Nosaukums atvasināts no arābu valodas vārda بهاء ‘slava’, ‘spozme’. 

Saskaņā ar bahajiešu mācību Dievs ir viens un Viņa atklāsme vēstures gaitā pamazām atklājās caur pasaules reliģiju dibinātājiem: Budu, Jēzu Kristu, Muhamedu un citiem. Bahajieši uzskata, ka starp zinātni un reliģiju nav būtisku pretrunu.

Runājot par Dievu, bieži tiek izmantoti tituli un piesauktas Viņa īpašības (piemēram, Visuvarenais, Visumīlošais). Bahajieši māca, ka īpašības, kas tiek piedēvētas Dievam, tiek izmantotas, lai aprakstītu dievišķo cilvēkiem saprotamos vārdos un lai palīdzētu viņiem Dieva pielūgsmes laikā koncentrēties pašiem uz savām īpašībām, tādējādi garīgi pilnveidojoties. Bahāullā, Abdulbahā (ʻAbdu’l-Bahá) un Bābas (Báb) rakstus bahajieši uzskata par Dieva iedvesmotiem, taču Bahāullā teksti ir svarīgāki. 

Garīgā dzīve pārsvarā notiek vietējās sanāksmēs, kuras tiek rīkotas gan mājās, gan bahajiešu centros. Katra bahajiešu kalendāra mēneša pirmajā dienā tiek rīkota sapulce, kurai ir trīs daļas: garīgā (lūgšanas un svēto rakstu lasīšana), administratīvā un socializācijai paredzētā. Bahajiešiem ir Bābas izveidots kalendārs, kurā ir 19 mēneši. Katrā no tiem ir 19 dienas. Gads sākas ar pirmo pavasara dienu (21. martu), kas ir viena no bahajiešu svētku dienām. Pavisam bahajiešiem gadā ir deviņas svētās dienas, kad tie nestrādā. Parasti tās ir saistītas ar notikumiem trīs pamatlicēju – Bābas, Bahāullā un Abdulbahā – dzīvē. Martā tiek ievērots 19 dienu gavēnis. Dienas laikā tad netiek ēsts (līdzīgi kā islāma Ramadānā).

Bahajiešiem ir tempļi, kas tiek saukti par pielūgsmes namiem, taču tajos nenotiek sludināšana un nav altāru vai kanceles. Tajos lasa dažādu reliģiju svētos rakstus un ir atļauts izpildīt koru dziedājumus ar sakrālo rakstu tekstiem, tiesa, neizmantojot mūzikas instrumentus. Tempļu sēdvietas vērstas Bahāullā svētvietas virzienā (viņa vasaras māja, kurā viņš nomira, ir Akrā, Izraēlā). Pirmais templis tika uzcelts Ašhabadā (mūsdienās Ašgabata, tagadējā Turkmenistānā) 1919. gadā, taču padomju režīma laikā to vispirms atsavināja, bet pēc 1948. gada zemestrīces nodarītajiem bojājumiem 1963. gadā nojauca. 2023. gadā pasaulē bija 12 bahajiešu tempļi – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā, Kambodžā, Čīlē, Indijā, Vācijā un citur. Visi bahajiešu tempļi vizuāli atgādina deviņstaru zvaigzni, tiem visiem ir kupols. Cipars “deviņi” bahajiešiem simbolizē pilnību un visu reliģiju vienotību. Tempļu arhitektūrā ir iekļauti vietējo kultūru elementi, tempļiem ir dārzi.

Bahajiešiem katru dienu jālūdz Dievs, jāatturas no alkohola un narkotiku lietošanas, pirms precēšanās jāsaņem vecāku piekrišana. Bahajieši nepraktizē askētismu vai monasticismu, lielas rūpes tiek veltītas ģimenes dzīvei. Sekss ārpus laulības ir aizliegts. Nacionālās garīgās padomes par rupju bahajiešu noteikumu pārkāpšanu var draudžu locekļus izslēgt. 19 % no naudas, kas atliek pāri pēc dzīves nodrošināšanas un parādu nomaksas, ir jāatdod kustības vajadzībām. 

