Monetārās vēstures teorija skaidro ekonomisko krīzi Zviedru Vidzemē 17. gs. 60. gadu vidū un beigās. Par krīzes galvenajiem cēloņiem teorijas autors A. Platbārzdis uzskatīja Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas vara šiliņu (1659–1666) un Sučavas (pilsēta mūsdienu Rumānijā) šiliņu viltojumu (1662–1666) izgatavošanu. Abas monētas tika izgatavotas no vara, zemā kvalitātē un ārkārtīgi lielās tirāžās, kas izspieda no apgrozības pilnvērtīgos šiliņus. Ar šīm monētām tika grauta uzticība Rīgas šiliņiem, un tie pārpludināja Zviedru Vidzemi, veicinot strauju inflācijas un nabadzības pieaugumu un ekonomikas stagnāciju provincē. Šiliņu katastrofas rezultātā 1665. gadā tika apturēta abu Rīgas monētu kaltuvju darbība un izbeigts Rīgas šiliņu monopols Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas monetārajā tirgū.

A. Platbārzdis analizēja piecus laikabiedru liecībās minētos katastrofu cēloņus, par faktos pamatotu uzskatot tikai otro, trešo un ceturto no tālāk minētajiem.

1. Rīgā kalto šiliņu pārprodukcija. 1644. gadā pēc Zviedrijas karalienes Kristīnas (Drottning Kristina) pavēles Rīgā, Svētā Jēkaba baznīcas pakājē tika izveidota kroņa monētu kaltuve. Karaliene neņēma vērā Rīgas pilsētas argumentus par kapitāla resursu pietiekamību, lai nodrošinātu vietējā tirgus pieprasījumu pēc maksāšanas līdzekļiem. Karaliene ignorēja arī atkārtotos protestus par naudas kalšanas privilēģijas pārkāpumu, kaltuves funkciju dublēšanu (Rīgas pilsētas kaltuvē izgatavoja tās pašas monētas – šiliņus, trīspelherus, dālderus) un potenciālo pārprodukciju. Pamatotas bija rātes aizdomas par kroņa vēlmi iedzīvoties no naudas kalšanas. Pilsētas kaltuve līdz šim bija izlaidusi zemas tirāžas, kā rezultātā šiliņus tirgoja ar 2 % uzcenojumu attiecībā pret valsts dālderiem. Līdz ar kroņa kaltuves darbības uzsākšanu bija novērojams aptuveni 100 % ikgadējais šiliņu emisijas pieaugums un neliels monētas vērtības kritums.
2. Rīgas šiliņu viltošana. Rīgas pilsētas sūdzībās un naudas kaltuves dokumentos norādīts, ka Livonijā nekontrolēti ieplūda Rīgas šiliņu viltojumi ar Gustava II Ādolfa (Gustav II Adolf), Kristīnas, Kārļa X Gustava (Karl X Gustav) un Kārļa XI (Karl XI) ģerboņiem. Kā daudzviet literatūrā norādīts, “parastais” cilvēks neatšķīra viltojumus no likumīgiem maksāšanas līdzekļiem. Viņu izpratnē abas monētas bija nosūbējušas “melnas”. Ar “melno naudu” (vācu Schwarzes geld) parasti apzīmēja nepilnvērtīgo naudu, kas parasti bija sīknauda. Visbūtiskākā viltojumu problēma bija tā, ka viltojumi iedragāja uzticamību vietējās izcelsmes naudai, kas atspoguļojās piemaksā (vācu Aufgeld), kas tika uzrēķināta norēķiniem ar Rīgas šiliņiem. Uzticības zudums apvienojumā ar pilnvērtīgo monētu nepietiekamību radīja augsni valūtu spekulācijām un straujam inflācijas pieaugumam.
3. Polijas un Lietuvas vara šiliņi (1659–1668). 1659. gadā pēc Tita Līvija Boratīni (Titus Livius Boratini) ierosinājuma vairākās Polijas un Lietuvas kaltuvēs sāka izgatavot vara šiliņus jeb t. s. boratinkus. Neskatoties uz zemo pamatvērtību (1/5 no Rīgas šiliņu vērtības), šīs monētas tika pielīdzinātas Rīgā kaltajiem šiliņiem. Mākslīgi zemais maiņas kurss veicināja Rīgas šiliņu izpirkšanu un masveida nomaiņu ar nevērtīgajiem boratinkiem (Grešema likums, Gresham’s Law).
4. Rīgas šiliņu dominance Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas sīknaudas tirgū. Rīgā kalto šiliņu plašākais noieta tirgus atradās ārpus Livonijas robežām, Polijas un Lietuvas lielkunigaitijā. Līdz ar viltojumu un boratinku izplatīšanos, krasi samazinājās pieprasījums pēc Rīgas šiliņiem. 1665. gadā Polijas karalis Jans II Kazimirs (Jan II Kazimierz) ar likumu aizliedza ievest karalistē Rīgas šiliņus.
5. Rīgā kalto šiliņu kvalitātes krišanās. Mēģinot apturēt nevērtīgo un viltoto monētu izplatību, tika pieņemts lēmums visas pēc 1664. gada kaltās monētas mainīt pēc pilnvērtīgo monētu kursa un senākos kalumus izņemt no apgrozības. Šis īpatnējais dalījums bija skaidrojams ar to, ka tajā laikā vēl nepazina Kārļa XI šiliņu viltojumus. Tā rezultātā tirgū izveidojās paradoksāla situācija, jo tieši pēc 1664. gada kaltie Kārļa XI šiliņi bija kalti no viszemākās proves sudraba. Līdz ar to A. Platbārzdis noraidīja pieņēmumu, ka šiliņu katastrofu izraisīja šiliņu proves samazināšanās.

