Pauls Antens Latvijas Neatkarības kara laikā no 10.1919. bija tieši atbildīgs par Latvijas armijas sakaru nodrošināšanu starp divīziju štābiem un Armijas virspavēlnieka štābu, P. Antena komandētā rota nodrošināja sakaru līnijas arī ar sabiedroto, piemēram, Polijas, armijas daļām, kaimiņvalstu militārajiem pārstāvjiem, kā arī Lielbritānijas un Francijas misijām, bet miera sarunu laikā 04.–08.1920. – ar Padomju Krievijas pārstāvjiem. Turpināja pārzināt armijas sakaru dienesta darbību arī pēc Neatkarības kara, atrazdamies amatos Tehniskās divīzijas Elektrotehniskajā divizionā, no 1933. gada kā diviziona komandieris.

Dzimis saimnieka Jāņa un Bertas piecu bērnu ģimenē (brālis un trīs māsas). 06.1913. beidza Valkas reālskolu, studēja Pēterburgas Politehniskā institūta (Санкт-Петербургский политехнический институт императора Петра Великого) Metalurģijas nodaļā (4. kursa students). No 07.1916. mācījās un 01.1917. beidza Krievijas armijas Inženieru karaskolu (Николаевское инженерное училище – военно-учебное заведение Русской императорской армии) Petrogradā ar I šķiru. 03.10.–10.11.1921. mācījās un beidza Latvijas armijas virsnieku kursus, 07.01.–08.07.1924. – vecāko virsnieku kursus, 17.10.1932.–23.08.1933. – vecāko virsnieku kursus Augstākajos militārajos kursos.

Bija precējies ar aktrisi un režisori Māru Aulu. Dēls Ivars Pauls – psihologs, latviešu trimdas sabiedrisks darbinieks un publicists Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

05.1916. studentu mobilizācijas gaitā Krievijas armijā iedalīts 6. sapieru rezerves bataljonā Petrogradā. Pēc karaskolas beigšanas 14.01.1917. paaugstināts par inženieru karaspēka praporščiku, no 25.01.1917. dienēja 15. atsevišķajā telegrāfa rotā 12. armijas sastāvā Rīgas frontes iecirknī, jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās ar Vācijas armiju. No 16.02.1917. dienēja 121. kājnieku divīzijas jaunformējamajā inženieru rotā, rotas Telegrāfa nodaļas jaunākais virsnieks, no 03.08. šīs nodaļas priekšnieks. 01.03.1918. pēc rotas izformēšanas atvaļināts un atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā. No 31.03.1918. dzīvoja dzimtajās mājās pie vecākiem Mūrmuižas pagastā. 12.1918., tuvojoties Sarkanajai armijai, ieradās Rīgā.

01.01.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), dienēja Atsevišķajā (Studentu) rotā, no 03.06.1919. – 1. latviešu atsevišķās brigādes Sakaru nodaļā. 02.01.1919. rotas sastāvā, apsargājot Latvijas Pagaidu valdību, atkāpās uz Jelgavu, pēc tam – Liepāju. No 15.02.1919. rotas (vēlāk bataljona) sastāvā frontē Kurzemē un pie Rīgas, piedalījās kaujās ar Padomju Latvijas armiju pie Jaunāsmuižas, Skrundas, Saldus, Jaunpils, Kalnciema, Slokas, Piņķiem un pārpratuma kaujā ar vācu vienībām pie Airītēm. 10.08.1919. Rīgā iedalīts jaunizveidotā Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas Sakaru nodaļā, nodaļas komandas priekšnieks. 04.10.1919. iecelts par jaunizveidotās Atsevišķās telegrāfa-telefona rotas komandieri. Virsleitnants (09.03.1920.), kapteinis (17.11.1924.), pulkvedis-leitnants (11.06.1925.), pulkvedis (17.11.1933.). 11.04.1921. Atsevišķā telegrāfa-telefona rota iekļauta jaunizveidotajā Sapieru bataljonā, 04.10.1921. – Elektrotehniskajā divizionā. 01.06.1922. iecelts par Elektrotehniskā diviziona komandiera palīgu. 01.03.1924. ar pavēli ieskatīts virsnieku-elektrotehniķu šķirā. No 01.04.1927. Elektrotehniskā diviziona saimniecības priekšnieks. 03.05.1927.–17.10.1929. Tehniskās divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs. 31.07.1932.–28.11.1932. komandējumā iepazīšanās nolūkā ar jātnieku un artilērijas dienestu Jātnieku pulkā Daugavpilī un Vidzemes artilērijas pulkā Rīgā. No 17.11.1933. Elektrotehniskā diviziona komandieris un no 27.11.1933. Tehniskās divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs. 11.06.–24.08.1934. piekomandēts Augstākajiem militārajiem kursiem lauka apmācības vadīšanā kā speciālists sakaru nozarē. 1925.–1932. gadā Tehniskās divīzijas štāba militāri zinātniskā rakstu krājuma “Tehnikas Apskats” (izdots sešas reizes gadā) redakcijas kolēģijas loceklis, no 1935. gada sākuma – Armijas štāba mēnešraksta “Militārais Apskats” redakcijas kolēģijas loceklis. 1926. gadā publicējis rakstu par sacīkšu noteikumiem un parauguzdevumiem sakaru dienesta apmācībā (“Tehnikas Apskats”, Nr. 5).

Miris savā dzīvoklī Rīgā ar sirdstrieku. Uz Rīgas Brāļu kapiem ar militāru godu izvadīts no luterāņu arhibīskapa katedrāles – Māras baznīcas (tagadējā Rīgas Doma baznīca).

P. Antens jau Neatkarības kara laikā no 10.1919. bija tieši atbildīgs par Latvijas armijas sakaru sistēmas nodrošināšanu starp divīziju štābiem un Armijas virspavēlnieka štābu. Dažos gadījumos P. Antena komandētā rota nodrošināja sakaru līnijas arī ar sabiedroto, piemēram, Polijas, armijas daļām (01.1920. līdz Daugavpilij ārkārtīgi aukstos laika apstākļos), Polijas un Igaunijas militārajiem pārstāvjiem, kā arī sabiedroto (Lielbritānijas un Francijas) misijām, kā arī miera sarunu laikā 04.–08.1920. – ar Padomju Krievijas pārstāvjiem, turklāt sekmīgi. Turpināja tieši un sekmīgi pārzināt armijas sakaru dienesta darbību arī pēc Neatkarības kara, atrazdamies amatos Tehniskās divīzijas Elektrotehniskajā divizionā, turklāt no 1933. gada kā diviziona komandieris.

Par kaujas nopelniem Pirmā pasaules kara laika dienestā Rīgas frontes sektorā P. Antens apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem); par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Lietuvas 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.