Kustība Vidzemes guberņā ienāca no Vācijas, Oberlauzicas, kur 18. gs. 20. gados sāka darboties t. s. hernhūtiešu brāļu draudze, kas bija kādreizējo čehu taborītu tradīcijas turpinātāja. Par kustības dibinātāju un pirmo vadītāju kļuva grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs (Nikolaus Ludwig von Zinzendorf und Pottendorf). Šī reliģiskā brālība turpināja 17. gs. otrajā pusē daudzviet Eiropā populārā piētisma principus. Jau 1729. gadā pieņemtajos statūtos brālība par vienu no savas darbības mērķiem izvirzīja misijas darbu – došanos uz tām vietām, kur kādu apstākļu dēļ vienkāršai tautai nebija brīvi pieejama kristietība vai tā kādu apstākļu dēļ tika sludināta nepilnvērtīgi, sagrozīti. Par šādiem misijas mērķiem kļuva arī nesen Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) rezultātā Krievijas iekarotās un tās sastāvā iekļautās Baltijas guberņas – Vidzeme un Igaunija. Šajās guberņās pamatiedzīvotāji – latviešu un igauņu zemnieki – joprojām bija tuvāki tautas ticībai un pagānismam, nevis kristietībai, jo viņi tika apspiesti gan no vācu tautības muižniekiem un mācītājiem, kuri savas atsvešinātības dēļ nebija atraduši ceļu uz zemnieku dvēselēm, gan arī no valsts, kuras laicīgā vara bija piederīga pareizticībai un kura neizrādīja īpašas rūpes par viņiem un viņu dvēseles kopšanu.

09.1729. Rīgā ieradās pirmie hernhūtiešu misionāri, starp kuriem bija arī viens no vecās čehu brāļu draudzes pārstāvjiem – namdaris Kristiāns Dāvids (Christian David). Sākotnēji viņi izveidoja kontaktus tikai ar piētiski noskaņotiem Vidzemes mācītājiem un muižniekiem, starp kuriem bija ģenerāļa fon Hallarta ģimene Valmiermuižā un Kampenhauzeni Ungurmuižā, kā arī Valmieras draudzes mācītājs Frīdrihs Justus fon Brīnings (Friedrich Justus von Brüning).

Tikai pēc tam kad Vidzemi 1736. gadā apmeklēja grāfs fon Cincendorfs un 23.08.1738. Valmiermuižā ierīkotais skolotāju seminārs uzsāka savu darbību, kur hernhūtieši spējīgākos vidzemnieku jauniešus sagatavoja par latviešu lauku skolu skolotājiem, situācija mainījās. Īsā laikā semināru beidza vairāk nekā 100 cilvēku, kuru liela daļa kļuva par zemnieku skolu skolotājiem un vienlaicīgi hernhūtiešu aģitatoriem. Tas sekmēja kontaktu uzlabošanos starp no Hernhūtes atnākušajiem vācbrāļiem un latviešu zemniekiem, kuri sāka iesaistīties kustībā un kļuva par brāļu draudzes brāļiem un māsām. Īsā laikā tās piekritēju skaits sasniedza 3000, aptverot Valmieras, Cēsu, Straupes, Raunas, Mārsnēnu, Smiltenes un Liepas draudzes. Šo laiku paši brāļu draudzes pārstāvji dēvēja par “pirmajiem ziedu laikiem”, un to var arī definēt par Vidzemes zemnieku garīgo atmodu.

Hernhūtiešu pretinieki, pamatā luterāņu mācītāji un muižnieki, kas piederēja vecajam konservatīvajam novirzienam jeb t. s. luteriskai ortodoksijai, ar apmelojumiem panāca, ka Krievijas imperatore Elizabete Petrovna (Елизавeта Петрoвна) 1742. gadā un atkārtoti 1743. gadā aizliedza hernhūtiešu brāļu draudzes darbību Krievijas Impērijā. Līdz ar to kustība pārgāja savā otrajā darbības posmā, ko dēvē arī par “kluso gājienu”. Tā būtība – par spīti aizliedzošam likumam, kustība tomēr turpināja darboties, pirmajos gados galvenokārt slepeni, bet ar laiku, neizjūtot reālas problēmas un apdraudējumus, arvien atklātāk. Šajā laikā kustībā būtiski samazinājās t. s. vācbrāļu – Hernhūtes brāļu – skaits, līdz ar to tā kļuva izteikti nacionāla un visus pienākumus nācās uzņemties un pildīt vietējiem zemniekiem, tādējādi sniedzot viņiem neatsveramu pieredzi vadīšanā un organizēšanā. 18. un 19. gs. mijā kustības piekritēju skaits jau bija daudz lielāks, turklāt būtiski bija pieaudzis kustības izplatības areāls – klāt bija nākusi Vecpiebalga un Jaunpiebalga, Alūksne un Apukalns.

