Traģēdija “Karalis Līrs” ir viens no nozīmīgākajiem Viljama Šekspīra dramaturģijas darbiem, kas izceļas viņa lugu kanonā līdzās citām traģēdijām, piemēram, “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595), “Hamlets” (Hamlet, 1600–1601) un “Otello” (Othello, 1603–1604). Luga apliecina autora interesi par britu salu vēsturi, kas atspoguļojās arī V. Šekspīra 10 vēsturiskajās hronikās. Atšķirībā no šiem darbiem, kuros risinātie konflikti attiecināmi uz laika posmu no 12. gs. līdz 16. gs. pirmajai pusei, traģēdija “Karalis Līrs” saistīta ar daudz arhaiskāku pagātni. Tajā tēlotas norises, kuru apraksti sakņojas ķeltu mitoloģijas motīvos. Anglosakšu iekarotāji ķeltu ciltis jau ap 6. gs. izspieda no viņu zemēm Britānijā, tomēr par ķeltu dzīvi saglabājās kultūrvēsturiski svarīgas liecības. Ķeltu mitoloģijā Līrs bija jūras dievs, savukārt Monmutas Džefrijs (Geoffrey of Monmouth) 12. gs. vidū pierakstītajā teikā Līru padarīja par mītisku personu, visas Britānijas karali. V. Šekspīram šis sižets bija pazīstams no Rafaela Holinšeda (Raphael Hollinshed) “Anglijas, Skotijas un Īrijas hroniku” (The Chronicles of England, Scotland and Ireland, 1577) otrā izdevuma 1587. gadā un, iespējams, arī citu 16. gs. autoru atstāstā. R. Holinšeds šos senos notikumus datēja ap 800. gadu pirms mūsu ēras. Otra sižeta motīvus, kas saistīti ar Glosteras hercoga likteni, V. Šekspīrs rada Filipa Sidnija (Philip Sidney) pastorālajā romānā “Arkādija” (Arcadia, 1590). Viens no V. Šekspīra darba nozīmīgākajiem avotiem bija arī anonīma autora luga “Karalis Līrs un viņa trīs meitas” (King Leir and His Three Daughters), kas izrādīta 1594. gadā. Tās teksts tika publicēts 1605. gadā, un V. Šekspīrs šo lugu bija lasījis vai nu iespiestā formā, vai jau pirms tam manuskriptā, uz ko norāda daudzās līdzības. Svarīgākā atšķirība starp agrāko lugu un traģēdiju “Karalis Līrs”, kas sarakstīta neilgi pēc karalienes Elizabetes I (Elizabeth I) nāves 1603. gadā, bija V. Šekspīra atteikšanās no izlīdzinājuma finālā, uzsverot notikumu traģisko atrisinājumu. Viņa darbs ietvēra laikmetīgas atsauces, brīdinot par valsts sadalīšanas briesmām un atspoguļojot centienus pēc Britu Impērijas vienotības.

