar režisoru Heroldu Klarmenu (Harold Clurman) piedzīvoja nervu sabrukumu un no lomas atteicās.

1965. gadā Dž. Artūra piedalījās vienā seriāla “Dūmi no stobra” (Gunsmoke, 1955–1975) sērijā un 1966. gadā nospēlēja galveno lomu 12 sēriju televīzijas seriālā “Džīnas Artūras šovs” (The Jean Arthur Show). Viņa atveidoja juristi, kura savā uzņēmumā pieņem strādāt nupat studijas beigušo dēlu.

1967. gadā aktrise atgriezās Brodvejā, lai piedalītos komēdijā “Neprātīgā Stefānija Bleika” (The Freaking Out of Stephanie Blake), taču tās oficiālā pirmizrāde nenotika – Dž. Artūra, kura izrādes tapšanā bija ieguldījusi 50 000 ASV dolāru, atteicās iziet uz skatuves.

1975. gadā kopā ar Holivudas leģendu Melvinu Daglasu (Melvyn Douglas) viņa piedalījās lugas “Oktobra pirmā pirmdiena” (First Monday in October) 11 izrādēs – tā bija pēdējā Dž. Artūras publiskā uzstāšanās.

Dž. Artūra bija precējusies divas reizes. Laulību (1928) ar fotogrāfu Džulianu Ankeru (Julian Anker) anulēja nākamajā dienā pēc tās noslēgšanas. Ar producentu un scenāristu Frenku Rosi (Frank Rossi) aktrise bija precējusies no 1932. līdz 1949. gadam.

Aktrises vaļasprieki bija lasīšana, klasiskā mūzika, ceļošana ar auto, mājas iekārtošana. Viņa arī bija dzīvnieku tiesību aizstāve. 

Pēc neveiksmīga kritiena un sirdstriekas Dž. Artūra mūža nogali pavadīja noslēgtībā savā īpašumā Kalifornijā. Dž. Artūra atteicās sniegt intervijas, taču piedalījās grāmatas par F. Kapru tapšanā.

Dž. Artūra bija perfekcioniste, kura nekad nebija apmierināta ar savu sniegumu. Izvairījās no pieklājības sarunām, arī filmēšanas laukumā izvairījās no komunikācijas. Viņa tika dēvēta arī par “trakulīgo komēdiju” (screwball comedy) dievieti. Kopumā aktrise nospēlēja 96 lomas kino un televīzijā. No 1968. līdz 1973.  gadam Vasara koledžā (Vassar College, Ņujorkas pavalsts, ASV) pasniedza aktiermākslu; viena no viņa studentēm bija Merila Strīpa (Meryl Streep). 08.02.1960. Dž. Artūras vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā (Hollywood Walk of Fame).

2014. gadā Dž. Artūru uzņēma Nacionālā Kovboju un vesternu mantojuma muzeja (National Cowboy & Western Heritage Museum) Vesternu aktieru slavas zālē (Hall of Great Western Performers)

Viņa ir piedalījusies sešās balvai “Oskars” nominētās filmās – “Dīdsa kungs dodas uz pilsētu”, “To tev līdzi nepaņemt”, “Smita kungs dodas uz Vašingtonu”, “Pilsētā runā”, “Kopā jautrāk”, “Šeins” – un četrās filmās, kas iekļautas Nacionālajā Kino reģistrā: “Dzelzs zirgs” (The Iron Horse, 1924, rež. Dž. Fords), “Tikai eņģeļiem ir spārni”, “Smita kungs dodas uz Vašingtonu”, “Šeins”.