Grupa “Zig Zag” tika dibināta 1986. gadā. Lielākā popularitāte tika sasniegta 20. gs. 80. un 90. gadu mijā, pakāpeniski no jauneklīgā dumpīguma mūzikā pievēršoties nopietnai, nereti dramatiskai apcerei.

1985. gadā tika dibināta pankroka grupa ar nosaukumu “Ārprāc”, kuru izveidoja četri sešpadsmitgadnieki – Gvido Vasiļjevs (Linga), Juris Lasinskis, Uldis Timoško, Edmunds Trops. Viņi nospēlēja vairākus koncertus Rīgas skolās, šokējot ne tikai ar repertuāru, bet arī krāšņo izskatu – panku grebenēm, leopardādas imitāciju apvienojumā ar sarkanām zeķbiksēm un citiem padomju okupācijas ikdienā neparastiem aksesuāriem un frizūrām.

Jauniešiem, atbilstīgi pankroka tradīcijām, nebija muzikālās izglītības; daļu iemaņu viņi apguva Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona pionieru nama mūzikas pulciņā, kur notika pirmie mēģinājumi. Pirmajos pastāvēšanas gados apvienība spēlēja smagu pankroku un smago metālu, iespaidojoties no solista Gvido brāļa Igora grupas “Dzelzs ceļš”, protams, tikai pašu sacerējumus. 1986. gadā grupas nosaukums tika nomainīts uz “Zig Zag”.

1986. gada beigās obligātajā karadienestā iesauca J. Lasinski, un par grupas galveno solistu kļuva G. Vasiļjevs, pievienojās Arnis Zunde (taustiņinstrumenti), kuru tembri un asais spēles stils padarīja grupas “Zig Zag” pankroku unikālu. Dziesmas “Signe melo” un “Vējam” kļuva populāras pusaudžu auditorijā.

Ņemot vērā to, ka ansamblim nebija padomju laika sistēmā ierastās piesaistes kādai iestādei, kas nodrošinātu materiāli tehnisko bāzi un telpas mēģinājumiem, “Zig Zag” uz laiku pievienojās Rīgas Mūsdienu mūzikas jeb rokklubam, kura paspārnē uzstājās dažos atklātos koncertos. 1987. gadā mājas apstākļos tika ieskaņots magnetalbums “Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas”, kas izklausījās pēc tā laika jaunās paaudzes manifesta. 1988. gadā no grupas aizgāja G. Vasiļjevs (nomainot uzvārdu uz Linga), viņa vietā stājās no dienesta armijā mājās atgriezies J. Lasinskis; grupa sāka spēlēt jaunu mūzikas virzienu, to demonstrējot 1988. gada rudens mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”. Ieguvis vienotāku muzikālo domāšanu, ansamblis veidojās par neatkārtojamu koncertgrupu, radot arvien jaunas dziesmas, nereti uzstājoties arī ārpus Latvijas, piemēram, Lietuvā.

1989. gadā “Zig Zag” muzicēja festivālos “Roks par neatkarību” Latvijā, Lithuanica Lietuvā, Rock For Freedom Armēnijā, Rock Independent Moldovā. Lielās slodzes dēļ E. Trops no grupas aizgāja, sākās ilgstoša basģitārista meklēšana; šo funkciju uz laiku pārņēma fagotists Gatis Bitenieks, padarot “Zig Zag” skanējumu individuālu un atšķirīgu.

Desmitgades sākumā “Zig Zag” pievērsās dziesmu sacerēšanai angļu valodā, stilistika pakāpeniski mainījās postpanka virzienā ar grāndža ietekmēm. Grupas dziesma “Bedre” tika izdota neatkarīgo mūziķu skaņuplatē “Ienāc ausīs” (1990). 1991. gadā “Zig Zag” kasetes formātā izdeva albumu Even So angļu un latviešu valodā; par hitu Latvijā kļuva dziesma “Velna rāviens”. Ar šo kaseti un koncertprogrammu 1992. gadā “Zig Zag” ar Juri Riekstiņu no grupas “K. Remonts” kā basģitāristu devās koncertēt Lielbritānijā latviešu pasākumos kopā ar Ingu un Edīti Baušķeniekiem. Nozīmīgs koncerts notika pasaulslavenajā Londonas kafejnīcā Rock Gardnen Vispasaules latviešu jauniešu kongresa kultūras dienas ietvaros; 1992. gada rudenī par “Zig Zag” basģitāristu tika pieņemts Jānis Māriņš (no grupas How Much Personalities). Sekoja taustiņinstrumentālistu maiņa – A. Zundes vietā 1995. gadā stājās kādreizējais pusaudžu grupas “Nejautā” dalībnieks Jānis Brunovskis, kura spēles manierē izpaudās vairāk tembrālas daudzpusības.

