Viens no senākajiem un izplatītākajiem nomināliem rietumu monetārajā tradīcijā, kura saknes meklējamas Romas Impērijas monetārajā vēsturē. Literatūrā paralēli nosaukumam “šiliņš” izmanto arī tā nosaukumu latīņu valodā solidus, latviski – “solīds”. No solīda zelta monētu nosaukuma, kuras visvairāk kala Bizantijā, atvasināti radniecīgi nosaukumi citu Eiropas tautu valodās – “šiliņš”, skilling, shilling un citi. Eiropā 14. gs. pirmo reizi sāka izgatavot sudraba šiliņus. Sākumā tos kala no augstas proves sudraba, bet vēlākos gadsimtos tikai kā ikdienā lietojamu sīknaudu no zemas proves sudraba, vara un plastmasas. Šiliņu galvenais izplatības areāls bija vācu kultūras telpa, taču dažādos laikos tie kalti gandrīz visās Eiropas zemēs.

Šiliņa izveidošanos saista ar Romas imperatora Diokletiāna (Diocletianus; 294–296) un Konstantīna I (Constantinus I, arī Konstantīns Lielais, Constantinus Magnus; 310) naudas reformām, ar kurām Romas Impērijā apgrozībā tika laista virkne jaunu nominālu, to skaitā zelta monētas – solīdi. Solīdi svēra četrarpus gramus un bija kalti gandrīz no tīra zelta (980/1000). No tādas pašas raudzes zelta kala arī mazākās solīdu frakcijas monētas: 1/2 solīda – semisu un 1/3 solīda – tremisu. Solīds bija Bizantijas standarta naudas vienība (valūta).

4. gs. solīdus kala gan Rietumromas Impērijā, gan Austrumromas Impērijā, taču pēc Romas krišanas 476. gadā šo vērtīgo monētu izgatavošana turpinājās tikai Austrumromas jeb Bizantijas pilsētās (pārsvarā Konstantinopolē). Bizantijā monēta bija pazīstama ar grieķu valodas nosaukumu nomisma (ἱστάμενον), no kura 19. gs. atvasināts vēstures palīgdisciplīnas numismātikas nosaukums. Augstās proves un stabilās vērtības dēļ Bizantijas solīdi bija nozīmīga valūta starptautiskajā tirdzniecībā, uz vairākiem gadsimtiem iekarojot Eiropas un Tuvo Austrumu monetāros tirgus, tādēļ literatūrā šīs monētas tiek dēvētas par “viduslaiku dolāru” (the dollar of the Middle Ages). 6.–7. gs. solīdus atsāka kalt Bizantijas iekarotajās Itālijas pilsētās – Romā un Ravennā. Bizantijas solīdu imitācijas periodiski kala merovingu un ostgotu karaļi Gallijā un Itālijā. Paliekošu ietekmi solīdi atstāja arī uz arābu monētniecību. Ap 690. gadu Umaijadu kalīfi izgatavoja pirmās arābu zelta monētas – dinārus (svars – četri grami) – pēc Bizantijas solīdu parauga. 11. gs. solīdi piedzīvoja ļoti lielu vērtības kritumu, kā rezultātā gadsimta beigās pilnībā tika pārtraukta to kalšana. Mazvērtīgo solīdu vietā ieviesa daudz augstākas proves (~90 %) solīda hiperpironus (hyperpyron nomisma). Hiperpironus kala arī Latīņu Impērijā (1204–1261), kas izveidojās Bizantijā pēc Ceturtā krusta kara gājiena (1204). Pēdējos solīda hiperpironus kala Bizantijas imperatoru Joanna V Paleologa (Iōánnēs V Palaiológos) un Joanna VI Kantakūzena (Iōánnēs VI Kantakouzēnós) kopvaldīšanas laikā (1347–1354).

794. gadā tika īstenota Kārļa Lielā (Charlemagne) naudas reforma, ar kuru monetārajās attiecībās parādījās šiliņš. Šiliņa attiecības ar pārējām Karolingu (latīņu Carolingi, franču Carolingiens) monetārās sistēmas vienībām izteica pēc maiņas kursa: 1 mārciņa (M) = 20 šiliņi (s) = 240 feniņi (d). Cēlmetālu trūkuma un dārdzības dēļ šiliņš un mārciņa pastāvēja tikai “uz papīra”. Šajā sistēmā vienīgā reālā metāla naudas vienība bija feniņš jeb denārs, kura nosaukums bija aizgūts no Romas Impērijas denārijiem (denarius). Kārļa Lielā naudas reforma kļuva par nozīmīgu atskaites punktu Rietumu monetārās tradīcijas izveidē, jo iedibināja nominālu attiecības, kuras pārņēma arī Karolingu Impērijas kaimiņzemes.