Avots: Platbārzdis, A., Die königlich schwedische Münze in Livland, Stockholm, Almqvist & Wiksell, 1968, S. 226.

1664. gada 18. novembrī Vidzemes ģenerālgubernators Bengts Gābrielsons Uksenšērna (Bengt Gabrielsson Oxenstierna) ziņoja, ka šiliņu devalvācijas dēļ provincē samazinās ekonomiskā aktivitāte un pieaug inflācija. Vēl pēc dažiem mēnešiem, nākamā gada 4. februārī, B. G. Uksenšērna rakstīja, ka tirdzniecība no Vidzemes arvien vairāk pārceļas uz kaimiņu reģioniem – Kurzemes hercogisti un Kēnigsbergu (tagad Kaļiņingrada Krievijā). B. G. Uksenšērna izteica bažas, ka šim piemēram varētu sekot arī lielkunigaitijas tirgotāji. Šajā gadā pienāca pirmās ziņas par Rīgas šiliņu viltojumiem.

1665. gadā Zviedrijas valdība pieņēma rezolūciju, kas aizliedza Rīgā kalt šiliņus. Abas kaltuves pārtrauca monētu kalšanu. Rīgas pilsētas kaltuve atsāka naudas kalšanu tikai 1668. un 1669. gadā, kad īslaicīgi izgatavoja trīspelherus un dālderus.

1666. gada janvārī notika Rīgas pils garnizona sacelšanās. Karavīri divas dienas pēc kārtas ielauzās kroņa kaltuvē, lai pieprasītu algas izmaksu par pēdējiem diviem mēnešiem. Viens nepaklausīgais tika notiesāts uz nāvi, vairākiem tika piespriestas rīkstes. Spriežot pēc tā laika liecībām, garnizona karavīri dzīvojuši ļoti trūcīgi. Lai gan tamlīdzīgi ekscesi pilsētā vairs nebija novērojami, Rīgas rātē regulāri pienāca pieprasījumi no privātpersonām pēc algas pielikuma un izmaksām pilnvērtīgās monētās.

1667. gada 30. novembrī Vidzemes ģenerālgubernators Klāss Okesons Tots (Claes Åkesson Tott) ziņoja par “ārkārtīgu, vārdos grūti aprakstāmu nabadzību” Rīgas pilsētā un laukos. Ārpus Rīgas, citās Vidzemes pilsētās – Tērbatā (tagad Tartu) un Pērnavā – Rīgas šiliņi vairs netika pieņemti.