V. Šekspīra lugā ir divas paralēlas sižeta līnijas. Vienu no tām veido stāsts par karali Līru, kurš 80 gadu vecumā ir nolēmis atteikties no varas un valsti sadalīt savām trim meitām. Otras sižeta līnijas centrā ir Glosteras hercogs, kuram ir divi dēli: likumīgi dzimušais Edgars un ārlaulības dēls Edmunds. Abās sižeta līnijās nozīmīgas ir tēva un bērnu attiecības, kuru attīstība izrādās negaidīta un arī neparedzama, turklāt ne Līrs, ne Glosters nenovērtē to mīlestību, ko pret viņiem jūt tieši tie, no kuriem viņi novēršas. Karaļa Līra vēlme ir savu zemi sadalīt vienlīdzīgās daļās starp meitām Gonerilu, Reganu un Kordēliju. Tam jānotiek svinīgā ceremonijā, kurā meitām vispirms ir skaļi jāapliecina savas jūtas pret tēvu. Abas vecākās to arī dara, savukārt jaunākā meita Kordēlija nespēj izpaust sevi publiski. Ir nojaušams, ka tieši viņa ir bijusi tēvam tuvākā meita, tomēr šajā situācijā Līrs, vīlies savās cerībās, no Kordēlijas spēji novēršas. Viņa valsts tiek sadalīta starp Gonerilu, kura precas ar hercogu Albāniju, un Reganu, par kuras vīru kļūst Kornvalas hercogs. Savukārt Kordēlija tiek izraidīta. Viens no viņas preciniekiem, Burgundijas hercogs, šajā situācijā no viņas atsakās, un Kordēlija tiek izprecināta Francijas karalim, kurš augstu novērtē Kordēlijas godprātību, tomēr meitu pavada tēva lāsti. Līra iecere ir ar 100 bruņiniekiem pārmaiņus uzturēties gan Gonerilas, gan Reganas galmā. Tomēr jau pavisam drīz izrādās, ka viņš tur ir nevēlams. Vispirms Gonerila, nerēķinoties ar tēva vēlmēm, daļu no viņa bruņiniekiem aizdzen. Līrs, kurš nespēj ar šādu situāciju samierināties, dusmās atstāj Gonerilas galmu un dodas pie otras meitas. Tomēr Regana, kura savus plānus jau iepriekš saskaņojusi ar māsu, izturas līdzīgi un būtībā tēvu noliedz. Dziļi vīlies vecākajās meitās un aptverdams savu liktenīgo kļūdu, izmisušais Līrs, kurš izdzīts ārā negaisa naktī, zaudē veselo saprātu. Vēlāk, kad viņš sastop jaunāko meitu Kordēliju, kura ir tikpat labvēlīga tēvam kā iepriekš, situāciju vēl traģiskāku padara tas, ka Gonerilas un Reganas karaspēks tobrīd cīnās pret franču mēģinājumu mainīt situāciju Britānijā. Šīs karadarbības gaitā Līrs un Kordēlija tiek apcietināti un Kordēlija nonāvēta. Lugas finālā mirst arī pats Līrs. Paralēli šiem traģiskajiem notikumiem veido stāsts par Glosteras hercogu, kurš ir noticējis sava ārlaulības dēla Edmunda meliem par brāļa Edgara sliktajiem nodomiem attiecībā pret tēvu. Arī Glosters, līdzīgi kā Līrs, vēršas pret Edgaru, kurš spiests bēguļot un, izlikdamies par klejojošu ubagu, simulē ārprātu. Lugas notikumu gaitā Kordēlija cenšas Līram palīdzēt, un tieši tāpat Edgars slepeni cenšas atbalstīt savu tēvu. Tomēr pret Glosteru, kurš vēlas palikt uzticīgs karalim, vēršas Reganas un viņas vīra naids. Apvainojot Glosteru sazvērestībā, Kornvalas hercogs izsit viņam abas acis, un tālākajā notikumu gaitā aklais vīrs mirst. V. Šekspīra traģēdijas finālā bojā iet arī visi ļaundari: Gonerila, Regana, Kornvalas hercogs un Edmunds. Dzīvs ir vienīgi Gonerilas vīrs Albānijs, kurš, atšķirībā no sievas, centies saglabāt godprātību. Tomēr lugas noslēgums iezīmē apokaliptisku iznīcības ainu, rādot humānisma centienu bezspēcību.

