Miervaldis Bušs veica izmēģinājumus bezzaru koksnes izaudzēšanā, vispusīgi pētīja kokaugu barošanos. Viens no svarīgākajiem virzieniem bija meža atjaunošana, ar ko saistīta jaunas metodes izstrāde ietvarstādu audzēšanā. M. Bušs vadīja plašus pētījumus  par smiltāju, virsāju un izstrādāto kūdras ieguves vietu apmežošanas iespējām.

M. Bušs dzimis Kupjanskā, kur ģimene kā Kurzemes bēgļi bija nonākusi Pirmā pasaules kara laikā. Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gadā M. Buša tēvs Krišs Bušs strādāja par virsmežzini Grīvas virsmežniecībā, Ilūkstes apriņķī. Māte – Ella, māsas – Ilga, Rasma (precējusies Kalēja) un Vīta (precējusies Lagzdiņa). Brālis Kaspars Bušs bija meža zinātnieks.

M. Bušs bija precējies ar Liliju Birutu Zeviņu, izaudzinātas trīs meitas – mežsaimniecības inženiere Rūta Kazāka (dzimusi Buša), vēsturniece Ieva Lūse (dzimusi Buša), mežsaimniecības inženiere Vija Buša.

M. Bušs mācījās Grīvas valsts pamatskolā, 1925. gadā iestājoties uzreiz 3. klasē, tad Daugavpils 2. pamatskolā, 1933. gadā absolvēja Daugavpils Valsts ģimnāziju un 1932. gadā 15 gadu vecumā iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļā. Bija mežkopības studentu biedrības “Šalkone” biedrs. Studijas pārtrauca tuberkulozes dēļ (1934–1936). 1942. gadā pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Mežsaimniecības fakultāti kā mežkopis. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izdoto diplomu padomju okupācijas iestādes neatzina, tāpēc 1947. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti absolvēja vēlreiz, iegūstot inženiera mežkopja kvalifikāciju. Diplomdarba temats – “1939./40. gada ziemas sala ietekme uz koku sugām Augšzemē un Latgales Dienvidrietumu daļā”.

1952. gadā aizstāvēja lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju “Bezzaru priežu un egļu izaudzēšana ar atpumpurošanu”. Iegūtais lauksaimniecības zinātņu kandidāta grāds 1992. gadā pielīdzināts mežzinātņu doktora grādam (Dr. silv.).

M. Bušs paralēli studijām strādāja par instruktoru Latvijas Lauksaimniecības kameras mežkopības nodaļā (1938–1940) un veica pētniecisko darbu kā subasistents un jaunākais asistents Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Meža izmantošanas katedrā (1940–1943).

1943. gadā M. Bušs sāka strādāt Raiskuma Mežsaimniecības skolā par mācību virsmežniecības mežzini. 1944. gadā, frontei tuvojoties, devās bēgļu gaitās, nokļūstot Čehoslovākijā, kur strādāja meža darbos. Latvijā atgriezās 1946. gadā. Sāka darbu LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūtā kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, zinātniskais sekretārs, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

1953. gadā organizēja meža pētīšanas stacijas “Kalsnava” izveidošanu. No 1962. gada bija Mežsaimniecības problēmu institūta (no 1976. gada Zinātniskās ražošanas apvienība (ZRA) “Silava”, kopš 1991. gada Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”) Meža atjaunošanas laboratorijas vadītājs un laboratorijas bioloģijas sektora vadītājs līdz aiziešanai pensijā 1988. gadā, pēc tam  zinātniskais konsultants (1988–1991). Darbību turpināja kā Ventspils domes jūrmalas kāpu nostiprināšanas un apmežošanas projekta vadītājs (1991–1996).  

M. Buša pētījumu rezultāti un atziņas apkopotas apmēram 150 zinātniskos un populāros izdevumos.

Galvenās M. Buša pētījumu tēmas bija vairākas. Pētīja mazauglīgu teritoriju – kāpu smiltāju, degumu, izstrādāto kūdras purvu – apmežošanas iespējas. Plaši pazīstama ir viņa izstrādātā jaunā kāpu smiltāju apmežošanas metode, ierīkojot zem smilts virskārtas organiska materiāla starpslāni, kas uzglabā mitrumu un palīdz priežu stādījumiem noturēties un augt.

Pēc M. Buša iniciatīvas un viņa izstrādātās tehnoloģijas, sadarbojoties biologiem un inženieriem, mežu pētīšanas stacijā “Kalsnava” 1965.–1966. gadā tika uzbūvēta eksperimentāla iekārta – automatizēta laboratorija “Dendrotrons”, kur varēja kontrolēt un novērot dažādu substrātu, minerālbarošanās režīmu un fotoperioda ietekmi uz priedes un egles sējeņu augšanu un attīstību.