Līdzīgi vairumam Latvijas rokgrupu, 90. gadu pirmās puses ekonomiskās krīzes apstākļos koncerti kļuva par retu notikumu “Zig Zag” darbībā. Pēc rūpīga darba 1996. gadā tika izdots albums “Citrons zog”. Tā dziesmu pirmo miksējumu digitālajā audiokasetē ar darba nosaukumu “Citrons” no ierakstu studijas nozaga, nācās materiālu ieskaņot no jauna un tādēļ tika izraudzīts jauns nosaukums “Citrons zog”. Par populārākajām dziesmām izvirzījās “Dūņu vijolnieks” un “Vāvere Eva”.

1999. gadā J. Lasinskis iedziedāja tituldziesmu kinofilmai “Trīs stāsti par...” (režisori Askolds Saulītis, Pēters Simms, Peeter Simm, Ervins Eunapū, Ervin Ōunapuu), ko komponēja J. Brunovskis.

2000. gadā “Zig Zag” kā mūzikas autori piedalījās filmā “Mīlestība, nāve un TV”, kurā galveno lomu atveidoja grupas bundzinieks Uldis Timoško, togad mūziķi izcīnīja Grand Prix Latvijas ilglaicīgākajā festivālā “Liepājas dzintars”.

Par svarīgiem notikumiem grupas biogrāfijā kļuva starptautiski slavenu grupu The Crüxshadows (2005) un The Wedding Present (2007) koncertu iesildīšana. Līdztekus retai, bet regulārai koncertdarbībai klubos “Zig Zag” uzstājās vasaras festivālos, piemēram, Liepājas Baltic Beach Party (2008), “Laba Daba” (2012, 2023).  

2012. gada albums “Gadu laiki” apkopoja daudzu gadsimta sākumā radīto jaundarbu (“Laisties”, “Auto”), kā arī vecu dziesmu jaunas versijas.

2013. gada decembrī Naba music paspārnē dienasgaismu ieraudzīja “Zig Zag” dubultdisks, kurā apkopoti iepriekš oficiāli neizdotie ieraksti – “Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas” (1987) un “Zig Zag” (1988). Pēc to izdošanas ansambli pameta J. Brunovskis, lai pievērstos skaņas dizainam un subtitrēšanai savā uzņēmumā “Sudraba lapsa”.

Par 2016. gada albuma nosaukumu kļuva varonis no grāmatas par Vinniju Pūku –“Ēzelītis Iā”, ar kuru bērnībā spēlējās “Zig Zag” solists J. Lasinskis. Albuma 11 kompozīciju vidū bija ne tikai jaundarbi, arī dažas senas dziesmas jaunos aranžējumos.

2022. gadā “Zig Zag” albuma “Vēstules sniegavīram kosmosā” muzikālā izteiksme veidojās askētiski lakoniska, mūziķiem darbojoties trijatā.

Grupa “Zig Zag” kļuva par vienu no pirmajiem nopietnajiem, konsekventajiem pankroka stila ansambļiem, kas kopš dibināšanas visu pastāvēšanas laiku balstījies pašfinansējumā, ar to izskaidrojams “Zig Zag” darbības saraustītais process. Muzicēšana grupas dalībniekiem bija vaļasprieks, un bez komercijas žņaugiem “Zig Zag” spēja palikt uzticīga saviem rokmūzikas ideāliem, daiļrades principiem, esot svešai vēlmei nopelnīt. Mūzika tika radīta iekšējas nepieciešamības dēļ, tāpēc likumsakarīgi, ka koncerti, jo īpaši 21. gs., notika reti un uzskatāmi par īpašiem notikumiem ne tikai grupai, bet arī tās cienītājiem.

No sākotnējā skarbā pankroka grupas mūzika attīstījusies izteikta melodisma, pat romantikas virzienā, temps kļuvis lēnāks, dzeja liriskāka un noskaņām bagātāka. Savus skaņdarbus mūziķi lielākoties pieteikuši kā kopīgus sacerējumus, paliekot uzticīgi rokmūzikā dominējošajam kolektīvās radīšanas principam.

G. Vasiļjevs (Linga, balss, ģitāra, 1986–1988; miris 2020)

J. Lasinskis (balss, ģitāra, kopš 1986)

E. Trops (basģitāra, 1986–1990)

U. Timoško (bungas, kopš 1986)

A. Zunde (taustiņi, 1986–1994)

G. Bitenieks (fagots, 1990–1992)

J. Māriņš (bass, balss, taustiņi, kopš 1992)

J. Brunovskis (taustiņi, balss, ģitāra, 1995–2013)

MC*, “Even So”, pašizdevums, 1991.

MC,  “Visas lietas (izlase)”, pašizdevums, 1994.

MC, “Citrons zog”, Annemarie Records, 1996.

CD**, “Gadu laiki“, Naba Music/Melo Records, 2012.

2 CD, “Signe Melo” (neizdotie albumi “Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas”, 1987; “Zig Zag” 1989), Naba Music/Melo Records, 2013.

CD, “Ēzelītis Iā”, Naba Music, 2016.

CD, “Vēstules sniegavīram kosmosā”, Naba Music, 2022.

* magnētiskā kasete

** kompaktdisks