Lugas iedarbība lielā mērā ir atkarīga no sabalansēta tēlu ansambļa, tomēr tās centrā ir karaļa Līra persona. V. Šekspīrs viņa raksturu atveidojis niansēti, sākotnēji atklājot arī Līra valdonīgumu un paštaisnību. Pieradis pieņemt straujus un skarbus lēmumus, Līrs tāpat izturas pret Kordēliju, kad vīlies viņas attieksmē. Savu valdnieka stāju viņš cenšas saglabāt arī pēc tam, kad varu atdevis vecākajām meitām. Tomēr drīz vien Līrs ir spiests pārliecināties, ka viņa viedoklis vairs netiek ņemts vērā, un Gonerila izturas pret tēvu noraidoši un neiecietīgi. Tas Līram ir liels trieciens, un viņš atstāj Gonerilas māju ar lāstiem, cerēdams, ka labāk klāsies pie vidējās meitas Reganas. Kad izrādās, ka arī viņa nepavisam nevēlas respektēt tēva vēlmes, Līrs piedzīvo dziļu vilšanos un izmisumu, kas noved ārprātā un nāvē. V. Šekspīra traģēdija raisa līdzjūtību pret tās centrālo tēlu, atklājot karaļa Līra straujo krišanu un apkārtējo neiecietību un nežēlību, ko pats savā rīcībā viņš iepriekš nebija ievērojis un novērtējis. Par Līra galvenajiem pretiniekiem notikumu gaitā kļūst abas vecākās meitas, kā arī Reganas vīrs Kornvalas hercogs. Šajos tēlos koncentrētas negatīvās īpašības, piemēram, ļaunums, savtīgums un nežēlība, jo viņi savu interešu vārdā ir gatavi uz jebkādu rīcību. Īpaši skaidri tas akcentēts gan attieksmē pret Līru, gan arī ainā, kurā Kornvalas hercogs padara aklu veco Glosteru, kā arī divu māsu savstarpējā greizsirdībā, kad viņas abas sajutušas kaisli pret bastardu Edmundu. Šī sāncensība noved pie tā, ka Gonerila, lai paturētu virsroku, noindē māsu. Arī Edmunds lugas tēlu sistēmā iekļaujas ļaundaru grupā. Kontrastā ar šo cilvēku salto aprēķinu karaļa Līra skarbais, pretrunīgais, bet cilvēcīgais raksturs atklājas kā skatītājiem vai lasītājiem daudz tuvāks un saprotamāks. Līdzīgs kontrasts starp tēla būtību un viņam lemto likteni iezīmējas Glostera tēlā, kura nelaimes izraisa pēkšņās un straujās aizdomas par dēla Edgara sliktajiem nodomiem. Viena no lugas tēmām ir pāridarījumi, ko pasaulē spiesti izciest pret citiem labvēlīgi noskaņoti cilvēki. To atklāj gan Kordēlijas, gan Edgara gaitas, kurš savas uzticēšanās dēļ tiek pakļauts Edmunda intrigām, un arī hercogs Albānijs, kurš negribot kļūst par Gonerilas rīcības līdzdalībnieku, notikumu gaitā no viņas gan norobežojoties. Skarbs liktenis piemeklē arī karaļa Līra atbalstītāju grāfu Kentu, kurš jau lugas sākumā cenšas Līru atturēt no pārsteidzīgā lēmuma atņemt Kordēlijai mantojuma daļu. Arī Kentu karalis spējās dusmās izraida, tomēr Kents, pārģērbies citās drēbēs, cenšas atbalstīt Līru viņa gaitās. Līdzīga loma lugā ir arī karaļa ākstam, kura rūgti ironiskās replikas atklāj daudz slēptas patiesības par cilvēku dabu. Pretēji rīkojas Gonerilas pils galminieks Korens, kurš cenšas gūt saimnieces ievērību, sekmējot viņas ļaundarības. Traģēdija “Karalis Līrs” ir darbs ar izvērstu tēlu sistēmu, un to mijiedarbe palīdz autoram atklāt konfliktu būtību.              

V. Šekspīra traģēdija ir veidota piecos cēlienos. Tās sākums atklāj karaļa Līra valdīšanas perioda noslēgumu, kad viņš nodod varu vecākajām meitām. Reizē ar to savu agrāko ietekmi zaudē viņa padomdevēji Kents un Glosters. Traģēdijas sākotnējās norisēs vēl zīmīgi izpaužas Līra pārliecība, ka cieņa pret viņu saglabāsies arī turpmāk, taču pavisam drīz viņš aptver, ka savā pārliecībā ir kļūdījies. Paralēli strauja likteņa lejupslīde skar arī Glosteras hercogu, kurš, ārlaulības dēla Edmunda sakūdīts, vēršas pret Edgaru. Ar karali Līru un Glosteru saistītās ainas sākotnējā lugas daļā izkārtotas pārmaiņus, īpaši akcentējot līdzību abu tēlu likteņa starpā. Tālāko notikumu gaitai kļūstot straujākai, ar ainu nomaiņu tiek akcentēta gan Gonerilas, Reganas, Kornvala un Edmunda pret Līru un Glosteru vērstā darbība, gan lugas centrālo tēlu pārdzīvojumi un viņu traģiskā nāve.     

V. Šekspīra traģēdijā “Karalis Līrs” valdnieka ģimenes konflikta ietvarā risināta globāla mēroga tematika. Līdzīgi kā daudzos agrākos darbos, te satuvināta realitāte un maldi, patiesība un izlikšanās, tikai atšķirībā no citām lugām izdarītās kļūdas tiek apzinātas bezgala sāpīgā atskārsmes procesā, neatstājot cerības tās labot. Svarīga lugas tēma ir redzīguma un akluma pretstats gan tiešā, gan vispārinātā nozīmē, kas īpaši skarbi risināta saistībā ar Glosteras hercoga tēlu. “Karalis Līrs” ir viena no skaudrākajām un bezcerīgākajām V. Šekspīra traģēdijām, kas ir iedarbīga gan ar konfliktu saasinājuma pakāpi, gan motīvu savijumu, gan daudzajām paralēlēm atšķirīgu cilvēku liktenī. 

