Plostniecība jeb kokmateriālu pludināšana pa iekšzemes ūdensceļiem bija nozīmīgākais kokmateriālu pārvadāšanas veids jaunajos un jaunākajos laikos Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, tostarp arī Latvijas teritorijā. Apstākļos, kad nebija izveidojies pietiekams sauszemes ceļu tīklojums un vēl nepastāvēja pārvietošanās līdzekļi ar lielu kravnesību, Latvijas teritorijas dabiskie ūdensceļi ļāva ērti un izdevīgi transportēt kokmateriālus no Baltijas jūras baseina austrumu daļas, tādējādi nodrošinot ar kokmateriāliem plašas teritorijas Eiropā, kā arī izveidojot Rīgu par Baltijas reģiona saimniecisko metropoli. Pretēji citu materiālu pārvietošanai pa ūdensceļiem, kas starptautiskā mērogā izbeidzās līdz ar dzelzceļu tīkla izveidošanu Baltijā 19. gs. otrajā pusē, plostošana notika līdz 20. gs. 60. gadiem, kad tika uzcelta Pļaviņu hidroelektrostacija (HES) un attīstījās tehnikas pieejamība, ļaujot kokmateriālus izdevīgāk transportēt ar pašgājēja mašīnu palīdzību.

Dažādu preču un materiālu transportēšana pa ūdensceļiem Latvijas teritorijā, tāpat kā citviet pasaulē, bija pazīstama jau aizvēsturē, tomēr rakstiskās liecības par iekšzemes ūdensceļu pārvadājumiem ir saglabājušās no 1397. gada, kad pirmoreiz avotos minētas strūgas – no koka būvētas liela izmēra plakandibena liellaivas, kurās transportēja pārtikas preces, kažokādas, vasku u. c. materiālus. Savukārt pirmās dokumentētās liecības par plostu pludināšanu Latvijas teritorijā ir saglabājušās no 16. gs.