1668. gada 18. janvārī ģenerālgubernators K. O. Tots rakstīja, ka visā karalistē, jo īpaši Daugavas kreisajā krastā, bija apgrūtināta Rīgas tirgotāju darbība. Proti, tiekot publicēti plakāti, kas aizliedz viņiem tirgoties ar citām monētām kā tikai dukātiem un valsts dālderiem. Tajā pašā laikā viņš norādīja uz to, ka izrēķināšanās ar Rīgas šiliņiem bija politiski motivēta. 1660. gadā tika parakstīts Olivas miera līgums, kas izbeidza zviedru invāziju poļu zemēs (“zviedru plūdi”, poļu potop szwedzki, 1655–1660), pēc kura poļi nevēlējās neko kopīgu ar tās ienaidnieku, tajā skaitā naudu.

1669. gadā plaši izskanēja Bērzaunes šiliņu viltošanas skandāls.

Šiliņu viltošanas patiesie mērogi nav līdz galam apzināti. Daļēji tas skaidrojams ar tā laika valstsvīru neviennozīmīgo attieksmi pret viltojumiem, ko izgaismoja starptautiski plaši izskanējušais Bērzaunes šiliņu viltošanas skandāls. Skandāla aizmetņi meklējami 1667. gada nogalē, kad no Viļņas pienāca ziņas par Lietuvas vara šiliņu nelikumīgu izgatavošanu Rīgā. Sākotnējā izmeklēšanā noskaidrojās, ka “iesaistīto skaits ir pārāk liels”. Proti, 1667. gadā Rīgas rātskungi Lorencs Cimmermans (Lorenz Zimmermann) un Hanss Dreilings (Hans Dreiling) Bērzaunes mežos ierīkoja monētu kaltuvi un uzsāka Lietuvas vara šiliņu viltošanu. Viltojumi tika izgatavoti no Zviedrijas ievestām neizkaltā vara monētu sagatavēm un tālāk izvesti uz Polijas un Lietuvas lielkunigaitiju. Rīgas pilsētas un Zviedrijas amatpersonas centās slēpt viltošanas apstākļus un iespējamo līdzdalību. Taču tā kā viltojumi pārpludināja Kurzemes hercogisti, Zviedru Vidzemi, Poliju un Rīgu, Polijas karalis Jans II Kazimirs, piedraudot ar karu, prasīja gandarījumu. Rīga bija nonākusi starptautiska skandāla epicentrā. Lai sniegtu zināmu gandarījumu, 1669. gadā abi vainīgie rātskungi tika notiesāti ar atbrīvošanu no ieņemamajiem amatiem. Jau nākamajā gadā tiesas spriedums tika mainīts. H. Dreilingu restituēja amatā un atjaunoja viņam agrākos pagodinājumus. Kopā ar līdzzinātājiem viņam uz pusēm bija jāizmaksā 1000 dālderi Rīgas Svētā Jēkaba baznīcai un Svētās Katrīnas baznīcai Stokholmā.

A. Platbārzdis uzskata, ka Rīgas šiliņu aizliegšana Polijas un Lietuvas lielkunigaitijā, boratinku kalšana un viltojumu izgatavošana Sučavā bija daļa no konspirācijas, kuras autori visdrīzāk bija T. L. Boratīni un augstu stāvošas personas Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas galmā. 1659.–1661. gadā T. L. Boratīni īrēja Ujazduvas (mūsdienās Varšavas apkaime) un Krakovas monētu kaltuves, kurās izgatavoja vara šiliņus. Mazvērtīgo vara šiliņu kalšana bija ļoti ienesīga, tomēr to kalšanu nācās pārtraukt sūdzību dēļ par monētu zemo kvalitāti. Lai atbrīvotu vietu boratinkiem, bija jāgrauj uzticība populārajiem Rīgas šiliņiem. Lai to panāktu, T. L. Boratīni, domājams, vienojās ar Sučavas vojevodu Eistrātiju Dabižu (Eustratie Dabija) par Rīgas šiliņu viltojumu izgatavošanu. Bez tam, mēģinot novērst aizdomas par apzinātu vēršanos pret Rīgas šiliņiem, nelielā daudzumā viltoja arī Brandenburgas un Lietuvas šiliņus. Ietekmīgu valstsvīru protekcija un iedzīvošanās kāre bija iemesls, kāpēc šīs pretvalstiskās aktivitātes netika atklātas un vainīgie sodīti.