Traģēdija “Karalis Līrs” pirmo reizi iespiesta 1608. gadā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). 1623. gadā atšķirīgā redakcijā tā iekļauta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā ar darba satura atstāstu lasītāji vispirms varēja iepazīties 1874. gadā Ludviga Hērvagena (Ludwig Heerwagen) sastādītās antoloģijas “Skolas maize” otrajā daļā. V. Šekspīra traģēdiju latviski tulkoja Rainis. Viņa atdzejojums pirmo reizi publicēts 1900. gadā Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdevumā. Vēlāk, 1912. gadā, tas iekļauts Raiņa “Kopotu tulkojumu” 4. sējumā, kā arī iespiests atsevišķā izdevumā “Universālās bibliotēkas” sērijā Anša Gulbja apgādā Pēterburgā. Raiņa atdzejojums iekļauts arī Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 4. sējumā 1964. gadā, kā arī izdevuma “J. Raiņa tulkojumi: pasaules dramaturģija” 2. sējumā 1989. gadā Rīgā.  

Agrīnākās ziņas par V. Šekspīra traģēdijas “Karalis Līrs” izrādi Londonā ir datētas ar 1606. gada 26. decembri. Pirmais karaļa Līra lomas atveidotājs bija aktieris Ričards Bērbidžs (Richard Burbage). 1681. gadā Neums Teits (Nahum Tate) adaptēja V. Šekspīra lugas tekstu, notikumus noslēdzot bez fināla katastrofas. Šī versija dominēja 18. gs. un 19. gs. sākuma teātrī, un to izmantoja vairāki ievērojami angļu aktieri, piemēram, Deivids Gariks (David Garrick), Džons Filips Kembls (John Philip Kemble) un Edmunds Kīns (Edmund Kean). 19. gs. vidū Viljams Čārlzs Makredijs (William Charles Macready) ar savu tēlojumu pārliecināja par V. Šekspīra traģēdijas klasiskās versijas spēku, un turpmāk tā tika izmantota arī citos uzvedumos, lugai 20. gs. gūstot plašu atzīšanu.      

Traģēdijas “Karalis Līrs” pirmais iestudējums latviešu valodā bija 1903. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā ar aktieri Aleksandru Mihelsonu titullomā. 1905. gadā šajā teātrī V. Šekspīra luga izrādīta Jēkaba Dubura režijā, savukārt 1910. gadā to vēlreiz iestudēja P. Ozoliņš. Roberta Tautmīļa-Bērziņa interpretācijā V. Šekspīra luga 1910. gadā uzvesta arī Liepājas Latviešu teātrī. 1921. gadā traģēdija “Karalis Līrs” Friča Rodes režijā izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī. Nākamais lugas iestudējums latviešu valodā bija tikai 1987. gadā, kad to Liepājas teātrī uzveda režisors Nauris Klētnieks. Līra lomā Voldemārs Zenbergs vai Juris Bartkevičs. Vēlreiz V. Šekspīra traģēdiju N. Klētnieks uzveda 1993. gadā Daugavpils teātrī kā aktiermākslas studentu diplomdarba izrādi ar Vili Daudziņu titullomā. 1994. gadā Jaunajā Rīgas teātrī traģēdiju “Karalis Līrs” iestudēja režisore Māra Ķimele. Karaļa Līra tēlotājs šajā iestudējumā bija Ģirts Krūmiņš. 2006. gadā luga Indras Rogas režijā tika izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī ar Rūdolfu Plēpi titullomā, kā arī Oļģerta Krodera režijā Valmieras teātrī ar aktieri Rihardu Rudāku Līra lomā. O. Krodera veidotais iestudējums ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada dramatiskā teātra izrāde. 2009. gadā pēc V. Šekspīra traģēdijas motīviem režisors Dāvids Džovanzana (Davide Giovanzana) ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem iestudēja izrādi “Latvia for Sale”, kas tika veidota pēc delartiskās komēdijas (commedia dell’arte) principiem. Atsevišķi V. Šekspīra lugas motīvi izmantoti arī izrādē “Kordēlijas zeme”, ko 2022. gadā Jaunajā Rīgas teātrī veidoja režisors Pēteris Krilovs.