14. gs. pirmajā pusē, aptuveni ap to pašu laiku, kad Bizantijā beidzās zelta solīdu ēra, dažādās Eiropas zemēs apgrozībā parādījās sudraba šiliņi. Šiliņus regulāri kala Vācu Svētās Romas Impērijas monētu savienību (vendu, franku un švābu) pilsētās. Baltijas jūras reģionā aktīvākie šiliņu kalšanas centri bija Hanzas un Vācu ordeņa pilsētas: Hamburga, Lībeka, Danciga (tagad Gdaņska), Rēvele (tagad Tallina) un Rīga. Otrpus Alpiem šiliņus (soldino, latviski “soldīno”) intensīvi kala tikai Venēcijas monētu kaltuvē. 15. gs. šiliņi parādījās Dānijā, vēlāk arī Norvēģijā, Anglijā, Nīderlandē, Austrijā, Šveicē un citur. Šiliņu nominālā vērtība, ko izteica attiecībā pret feniņu (1 šiliņš = 12 feniņi), daudzviet sakrita ar tolaik izplatītajām reģionālajām un nacionālajām valūtām – grašiem, feniņiem, sterliņiem jeb vecajiem angļu šiliņiem.

Turpmākajos gadsimtos šiliņi piedzīvoja devalvāciju visā Eiropā, kam par iemeslu bija šiliņu proves un svara samazināšanās. Ilustratīvs ir Venēcijas soldīno piemērs. 75 gadu laikā (1369–1444) soldīno sudraba prove tika samazināta deviņas reizes. Polijas un Lietuvas 40 valdīšanas gados (1581–1621) Rīgas šiliņu prove un svars tika samazināts 11 reizes. Atšķirībā no Rīgas, kur līdz 1665. gadam šiliņus kala no zemas proves sudraba (~8 %), Eiropā kopš 17. gs. šiliņus kala pārsvarā no vara, bronzas vai citiem krāsaino metālu sakausējumiem. Šiliņa vērtību ietekmēja arī pāreja uz decimālo maksāšanas sistēmu, kas sākās 18. gs. cariskajā Krievijā un faktiski noslēdzās ar t. s. “decimālo dienu” (Decimal Day) 1971. gada 15. februārī, kad Īrija un Anglija atteicās no nominālu vērtībām, kas bija pārmantotas no Karolingu monetārās sistēmas. Šiliņš turpmāk tika pielīdzināts piecu pensu monētai. Praktiski tas nozīmēja šiliņa demonetizāciju jeb izņemšanu no apgrozības, taču reālajā dzīvē ar šiliņiem norēķinājās līdz 20. gs. 90. gadiem. 20. gs. Austrija bija viena no pēdējām valstīm Eiropā, kur apgrozībā tika plaši izmantoti šiliņu nomināla maksāšanas līdzekļi, sākot ar sudraba un zelta šiliņu denominācijām starpkaru posmā, beidzot ar 1944. gada t. s. “sabiedroto armijas banknotēm” (Allied Military Currency, AMC) un pēckara gadu vienu, diviem un pieciem šiliņiem no dažādiem materiāliem – alumīnija, sudraba un metālu sakausējumiem. Kā likumīgs maksāšanas līdzeklis šiliņš Austrijā saglabājās līdz 2002. gadam, kad noslēdzās pārejas posms pilnīgai pārejai uz eiro valūtas monētām un banknotēm.

Solīdu ikonogrāfijā dominēja no kristīgās pasaules aizgūti sižeti un tēli. Monētas aversā parasti redzama karaļa vai imperatora biste pretskatā, profilā vai trīs ceturtdaļu pagriezienā, retāk – tronī sēdošs Jēzus Kristus. Reversā – dažādi kristīgie simboli, visbiežāk uzvaras dieviete Viktorija (Victoria) ar krustu, ercenģelis, Golgātas krusts. Monētu ārmalās – leģenda latīņu vai grieķu valodā. Atšķirībā no plakanajiem solīdiem hiperpirona solīdi bija kausiņveida formas monētas (skyphate). Barbaru karaļu solīdu imitācijās jeb pseidoimperiālajos kalumos ar nelielām modifikācijām izmantota tā pati tēlu un simbolu valoda. Eiropas sudraba šiliņos pamanāma atteikšanās no Bizantijas solīdu stilistiskajiem paraugiem. To vietā nāca ārkārtīgi liela vizuālā daudzveidība, ko veicināja laicīgās un garīgās varas sadrumstalotība. Monētas aversā vai reversā tipiski redzams kalšanas vietas vai senjora ģerbonis. Vienīgā kopīgā pazīme Eiropas šiliņiem ar Bizantijas solīdiem ir tā, ka līdz 16. gs. leģendas ir latīņu valodā.