Plostošanas sezona upēs sākās agri pavasarī, izmantojot pavasara palu ūdens līmeni, kad pa upēm uz leju varēja nopludināt visvairāk kokmateriālu, un turpinājās līdz vēlam rudenim, savukārt ziemā mežos tika sagatavoti jauni kokmateriāli, kuri atkal pavasarī tika ielaisti ūdenī un sasieti kopā plenē (arī plenīca, gleinis), līdz visbeidzot vairākas (parasti sešas līdz astoņas) plenes savienojot, izveidoja plostu, ko uzticēja vadītājam – korņikam – un viņa palīgiem – parasti diviem malačiem. Kamēr mazākajās upēs kokmateriālus bieži vien pludināja arī vaļēji, t. i., nesasietus kopā, lielajās upēs tie tika pludināti tikai sasieti plenē. Novadījuši plostu līdz upes lejtecei, plostnieki visbiežāk devās mājās paši saviem spēkiem par algu, ko nopelnīja brauciena beigās.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā, kad Eiropā attīstījās saimniecība un, sevišķi Rietumeiropā, kuģniecība uz jaunatklātajām zemēm Amerikā, kuģu būvētavām arvien vairāk bija nepieciešami kokmateriāli kuģu un to mastu būvēšanai, tādējādi jauno laiku sākumā Austrumeiropas un Ziemeļeiropas meži ieguva aizvien nozīmīgāku lomu, apgādājot ar kokmateriāliem mežiem nabadzīgākos reģionus Rietumeiropā. Mastu koki – priedes – Latvijas teritorijā tika izcirsti jau 17. gs., un pēc tam tie tika transportēti pa Daugavu no tālākām iekšzemes teritorijām. 17. gs. Rīgas osta eksportēja ap 500 mastu gadā. Kokmateriāli Latvijas teritorijā tika pludināti pa visām lielākajām un arī vidēja lieluma upēm – Ogrē, Mēmelē, Ventā, Lielupē, Pededzē, Aiviekstē, Salacā, Irbē, Abavā utt., bet lielākā pludināšana notika tieši Daugavā un Gaujā, un abas lielās upes kļuva slavenas ar savām plostniecības tradīcijām, īpatnēju žargonu un plostnieku centriem (Krustpils, Strenči u. c.). Vidzemes teritorijā plūstošajā Gaujā par plostniekiem strādāja vietējie latviešu zemnieki, turpretī Daugava, kura plūst arī caur krievu un baltkrievu apdzīvotajām zemēm, jau izsenis nodarbināja dažādu etnisko grupu plostniekus, veidojot plostniecības žargonu, kas lielā mērā balstīts uz krievu valodas bāzes. Piemēram, Staburags tika saukts arī par “čortova boroda” jeb “velna bārdu”, un pastāvēja arī daudzi citi krieviski toponīmi un profesionālā terminoloģija. Daugava ar savu plašo tirdzniecības areālu nodarbināja visvairāk plostnieku, kas tādējādi ļāva Daugavas grīvā esošajai Rīgas pilsētai izaugt par Baltijas tirdzniecības galveno centru. Aprēķināts, ka preču pludināšana pa Daugavu uz leju vairākkārtēji pārspēja preču daudzumu, ko saņēma atpakaļ. Preču izvedums no Daugavas vidusteces krastos esošajām pārsvarā baltkrievu apdzīvotajām teritorijām pārspēja ievedumu tajās gandrīz septiņas reizes, bet no Daugavas augštecē esošajām Iekškrievijas guberņām – pat 11,5 reizes. Tomēr aktīva plostu pludināšana notika arī pa mazajām Latvijas teritorijas upēm, un tika mēģināts īstenot centienus apiet Rīgas ostu. Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogam Jēkabam (Jakob Kettler, valdīja 1642–1682) sakarā ar 1615. gada līgumu ar Zviedriju bija jāmaksā zviedriem lielas muitas maksas par Rīgas ostas izmantošanu, un bez muitas maksas drīkstēja pludināt tikai 200 lastu (1 lasts = apmēram 2 tonnas) labības un tikpat kokmateriālu. Tāpēc hercogs Jēkabs vēlējās apiet Rīgu, savienojot Daugavas un Lielupes baseinu. Mūsdienu Jēkabpils novadā Daugavā ietekošā Eglonas upe tika savienota ar Lielupes baseinam piederīgo Vilkupi, 1668. gadā izrokot kanālu. Pa Lielupi hercoga Jēkaba apvedceļš tālāk dotos uz Slokas ezeru, ko cits kanāls savienotu ar jūru. Tālāk par Eglonas–Vilkupes kanālu (saukts arī par Eglonas–Susējas kanālu) gan netika Zviedrijas draudu dēļ. Zviedrija izturējās pret topošo kanālu negatīvi, jo baidījās, ka, precēm noplūstot caur Kurzemes upēm, Rīgai zudīs peļņa. Tāpēc 1668. gada aprīlī Zviedrijas karalis Kārlis XI (Karl XI) oficiāli pieprasīja pārtraukt kanāla rakšanu, un hercogs piekāpās. Pēc hercoga Jēkaba nāves apjomīgais projekts tika aizmirsts. Tādējādi Rīga turpināja gūt galveno peļņu no plostu pludināšanas, kas vēl vairāk pieauga, visai Latvijas teritorijai nonākot Krievijas Impērijas sastāvā 18. gs. beigās. 1804. gada dati liecina, ka pa Daugavu nopludināti 204 mastu plosti, 447 baļķu plosti, 275 malkas plosti, tātad kopā 926 plosti. Strauji pieauga arī kokmateriālu pludināšana no Vidzemes pa Gauju, un aktualizējās problēma, kā nogādāt kokmateriālus Rīgā, apejot bīstamo Gaujas lejteces posmu. Šis jautājums tika atrisināts, 1899.–1903. gadā izrokot Gaujas–Baltezera kanālu, tādējādi savienojot Gaujas baseinu ar Daugavu un Rīgas ostu un vēl vairāk palielinot Rīgas tirdzniecisko potenciālu. Ņemot vērā starptautisko situāciju un tehnikas attīstību 19. gs., mainījās pieprasījums pēc precēm Eiropā un līdz ar to arī upju plostošanas nozīme. 19. gs. beigās pasaules jūrās burukuģus nomainīja tvaikoņi, un pa Daugavu vairs nepludināja priedes mastiem, bet arvien vairāk būvbaļķu, malkas un papīrmalkas. Savukārt pēc Rīgas–Daugavpils dzelzceļa atklāšanas 1861. gadā samazinājās strūgu skaits, jo preču pārvadājumus varēja ērti un izdevīgi veikt ar dzelzceļa palīdzību, bet plostu apjomi turpināja pieaugt, jo kokus pārvadāt pa upi arvien bija izdevīgāk. Pludinot baļķus lejup pa Daugavu un citām upēm, strauji saruka mežainums Latvijas teritorijā. 19. gs. vidū Latvijā mežainums bija 40 % robežās, bet, sākoties 20. gs., vairs tikai 30 %, 1923. gadā – tikai 23 %. Situācijā, kad Latvijas teritorijā kokmateriāli kļuva par retumu, pieauga tieši Daugavas baseina nozīme, pa kuru tika transportēti kokmateriāli no Iekškrievijas guberņām. Savu kulmināciju plostošana Latvijas teritorijā piedzīvoja neilgi pirms Pirmā pasaules kara, rekordu sasniedzot 1911. gadā – 22 121 plosts vienā sezonā jeb 66,6 miljoni kubikpēdu kokmateriālu.