1817. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I (Александр I Павлович) izdeva t. s. žēlastības vēstuli, kas atkal atļāva Krievijā darboties hernhūtiešu brāļu draudzēm. Iesākās trešais posms kustības vēsturē, kuru dēvē par “otrajiem ziedu laikiem”. Šajā laikā Vidzemes latviešu daļā ap 20 000–30 000 zemnieku bija t. s. uzņemtie brāļi un māsas, vismaz vēl tik pat daudz zemnieku regulāri piedalījās hernhūtiešu saiešanās visdažādākajos pasākumos. Šāda situācija turpinājās līdz 19. gs. vidum, kad 1832. gadā pieņemtā jaunā luterisko baznīcu likuma dēļ, kas radīja virkni šķēršļu, kustība pakāpeniski saruka un gadsimta otrajā pusē kļuva par maznozīmīgu sektu ar nelielu piekritēju skaitu. Nopietns konkurents brāļu draudzei bija jaunlatviešu kustība, kas spēja piesaistīt inteliģentāko latviešu daļu, turklāt daļa no bijušajiem jaunās paaudzes hernhūtiešiem kļuva par jaunlatviešiem.

Zināmu renesansi brāļu draudze Latvijā piedzīvoja pēc neatkarības iegūšanas, turklāt vairāki toreizējie luteriskās baznīcas vadošie darbinieki simpatizēja tai. Kustība beidza pastāvēt līdz ar Otro pasaules karu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bijuši mēģinājumi kustību reanimēt, izveidots fonds, atsevišķās Vidzemes draudzēs sākušas darboties kopas, kas savu garīgo dzīvi organizē pēc hernhūtiešu parauga un uztur sakarus ar Hernhūti, tomēr sasniegt organizētas baznīcas statusu nav izdevies.

Brāļu draudze bija laju baznīca, jo tai sākotnēji nebija nedz profesionālas pārvaldes sistēmas, nedz arī noteiktas karjeras sistēmas amatpersonām, kas tajā darbojās. Pamatā bija pašiniciatīva un harisma. Par dažāda līmeņa vadītāju varēja kļūt ikviens, kurš jutās aicināts un kuru pārējie bija gatavi uzklausīt un respektēt. Līdz ar to vadošajās pozīcijās izvirzījās gan akadēmiski garīdznieki, gan laicīgas personas no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. Tas lielā mērā realizējās arī Vidzemē, kur par tētiņiem jeb sacītājiem (zināms mācītāja amata atdarinājums) varēja kļūt ikviens zemnieks. Līdz ar to brāļu draudze bija visnotaļ demokrātiska kustība. Tās proponētā teoloģija būtiski neatšķīrās no citām kristīgām baznīcām, bet tajā īpaši tika izcelta dievbijība, labdarība, sirdsmīlestība pret savu tuvāko, personīgais emocionālais pārdzīvojums, vienkāršība, strādīgums, vispusīga izglītotība. Tika propagandēta arī mērenība, godīgums un paklausība. Brāļu draudze īpašu uzmanību veltīja audzināšanai un ģimenei, kā dēļ daži vēsturnieki šo kustību uzskata pat par pirmo seksuālo revolūciju, jo hernhūtieši pirmo reizi kā kristīgās baznīcas pārstāvji skatījās uz dzimumattiecībām kristīgā ģimenē nevis kā uz pieciešamu grēku, bet gan svētīgu lietu, kuras rezultātā dzimst jauna dzīvība.

Brāļu draudzes iekšienē tika veidota savdabīga struktūra – kori. Katrs koris bija paredzēts noteiktai draudzes brāļu vai māsu grupai – atsevišķi kori bija pieaugušiem vīriem un sievām, jauniešiem un jaunietēm, zēniem un meitenēm, atraitņiem un atraitnēm. Katra kora priekšgalā atradās vairākas amatpersonas (priekšnieks, palīgs, strādnieki), kas organizēja un vadīja nepieciešamos pasākumus kora iekšienē, kā arī līdzdarbojās kādā lielākā lokālā vienībā jeb pulkā. Līdz ar to attiecīgi notika arī saiešanas jeb sanāksmes gan atsevišķu koru līmenī, gan saiešanas līmenī, gan vairākas saiešanas viena noteikta kora līmenī. Koru iekšienē tika veidotas vēl mazākas vienības – pulciņi, kas arī mēdza sanākt kopā uz lūgšanām, dziedāšanām, savstarpēju aprunāšanos.

Hernhūtiešu sanāksmes nedrīkstēja notikt vienlaicīgi ar luteriskās baznīcas dievkalpojumiem, respektīvi, visi Vidzemes brāļu draudzes locekļi apmeklēja arī savas baznīcas draudzes dievkalpojumus un tajā viņiem bija jāveic arī visi rituāli – kristīšana, iesvētības, laulāšana un apbedīšana, kaut gan pirmajos kustības darbības gados Vidzemē brāļu draudzes locekļi bieži ignorēja baznīcas noteikto kārtību un šos pienākumus realizēja ar savu kopu starpniecību.

18. gs. otrajā pusē Hernhūtē jau bija izveidojusies zināma hierarhiska sistēma, kas 19. gs. pamazām tika realizēta arī Vidzemē. Guberņa tika sadalīta četros distriktos (Lindheimas, Jaunveļķu, Vēberhofas jeb Vēveru, Birkavas). Katra distrikta priekšgalā atradās vācbrālis no Hernhūtes, kamēr visa Vidzeme un Igaunija bija pakļauta t. s. prezbiterim, kurš vienlaicīgi bija pakļauts gan Hernhūtei, gan Pēterburgai un institūcijām, kas pārvaldīja garīgo dzīvi impērijā.