M. Buša vadībā zinātnieku un konstruktoru grupa izveidoja tehnoloģisko līniju “Brika”, kurā apvienoja visus ciklus, sākot ar sēklu sēju, sējeņu ievietošanu ar barības vielu šķīdumu piesūcinātās kūdras briketēs, iesaiņojot briketes caurumotā polietilēna plēvē un satinot to ruļļos. Šādi sagatavots stādmateriāls bija ilgstoši uzglabājams un piemērots ļoti dažādu teritoriju apmežošanai; tam varēja pielietot speciāli radītu stādāmo mašīnu. Meža atjaunošanas jomā pētīja arī dažādu augsnes mēslojuma veidu ietekmi uz jaunaudzes augšanu atšķirīgās apmežojamās platībās un sniedza praktiskas rekomendācijas.

Izmantodams savas zināšanas gan bioloģijā, gan inženierzinātnēs, M. Bušs konstruēja vairākas oriģinālas ierīces meža atjaunošanas darbiem.

1979. gadā Latvijā pirmo reizi notika Starptautiskās meža pētīšanas organizāciju savienības (International Union of Forest Research Organizatlons, IUFRO) simpozijs par meža atjaunošanas un audžu kopšanas darbu metodēm, kurā piedalījās dalībnieki no 18 valstīm. Simpozija organizatori no Latvijas puses bija M. Bušs un ZRA “Silava” direktors Imants Ieviņš. Starptautiskās meža pētīšanas organizāciju savienības auditorija ar padomju okupētās Latvijas mežzinātni tiešā veidā iepazinās pirmo reizi. Tā laikā dalībniekiem bija iespēja vērot “Brika” tehnoloģiskās līnijas darbību, apmeklēt objektus dabā, un viņi augstu novērtēja redzētās meža ieaudzēšanas iespējas, nosaucot “Briku” par gudru metodi, kādas otras pasaulē nav. Ietvarstādu veids “Brika” ir aizsargāts ar autorapliecībām, un nosaukums reģistrēts Tirdzniecības palātā.

M. Bušs darbojās daudzu izdevumu redkolēģijās (“Latvijas PSR Mazā enciklopēdija” (1967–1972), “Dabas un vēstures kalendārs” (1962–2004), “Jaunākais Mežsaimniecībā” (1960–1992/1993), “Meža Dzīve” (1992–1999), “Mežsaimniecība un Mežrūpniecība” (1962–1991), “Mežzinātne” (1992–2015)). Piedalījās grāmatu “Latvijas meži” (1987), “Daudzvalodu meža humusa terminu vārdnīca” (1988), “Meža humusa vārdnīca” (1990) sastādīšanā, sarakstīja grāmatu “Latvijas kāpu smiltāji un to apmežošana” (1960) un bija grāmatas “Meža kultūras” (1971) redakcijā. Ar saviem priekšlikumiem piedalījās arī “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” (1972–1996) veidošanā.

M. Bušs bija aktīvs meža darbinieku tradīciju iedibinātājs un kopējs, uzturēja sakarus ar trimdas latviešu mežkopjiem. Jutās atbildīgs par procesiem meža nozarē, publicēja rakstus par problēmām dažādos preses izdevumos, piedalījās Latvijas radio raidījumos “Meža saimnieks”. Rūpējās par Latvijas mežsaimniecības vēstures saglabāšanu. Saskaņā ar kolēģu atmiņām, bijis Latvijas patriots, arī padomju okupācijas gados nezaudējis ticību neatkarīgas valsts atdzimšanai. Neatkarības atjaunošanas sākumā veicināja studējošo mežkopju biedrības “Šalkone”, kurai pievienojās studiju laikā, atjaunošanu.

Darbojās Latvijas Kultūras fonda Meža vēstures sekcijā, Meža darbinieku biedrībā, zinātnieku savienībā “Latvija un latvieši ārzemēs”, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā (mežsaimniecības nozares komisijas priekšsēdētājs). M. Bušs bija arī Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” un meža darbinieku vīru kora “Silvicola” nosaukuma autors.

M. Buša izstrādātā kāpu smiltāju nostiprināšanas un apmežošanas metode plaši izmantota Rīgas jūras līča Vidzemes un Kurzemes piekrastē, Rīgas Jūrmalā un Ventspils pašvaldības teritorijā Baltijas jūras krastā.

Ar tehnoloģiskās iekārtas “Brika” ražotajiem stādiem apmežotas smiltāju, degumu, izcirtumu un frēzkūdras iegūšanai izmantoto purvu platības.

Par nopelniem okupētās Latvijas mežsaimniecības un mežrūpniecības attīstībā M. Bušam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mežkopja nosaukums (1977), viņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē 1977. gadā par “Brika” demonstrējumu ieguva bronzas medaļu.