Oskars Asmanis bija Latvijas armijas pulkvedis un Rīgas pilsētas komandants vairāk nekā 12 gadus, kurš pildīja kārtības uzturēšanas un reprezentatīvās funkcijas galvaspilsētā.

Dzimis dzirnavnieka Jura un Karolīnes Marijas Emīlijas (dzimušas Stīpelas) Asmaņu ģimenē. Nokārtojis savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. No 09.1898. mācījās un 07.1900. ar II šķiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское военное училище).

09.1896. kā savvaļnieks iestājās dienestā Krievijas armijā, 96. kājnieku Omskas pulkā Pleskavā, no 08.1897. jaunākais unteroficieris. Pēc junkurskolas beigšanas no 08.1900. podpraporščiks 108. kājnieku Saratovas pulkā. Podporučiks (02.1901.), poručiks (08.1905.), štābkaptenis (09.1909.), kapteinis (01.1913.). No 02.1901. ieņēma bataljona adjutanta, pēc tam pulka zābaku darbnīcas pārziņa, pulka kvartīrmeistara amatu. 05.06.1905. komandēts uz Tālajiem Austrumiem sakarā ar Krievijas–Japānas kara norisēm, ieradās jau tā noslēguma posmā un 13.08.1905. iecelts par rotas komandieri 145. kājnieku Novočerkaskas pulkā (23.08. parakstīts Portsmutas miera līgums), formāli piedalījies kara darbībā pret Japānu. 09.1905.–07.1906. komandējumā 1. armijas inženieru dienesta inspektora rīcībā, 1. inženieru parka nodaļas priekšnieks, pēc tam atgriezās 145. kājnieku pulkā pēc tā atgriešanās Pēterburgā no kara ar Japānu. 09.1907.–03.1908. piekomandējumā Krasnoje Selo kara hospitālim, 05.1910. pārvietots dienestā uz Medvedas disciplināro bataljonu Medvedā pie Novgorodas (faktiski – soda vienība pārkāpumus izdarījušiem karavīriem), no 06.1910. bataljona rotas komandieris. Pirmā pasaules kara sākumā mobilizācijas gaitā 09.1914. iedalīts 175. kājnieku rezerves bataljonā Medvedā. 12.1914. brīvprātīgi pieteicies un nosūtīts uz 266. kājnieku Porečenskas pulku frontē, no 22.12. bataljona komandieris, no 01.1915. piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Sohačevas pilsētas rajonā pie Bzuras upes, Ravas upes, atkāpšanās kaujās pie Varšavas. 20.08.1915. smagi ievainots, palika uz kaujas lauka un krita gūstā. Bija gūstekņu nometnēs Vācijā. 12.08.1918. izdarīja trešo bēgšanas mēģinājumu (divi iepriekšējie neveiksmīgi), izbēga un atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā.

01.04.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijā. 01.06.1919. dezertējis, 03.06.1919. Rūjienā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), dienēja Ziemeļlatvijas brigādes Rezerves bataljonā, rotas vecākais virsnieks, uzreiz piekomandēts brigādes Aizmugures štābam, no 10.06. Ziemeļlatvijas brigādes Aizmugures štāba priekšnieka palīgs. 15.07.1919. iecelts par Rīgas pilsētas komandantu. Pulkveds-leitnants (11.12.1919.; par nopelniem), pulkvedis (19.04.1924). 09.–22.09.1919. komandējumā diplomātiskā delegācijā Viļņā un Varšavā militāra atbalsta meklējumos no Polijas kā militārais eksperts. Kauju laikā ar Bermonta spēkiem 07.11.1919. iecelts arī par Rīgas kaujas rajona komandanta un pilsētas garnizona priekšnieka vietas izpildītāju (šajā amatā līdz 06.11.1920.), 12.11.1919.–10.06.1920. arī saformētā komandantūras apsardzības bataljona (četras rotas) komandieris līdz tā iekļaušanai 2. Ventspils kājnieku pulkā. 01.01.1922. Rīgas pilsētas komandantam piešķirtas pulka komandiera administratīvās tiesības. 01.06.–01.10.1923. bataljona komandēšanas cenza iegūšanai piekomandēts 7. Siguldas kājnieku pulkam, tā Gulbenē novietotā Tukuma bataljona komandieris, pēc tam atgriezās komandanta amatā Rīgā. Saimniekoja arī piešķirtajā jaunsaimniecībā Stopiņu pagasta Pundurīšos pie Ulbrokas. 08.02.1932. pēc paša vēlēšanās atvaļināts. Dzīvoja Rīgā.

14.06.1940. ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Līgatnē. Padomju okupācijas laikā 02.1941. izceļoja uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara ar ģimeni bēgļu nometnēs Vācijā, Tīringenē, no 07.1946. dzīvoja Dilingenā uz Donavas Bavārijas zemē. 09.1951. izceļoja uz ASV, dzīvoja Losandželosā, Kalifornijas pavalstī.

O. Asmanis bija viens no pieredzējušākajiem (ieskaitot bataljona komandiera kaujas pieredzi Pirmā pasaules kara laikā) Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem. Jādomā, tas bija viens no iemesliem tam, ka O. Asmanis tika iecelts atbildīgajā galvaspilsētas Rīgas pilsētas komandanta amatā un ilgstoši atradās šajā amatā līdz atvaļināšanai no armijas 1932. gadā, turklāt arī Neatkarības kara laika kauju laikā ar Bermonta spēkiem, kad O. Asmanis papildus tiešajiem pienākumiem komandēja arī jaunizveidoto komandantūras bataljonu. Tiešajos komandantūras pienākumos ietilpa ar kārtības uzturēšana starp karavīriem galvaspilsētā un O. Asmaņa vairāku gadu dienesta pieredze Krievijas armijas disciplinārajā bataljonā pirms Pirmā pasaules kara varēja būt vēl viens iemesls viņa iecelšanai šajā amatā. Turklāt amats neapšaubāmi paredzēja arī reprezentatīvu un pat zināmā mērā diplomātisku funkciju izpildīšanu parādēs, valsts vizītēs u. tml.

Par nopelniem miera un Pirmā pasaules kara laika dienestā O. Asmanis apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira); par dienestu Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Somijas Baltās Rozes ordeni (III šķira).