Bahajismā ir bijušas šķelšanās. Viens no Bahāullā dēliem – Muhameds Alī (Muhammad ʻAlí) – nepieņēma tēva gribu, ka viņa brālis Abdulbahā būs tēva pēctecis – bahajiešu vadītājs. Viņš izveidoja savu novirzienu – unitāro bahajismu –, kas pastāv joprojām. Tas vairāk nekā pamatvirziens akcentē personiskas attiecības ar Dievu un svēto rakstu individuālu izpratni.

1960. gadā Čārlzs Meisons Remijs (Charles Mason Remey), kurš bija prominents amerikāņu bahajietis un augsta amatpersona pasaules bahajiešu organizācijā, pasludināja, ka viņš ir otrais bahajiešu ticības aizbildnis (Guardian), un prasīja, lai citi bahajieši apliecina viņam uzticību. Vairākums to nedarīja. Č. M. Remija sekotāji vēlāk sadalījās sīkākās grupās. 

Bahajiešiem nav garīdznieku un sakramentu. Jebkurš bahajietis var vadīt garīgās sanāksmes. Tās nav ļoti formālas, lai gan ir rakstiski lūgšanu teksti. Iesniegt pieteikumu, lai iestātos draudzē, var, aizpildot vienkāršu deklarāciju un apliecinot Bahāullā par Dieva vēstnesi. Nereti to var izdarīt arī tiešsaistē. Pastāv mācību pulciņi, taču vadītāju uzdevums nav sniegt zināšanas, bet iesaistīties pārrunās un vadīt tās. Lai gan ticība veidojusies islāma ietekmē, mūsdienās bahajieši aizstāv monogāmiju. Bahāullā bija trīs sievas, taču viņa dēls Abdulbahā iestājās par viensievību. 

Bahajiešu reliģijas saknes meklējamas islāma šiītismā. Pēdējais – divpadsmitais – šiītu imāms (garīgie un politiskie pravieša Muhameda pēcteči saskaņā ar šiītu tradīciju) nozuda 873. gadā, cerot izbēgt no savu priekšteču likteņa (viņi visi tika nogalināti). Imāmu autoritatīvos pārstāvjus sauca par bābiem (persiešu valodā – الباب, ‘vārti’). Pēdējam imāmam cits pēc cita nomainījās četri šādi pilnvarnieki, taču pēdējais nomira, tā arī neiecēlis pēcteci. Viens no šiītu novirzieniem ir šeihisti – piederīgie mesiāniskai kustībai, kas izveidojusies 19. gs. sākumā. Tāpat kā citu islāma paveidu pārstāvji, šeihisti tic, ka drīzumā atnāks slēptais imāms – mahdī (mahdi) –, kas uzvarēs netaisnību. Šeihisti saglabājuši mācību par bābu kā starpnieku starp mahdī un cilvēkiem. No vārda “bābs” cēlies vēl viens 19. gs. izveidojies novirziens – bābīdisms –, kuru dibinājis Alī Muhameds (’Ali Muhammad) no Šīrāzas (Irānā). Viņš 1844. gadā pieņēma Bābas vārdu, jo sludināja jauna Dieva pravieša nākšanu, ar kuru iesāksies jauns laikmets. Mācība izplatījās visā Irānā, izraisot valdības un šiītu garīgo līderu asu opozīciju. Bābu arestēja un pēc vairāku gadu ieslodzījuma 1850. gadā sodīja ar nāvi.