Savas darbības laikā Vidzemes brāļu draudzes locekļi aktīvi piedalījās vairākos zemnieku nemieros (Galvas naudas nemieri 1784. gadā; Kauguru nemieri 1802. gadā, u. c.), atturēja vidzemniekus no vidzemnieku pāriešanas pareizticībā konversijas laikā 19. gs. 40. gados. Svarīgākie Vidzemes brāļu draudzes panākumi saistāmi ar reālu Vidzemes zemnieku kristianizāciju, ko Latvijas baznīcas vēsturnieks Ludvigs Adamovičs nodēvējis par “latviešu ieaugšanu kristietībā”, būtisku zemnieku izglītotības kāpumu, kas savukārt sekmēja nacionālās inteliģences dzimšanu.

No Vidzemes hernhūtisma vides nāca gan viens no pirmajiem zināmajiem latviešu dzejniekiem Ķikuļu Jēkabs, gan ievērojami literāti brāļi Matīss un Reinis Kaudzītes, Jānis Ruģēns, latviešu profesionālās mūzikas pionieris un slavenā Valmieras-Valkas skolotāju semināra dibinātājs un ilggadējais vadītājs Jānis Cimze, pirmo Dziesmu svētku organizētājs Dikļos Juris Neikens. Līdz ar to Vidzemes brāļu draudze tieši sekmējusi procesu, kura rezultātā veidojās latviešu nacionālā inteliģence, kas ir obligāta nacionālā atmodas procesa esamības sastāvdaļa.

Pateicoties tam, ka hernhūtiešu rituālos daudz skanēja mūzika un dziesmas, kā arī tam, ka jau Valmiermuižas skolotāju seminārā un pēc tam Cimzes seminārā muzikālajai izglītībai tika pievērsta īpaša uzmanība, būtiski pieauga vidzemnieku dziedātprasme un dziedātprieks (to jau 18. gs. 40. gadu baznīcu vizitācijās bija atzīmējuši vizitāciju komisiju pārstāvji), kas zināmā mērā ir pamatā Latviešu Dziesmu svētku tradīcijai. Brāļu draudze sekmēja arī modernās vijoles – viena no populārākajiem hernhūtiešu mūzikas instrumentiem – izplatību Vidzemes laukos.

Vidzemes brāļu draudze sekmēja arī izmaiņas lauku ainavā – ar to saistāmi divi aspekti lauku arhitektūrā. Pirmkārt, hernhūtiešu saiešanu nami. Kopskaitā apmēram 120–150 šādu ēku tika uzcelts no 18. gs. 30. gadu beigām līdz 19. gs. beigām. Tajos notika ne tikai saiešanas – hernhūtiešu dievkalpojumi, bet arī dažādas sanāksmes un apmācības, kā arī kopā sanākšanas aprunāties vai padziedāt. Latviešu arhitektūras vēsturnieks Roberts Legzdiņš šīs savdabīgās ēkas raksturoja par latviešu lauku būvniecības ziedu laiku esenci un košumu. Otrkārt, tās ir izmaiņas vidzemnieku tipiskās dzīvojamās rijas plānojumā. Ņemot vērā hernhūtiešu ieteikumus, saimnieki 18. gs. ceturtajā ceturksnī sāka celt sānu kambarus pie kopīgās dzīvojamās istabas, tādējādi pārveidojot tradicionālo riju par vairāku istabu mājokli. Līdz ar to saimnieki sāka dzīvot atsevišķi no saimes. Pēc hernhūtiešu ieteikuma šādi nodalīja arī neprecētās kalpones. Tas sekmēja sanitāro apstākļu uzlabošanos, kā arī pozitīvi ietekmēja morāli ētisko klimatu, kā rezultātā samazinājās ārlaulībā dzimušo bērnu skaits un seksuālas dabas likumpārkāpumi (dzimumattiecības ar nepilngadīgajiem). Vidzemes brāļu draudze sekmēja arī alkohola patēriņa samazināšanu, kas savukārt deva pozitīvus impulsus kriminālās situācijas uzlabošanā – samazinājās zādzības, laupīšanas, kautiņi.

Vidzemes brāļu draudze veicināja arī zemniecības noslāņošanos – tās proponētā reliģija audzināja zemniekus būt strādīgiem, taupīgiem un dievbijīgiem, jo sevišķi sekmējot turīgo zemnieku saimnieku kopas veidošanos.

Literatūrā veiksmīgs Vidzemes brāļu draudzes atainojums ir Artura Baumaņa triloģijā “Hernhūtieši” (1973), savdabīgi uz dažiem brāļu draudzes aspektiem paraudzījušies brāļi Kaudzītes romānā “Mērnieku laiki” (1879), kur Oliņiete ir lielā mērā ironiski tēlots hernhūtiešu reprezentants ar savu pārspīlēti eksaltēto dievbijību.