Plostošana Latvijā aktīvi turpinājās arī pēc Pirmā pasaules kara, tomēr nesasniedzot pirmskara apjomus. Pludināšanu sāka regulēt daudzi starpvalstu noteikumi attiecībā uz plostiem, jo Daugavas krastos tika nodibinātas trīs jaunas valstis – Latvija, Polija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), un katrai no tām bija savas tirdznieciskās intereses, tāpēc bieži vien starptautiskās konvencijas netika ievērotas. Gan Polija, gan PSRS centās mazināt plostu apjomu pa Daugavu, novirzot tos pa savā teritorijā esošajiem sauszemes un ūdensceļiem. 20. gs. 20. gados pa Daugavu tika nopludināts vien 5000–6000 plostu, un tie lielākoties bija vietējie plosti no Latvijas mežiem. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma (1934–1940) apstākļos, ņemot vērā arī attiecību saasināšanos ar kaimiņvalstīm un protekcionisma tendences pasaules tirdzniecībā, Daugavas nozīme kokmateriālu pludināšanā vēl vairāk samazinājās. 1936. gadā pa Daugavu tika pludināti 1857 no 3517 plostiem, kas sastādīja apmēram pusi no kopējā plostu daudzuma, turpretī 1938. gadā Daugavas plostu īpatsvars bija vairs tikai trešdaļa. Pēdējos Latvijas neatkarības gados koku pludināšanā dominēja Lielupes un Gaujas baseini, par iemeslu tam kalpoja arī Kārļa Ulmaņa vēlme redzēt Lielupi kā nozīmīgāko Latvijas ūdensceļu un Jelgavas izveidošanu par ostas pilsētu. Abās šajās upēs plosti varēja turpināt savu gaitu arī tad, kad Daugavā to pārtrauca Ķeguma HES būvdarbi 1936.–1939. gadā; spēkstacijā gan izbūvēja arī īpašu plostu ceļu, paredzot plostu kustības turpināšanos nākotnē.

Plostošana pa upēm turpinājās arī padomju okupācijas gados. Tomēr jaunie tilti pār Daugavu, kas traucēja plostu virzību, autotransporta plašāka pieejamība, dzelzceļu pārvadājumi un mežu tehnikas attīstība radīja situāciju, kad kokmateriālus kļuva daudz ērtāk transportēt, izmantojot pieejamos tehniskos resursus, nevis upju straumi. Jaunās tehnoloģiskās iespējas, kā arī Pļaviņu HES celtniecība uz Daugavas 20. gs. 60. gados, kas vairs neparedzēja plostu ceļu, faktiski pielika punktu plostnieku darbībai.