Viens no Bābas sekotājiem bija Huseins Ali i Nurī (Ḥusayn-ʻAlí Núrí). Viņš pēc tam, kad daži no bābīdiem neveiksmīgi mēģināja nogalināt šahu, represiju laikā tika ieslodzīts. 1863. gadā viņš pasludināja sevi par pravieti un pieņēma vārdu “Bahāullā”. Daudzi Bābas sekotāji pieņēma Bahāullā mācību, taču ne visi, un bābīdisms līdz pat mūsdienām ir saglabājies kā atsevišķs reliģisks novirziens. Bahāullā pirms nāves 1892. gadā nozīmēja savu vecāko dēlu Abdulbahā par bahajiešu vadītāju. Abdulbahā daudz ceļoja kā misionārs – vispirms uz Ēģipti (1910), tad Parīzi un Londonu (1911), pēc tam – uz ASV un atkal Eiropu (1912–1913). Testamentā par savu pēcteci viņš norīkoja mazdēlu Šogi Efendi (Shoghi Effendi), kurš bija bahajiešu ticības aizbildnis no 1921. līdz savai nāvei 1957. gadā. Viņa laikā tika nostiprinātas īpašuma tiesības zemei ap māju Haifā. Tur bija dzīvojis Bahāullā. Mājā tika iekārtots bahajiešu administratīvais centrs un ap to – dārzi. Šogi Efendi pēkšņi nomira, neatstājot pēcteci. Pēc tam sākās kustības demokratizācija – 1963. gadā ievēlēja Vispasaules taisnīguma nama (Universal House of Justice) locekļus. Par šādas institūcijas izveides vajadzību rakstīja gan Bahāullā, gan Abdulbahā. 

Būtiska bahajiešu mācības sastāvdaļa ir ideja par nāciju sadraudzības izveidi. Tāpēc bahajieši pozitīvi uztvēra Tautu Savienības (League of Nations) un Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations, ANO) dibināšanu. Kustība iestājas par mieru – jau Bahāullā aicināja valstis izlīdzināt domstarpības un nodrošināt pamatus mieram. Ieslodzījuma laikā viņš sacerēja daudz paziņojumu valstu līderiem, aicinot izbeigt savstarpējos strīdus un izveidot kolektīvās drošības sistēmu. Vienas valsts agresiju pret otru tad apturētu visu pārējo valstu iejaukšanās. Bahajieši arī iestājas par vienas starptautiskas valodas ieviešanu. Bahāullā un Abdulbahā savulaik aicināja visus mācīties tolaik perspektīvo esperanto. Bahajieši vēršas pret rasismu un agresīvu nacionālismu, iestājas par sieviešu tiesībām. Viņi gan kritizēti par to, ka paši nav pilnā mērā tās īstenojuši, – Vispasaules taisnīguma nams ir vienīgā bahajiešu institūcija, kurā nav ļauts ievēlēt sievietes. 

Ja sākotnēji bahajieši lielākoties bija sastopami Persijā (mūsdienās Irāna) un Osmaņu Impērijā, tad 19. gs. beigās kustības sekotāji bija 13 valstīs, arī Āzijā un Āfrikā. No 1905. gada bahajisms eksistēja Vācijā. Pirmā bahajiešu grupa ASV tika izveidota 1894. gadā. Bahajiešu kustība piedzīvoja skaitlisku izaugsmi 20. gs. 60. gados. 1950. gadā pasaulē bija 200 000 bahajiešu, 2020. gadā – aptuveni 8 miljoni. Lielākā pasaules bahajiešu kopiena ir Āfrikā, tai seko Dienvidāzija, Ziemeļamerika un citas vietas. Eiropā ir aptuveni 2 % no pasaules bahajiešiem. 21. gs. sākumā pasaulē bija vairāk nekā 180 nacionālās garīgās padomes.

Cariskajā Krievijā par lielākajiem bahajiešu centriem kļuva Baku, Ašhabada un Maskava. Izveidojoties padomju režīmam, 1928. gadā sākās bahajiešu vajāšanas. Daudzi persiešu izcelsmes bahajieši tika deportēti uz Irānu, bahajiešu vadītājus izsūtīja uz Sibīriju, draudzes slēdza. Pēc Otrā pasaules kara ārvalstu bahajieši uzsāka nelegālu misijas darbu. 20. gs. 70. gados Baltkrievijā pat svinēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) pirmās bahajiešu kāzas. Bahajieši brīvi varēja atsākt darboties pēc PSRS sabrukuma. 1995. gadā Rīgā tika reģistrēta bahajiešu draudze. 