Šiliņu devalvācija un viltojumu izplatīšanās skāra visas sabiedrības kārtas Zviedru Livonijā. Katastrofas sekas izpaudās pirktspējas kritumā, ko visasāk izjuta mazturīgie sabiedrības locekļi, kuru algas tika izmaksātas šiliņos un kuri veidoja uzkrājumus šiliņos. Skaidras naudas norēķinos masveidā notika atteikšanās no sīknaudas. Zemākos sabiedrības slāņos tas veicināja pāreju uz preču apmaiņu, savukārt maksātspējīgākie iedzīvotāji norēķinājās ar vērtīgajām monētām. Inflācijas katastrofālo ietekmi 1666. gadā Vidzemes ģenerālgubernators K. O. Tots apraksta, teikdams, ka “karš diez vai varētu nodarīt vēl lielāku postu”. A. Platbārzža ieskatā Polijas un Lietuvas vadītāji izmantoja šiliņu krīzi, lai pārdalītu ietekmes sfēras un izjauktu Rīgas tirdzniecības monopolstāvokli starp austrumiem un rietumiem. Rīga pazaudēja plašo Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas monētu tirgu un labo slavu. Līdz ar šiliņu kalšanas pārtraukšanu būtiski sašaurinājās kaltuves darbība, kas līdz tam bija svarīga pilsētas ekonomiskās darbības nozare. Tādējādi A. Platbārzdis oponēja profesora Arveda Švābes radītajam mītam par “labajiem zviedru laikiem” Latvijas vēsturē, jo “šie “labie laiki” ietvēra arī vienu smagu laikmetu – šiliņu katastrofu – kas gan vēlāk aizgāja aizmirstībā”.

No 1664. gadu Rīgas rāte un Vidzemes ģenerālgubernatori ar likumiem un policejisku instrumentu palīdzību sāka aktīvi apkarot viltojumus un to izplatītājus. Sākotnēji tika apspriesta ideja aizliegt šiliņu apgrozību Vidzemē, tomēr abas puses secināja, ka tādā veidā tiktu nodarīts vēl lielāks ļaunums Rīgas saimnieciskās ietekmes apgabalam, no kura Rīga saņēma galvenās preču un pārtikas piegādes. Cenšoties apturēt maiņas kursu svārstības un inflāciju, 1667. gadā ģenerālgubernators K. O. Tots uz pusi samazināja šiliņa vērtību. Turpmāk divi vecie jeb melnie (schwarze) šiliņi bija maināmi pret vienu jauno jeb balto (weisse) šiliņu. Kā ierasts, likumdevēju vājākais punkts bija likumu ieviešana un uzraudzība. Plašās izplatības dēļ nebija iespējams noskaidrot visus šiliņu viltotājus un izplatīšanas tīklus. Kaut arī tika uzskatīts, ka šiliņi tiek viltoti Valahijā, šiliņu izcelsmes vieta netika atklāta. Šiliņu viltošanas vietu atklāja tikai 1895. gadā arheoloģisko izrakumu laikā Sučavas pilī. Izrakumu rezultāti pierādīja, ka šajā pilī Moldāvijas vojevodas E. Dabižas valdīšanas laikā (1662–1666) izgatavoti gan Rīgas, gan Brandenburgas un Lietuvas šiliņu viltojumi. Mēģinājumi atrisināt krīzi divpusējo valstisko (Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas un Zviedrijas) sarunu ceļā palika bez panākumiem.