14. gs. pirmajā pusē, aptuveni ap to pašu laiku, kad Bizantijā beidzās zelta solīdu ēra, dažādās Eiropas zemēs apgrozībā parādījās sudraba šiliņi. Šiliņus regulāri kala Vācu Svētās Romas Impērijas monētu savienību (vendu, franku un švābu) pilsētās. Baltijas jūras reģionā aktīvākie šiliņu kalšanas centri bija Hanzas un Vācu ordeņa pilsētas: Hamburga, Lībeka, Danciga (tagad Gdaņska), Rēvele (tagad Tallina) un Rīga. Otrpus Alpiem šiliņus (soldino, latviski “soldīno”) intensīvi kala tikai Venēcijas monētu kaltuvē. 15. gs. šiliņi parādījās Dānijā, vēlāk arī Norvēģijā, Anglijā, Nīderlandē, Austrijā, Šveicē un citur. Šiliņu nominālā vērtība, ko izteica attiecībā pret feniņu (1 šiliņš = 12 feniņi), daudzviet sakrita ar tolaik izplatītajām reģionālajām un nacionālajām valūtām – grašiem, feniņiem, sterliņiem jeb vecajiem angļu šiliņiem.
Turpmākajos gadsimtos šiliņi piedzīvoja devalvāciju visā Eiropā, kam par iemeslu bija šiliņu proves un svara samazināšanās. Ilustratīvs ir Venēcijas soldīno piemērs. 75 gadu laikā (1369–1444) soldīno sudraba prove tika samazināta deviņas reizes. Polijas un Lietuvas 40 valdīšanas gados (1581–1621) Rīgas šiliņu prove un svars tika samazināts 11 reizes. Atšķirībā no Rīgas, kur līdz 1665. gadam šiliņus kala no zemas proves sudraba (~8 %), Eiropā kopš 17. gs. šiliņus kala pārsvarā no vara, bronzas vai citiem krāsaino metālu sakausējumiem. Šiliņa vērtību ietekmēja arī pāreja uz decimālo maksāšanas sistēmu, kas sākās 18. gs. cariskajā Krievijā un faktiski noslēdzās ar t. s. “decimālo dienu” (Decimal Day) 1971. gada 15. februārī, kad Īrija un Anglija atteicās no nominālu vērtībām, kas bija pārmantotas no Karolingu monetārās sistēmas. Šiliņš turpmāk tika pielīdzināts piecu pensu monētai. Praktiski tas nozīmēja šiliņa demonetizāciju jeb izņemšanu no apgrozības, taču reālajā dzīvē ar šiliņiem norēķinājās līdz 20. gs. 90. gadiem. 20. gs. Austrija bija viena no pēdējām valstīm Eiropā, kur apgrozībā tika plaši izmantoti šiliņu nomināla maksāšanas līdzekļi, sākot ar sudraba un zelta šiliņu denominācijām starpkaru posmā, beidzot ar 1944. gada t. s. “sabiedroto armijas banknotēm” (Allied Military Currency, AMC) un pēckara gadu vienu, diviem un pieciem šiliņiem no dažādiem materiāliem – alumīnija, sudraba un metālu sakausējumiem. Kā likumīgs maksāšanas līdzeklis šiliņš Austrijā saglabājās līdz 2002. gadam, kad noslēdzās pārejas posms pilnīgai pārejai uz eiro valūtas monētām un banknotēm.