Mūsdienās bahajieši katru gadu ievēl dažādu līmeņu garīgās padomes (katrā no tām ir deviņi locekļi).

Bahajieši vairākās valstīs ir tikuši un tiek vajāti. To draudzes nebija atļautas nedz nacistiskajā Vācijā, nedz Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Pēc tam, kad 1979. gadā Irānā pie varas nāca islāma fundamentālisti, bahajiešus šajā valstī represēja. Ar ierobežojumiem viņi saskārās arī Ēģiptē. 20. gs. 90. gados valstī bija tikai trīs atzītas reliģijas (islāms, jūdaisms, kristietība), tāpēc bahajieši un citas grupas nevarēja saņemt identifikācijas dokumentus, jo tajos varēja norādīt piederību tikai šīm trim reliģijām. Tikai 2009. gadā pēc ilgstošas tiesāšanās bahajieši Ēģiptē sāka saņemt dokumentus bez reliģiskās piederības norādes. 

Bahajiešu starptautiskā kopiena (The Baháʼí International Community) – struktūra, kas pārstāv bahajiešus starptautiskās nevalstiskās organizācijās (piemēram, ANO, kur tā reģistrēta 1948. gadā); Padomnieku institūcija (The Institution of Counsellors) – padomniekus kopš 1968. gada uz pieciem gadiem ieceļ Vispasaules taisnīguma nams, viņi darbojas par padomdevējiem dažādos reģionos visā pasaulē, uzdevums ir bahāju ticības aizstāvība un izplatīšana; Ruhi institūts (The Ruhi Institute) – 1976. gadā dibināta izglītības institūcija, kas eksistē Kolumbijas Nacionālās garīgās padomes (National Spiritual Assembly of the Bahá’ís of Colombia) paspārnē. Mūsdienās tās sagatavotos mācību materiālus izmanto bahajieši visā pasaulē. Vispasaules taisnīguma nams – augstākā pārvaldes institūcija, kas sastāv no deviņiem locekļiem, kurus ievēl nacionālās garīgās padomes reizi piecos gados. 

One Country – informatīvs biļetens, to kopš 1989. gada izdod Bahajiešu starptautiskā kopiena; The American Bahá’í – periodisks izdevums, kuru no 1970. gada izdod ASV Nacionālā garīgā padome (The National Spiritual Assembly of the Bahá’ís of the United States); The Journal of Baháʼí Studies – franču, angļu un spāņu valodā iznākošs pētniecisks žurnāls, kuru kopš 1988. gada Otavā (Kanādā) publicē Bahajisma studiju biedrība (The Association for Baháʼí Studies).

Dizijs Gilespijs (Dizzy Gillespie) – amerikāņu džeza mūziķis; Daglass Kamerons (Douglas Cameron) – kanādiešu mūziķis un komponists, kurš pazīstams kā protesta dziesmas “Mona ar bērniem” (Mona with the Children) autors un izpildītājs (Monu 1983. gadā kopā ar deviņām citām bahajiešu sievietēm Irānā notiesāja uz nāvi). Marks Tobijs (Mark Tobey) – amerikāņu gleznotājs; Rains Vilsons (Rainn Wilson) – amerikāņu aktieris, rakstnieks un režisors, vislabāk pazīstams ar lomu seriālā “Ofiss” (The Office), par kuru trīsreiz tika nominēts Emmy balvai par izcilu otrā plāna aktiera lomu; Lidija Zamenhofa (Lidia Zamenhof) – Polijas ebreju rakstniece, esperanto izveidotāja Ludvika Zamenhofa (Ludwik Zamenhof) jaunākā meita; malietoa Tanumafili II (Malietoa Tanumafili II) – pirmais amatā esošais valsts galva, kurš pieņēmis bahāju ticību. Viņš no 1962. līdz 2007.gadam bija Samoa valsts vadītājs.