Plostniecība Latvijā mūsdienās kalpo vairs tikai kultūras mantojuma saglabāšanas, tūrisma un izklaides vajadzībām. Vairākās Latvijas upēs, īpaši Gaujā un Daugavā, darbojas uzņēmēji, kuri piedāvā ekskursijas pa upi ar plostu. Dignājas pagastā uzņēmums “Plosts Jēkabs” vasaras mēnešos piedāvā izbaudīt plostošanu pa Daugavu. Salaspilī darbojas Daugavas muzejs, kuru ilgus gadus (1969–2016) vadīja muzeja izveidotāja Daina Lasmane. D. Lasmane arī 1985. gadā veikusi koku pludināšanas eksperimentālo rekonstrukciju. Par to ir iznākusi filma “Ātrāk par straumi” (režisors Raitis Vulfs, 2015). 1991. gadā Dunavas pagastā, Daugavas krastā, tika izveidots tēlnieka Viļņa Titāna darinātais akmens plosts ar veltījuma vārdiem: “Daugavas plostniekiem”. No 2001. gada kādreizējā Gaujas plostnieku centrā Strenčos aktīvi darbojas biedrība “Gaujas plostnieki”, kas ir Starptautiskās plostnieku asociācijas (International Timber Raftsmen Association) biedre. Biedrība nodarbojas gan ar plostniecības vēstures izpēti, gan arī organizē plostu siešanu un izbraucienus ar plostiem pa Gauju. Jau no 20. gs. 90. gadiem katru gadu maija trešajā sestdienā Strenčos tiek organizēti Gaujas plostnieku svētki, kas piedāvā dažādas aktivitātes, saistītas ar plostnieku amata prasmi. Gaujas plostnieku darbība, kas 2018. gadā iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, atzinīgi vērtēta arī starptautiski: 2022. gadā Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

Plostniecība un upju navigācija ļāva pirmajiem latviešiem, apgūstot amata prasmes, iegūt materiālos līdzekļus un izglītību. Plostnieki un strūdzinieki izmantoja enkurnieku pakalpojumus, kuri ar enkuru palīdzību, nomērot dziļumu, novadīja peldlīdzekļus līdz piestātnei. Amata prasmes, nodotas no paaudzes paaudzē, vairoja ģimeņu bagātību. Jēkabpilī jau 18. gs. beigās apmetās Arženieki – sena dzimta, kuras vīrieši izsenis darbojās kā plostnieki. 20. gs. pirmajā pusē Arženieki kļuva arī par oficiāliem pārcēlājiem starp Jēkabpili un Krustpili, tādējādi vairojot ģimenes kapitālu; laivas pāri upei pratušas vadīt arī visas Arženieku dzimtas sievietes. Īpaši Latgalē, kurā pastāvēja “šņoru sistēma” un zemniekiem piederošie zemes gabali bija pārāk mazi, lai apgādātu ģimeni, plostniecība kļuva par vienu no svarīgākajiem ienākumu avotiem.

Lai arī plostniecība Latvijā mūsdienās pastāv vairs tikai entuziastu un kultūras mantojuma popularizētāju līmenī, tomēr plostniecība un tās infrastruktūra lielā mērā izveidojusi un ietekmējusi Latvijas ekonomisko un saimniecisko attīstību. Visas lielākās Latvijas pilsētas un ciemi, kas atrodas upju krastos, ir attīstījušies, plostnieku darbības ietekmē – sniedzot tiem pajumti, apgādājot ar jauniem darbiniekiem un izklaides iespējām, nodrošinot ar krogu infrastruktūru u. tml. Pateicoties plostniekiem, daudzu krogu apkaimes kļuva par apdzīvotām vietām (piemēram, Pļavas krogs Pļaviņās), savukārt daudzi ciemi izauga par ievērojamiem, slaveniem plostnieku centriem (Strenči, kur aizvien ir Plostnieku iela, Jēkabpils, kur ir Plostu iela u. c.).