Gustavs Mangulis bija viens no vēstures literatūrā vairāk aprakstītajiem latviešu strēlnieku pulku un lielāku daļu komandieriem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara laikā Sarkanās armijas sastāvā, 1919. gada vasarā brīvprātīgi pārnāca Latvijas armijas pusē, pēc tam ilgstoši Tukuma–Talsu kara apriņķa apsardzības priekšnieks, kara apriņķa priekšnieks.

Dzimis Slokas sīkpilsoņa un muižas rentnieka Indriķa (Heinriha) Manguļa ģimenē (vēlāk tēvs Pavasara muižu nopircis). Beidzis Jelgavas reālskolu. No 08.1898. mācījās un 08.1900. ar II škiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище).

Brālis Andrejs Mangulis – beidza Rīgas Politehnisko institūtu, Rīgas pilsētas valdes ceļu inženieris. Precējies ar Amildu Jačunu, meitas Tatjana (precējusies Goldmane), Ņina (precējusies Auziņa), Vera (precējusies Immura); otrreiz precējies ar Irmu Krauksti, dēls Georgs Juris – ārsts, latviešu trimdas darbinieks Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

09.1897. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 110. Kamas kājnieku pulkā Šancos pie Kauņas. 04.1898. beidza mācību komandas apmācību kursu, no 06.1898. jefreitors. Pēc junkurskolas beigšanas no 08.1900. podpraporščiks 115. Vjazmas kājnieku pulkā Rīgā, no 03.1901. – 180. Ventspils kājnieku pulkā Jelgavā. Podporučiks (10.05.1901.), poručiks (05.1905.), štābkapteinis (10.1909.), kapteinis (05.1913.), apakšpulkvedis (19.03.1917.), pulkvedis (02.10.1917.). 02.1902. pārvietots uz 18. strēlnieku pulku Suvalkos. Sakarā ar Krievijas–Japānas kara izcelšanos 10.05.1904. komandēts uz karalauku Tālajos Austrumos, 07.07. iedalīts 2. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, no 02.08. bija rotas komandiera vietas izpildītājs. Piedalījās karadarbībā, dienasgrāmatas fragmentus par kaujas darbību kā korespondences publicēja Latvijas prese. 17.10.1904. pie Šahē ievainots (šautenes lode izgāja cauri plaušām), evakuēts ārstēšanai uz Rīgu. Pēc izārstēšanās un kara beigām 24.11.1905. pārcelts atpakaļ uz 180. kājnieku pulku Jelgavā, 08.12.1905. – uz 115. Vjazmas kājnieku pulku Rīgā. 09.1907. ieskaitīts Aleksandra ievainoto komitejas 2. klases ievainoto skaitā, kas deva tiesības jau dienesta laikā saņemt noteiktu pabalstu, piedalījās Latviešu Konversācijas vārdnīcas redakcijas darbā, šķirkļu autors. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 08.1914. pulka sastāvā no Rīgas devās uz fronti, piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Vācijā (Austrumprūsijā) un Polijā. 28.09.1915. iecelts par 1. bataljona komandieri. No 10.02.1916. – 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona saimniecības priekšnieks Ziemeļu frontē, no 03.08. bataljona komandiera vietas izpildītājs, no 13.11.1916. pēc bataljona pārformēšanas par pulku – 2. bataljona komandieris. Ziemassvētku kaujās 05.01.1917. pie Mangaļu mežsarga mājām ievainots ar granātas šķembu kreisajā rokā. 13.04.1917. iecelts par pulka komandieri. 25.09.1917. pie Mālpils mācītājmuižas ievainots ar artilērijas lādiņa šķembu sejā pie acs. Pēc lielinieku apvērsuma 12.1918. ievēlēts par pulka komandieri. 21.02.1918. vācu uzbrukuma laikā pulka sastāvā no Valmieras atkāpās caur Pleskavu uz Krieviju, 03.1918. ar pulku ieradās 12. armijas štāba rīcībā Novgorodā, kur uzsāka pulka demobilizācijas darbu. 30.04.1918. atvaļināts, taču tajā pašā dienā saņēma Sarkanās armijas frontes pavēlniecības pavēli Novgorodas garnizona sastāvā doties uz Petrogradu, 02.05. izbrauca, 03.05. ieradās Petrogradā un iecelts par Sarkanās armijas Karēlijas frontes Petrogradas–Sestroreckas–Beloostrovas grupas komandieri 8. armijas iecirknī, 19.07.1918. – arī par 1. Petrogradas divīzijas brigādes komandieri frontē pret Somijas armiju. No 12.01.1919. bija 1. latviešu strēlnieku padomju divīzijas komandieris, aizkomandēts no Maskavas uz Daugavpili, no 24.01.1919. arī Padomju Latvijas armijas Valmieras karaspēka grupas komandieris Valkā, Valmierā, pēc tam Cēsīs. 27.03.1919. iecelts par Kurzemes–Vidzemes karaspēka grupas komandieri Rīgā. Pēc Rīgas krišanas 22.05.1919. un atkāpšanās uz Krustpili formāli palika grupas komandiera amatā līdz 01.06.1919., atbrīvots no amata (pēc nepārbaudītām ziņām vairākas dienas pēc 22.05. bijis apcietināts, apsūdzot par Rīgas atdošanu). 01.06. piekomandēts 11. strēlnieku divīzijas štābam. 15.06.1919. iecelts par 11. strēlnieku divīzijas un Alūksnes karaspēka grupas komandieri, 01.07. atcelts no amata, palika divīzijā līdz 15.07., kad aizbrauca uz Rēzekni. 07.08.1919. komandēts uz Rietumu frontes štābu Smoļenskā, bet nav tur ieradies, dezertējis. Dzīvoja laukos Rēzeknes apkārtnē Silauniekos pie muižnieku Mickeviču ģimenes tagadējā Bērzgales pagastā. 15.08.1919. pārgāja fronti un padevās Latvijas armijas Malienas bataljona gūstā, līdz 09.10.1919., kad pēc izmeklēšanas atbrīvots, no 19.08. bija ieslodzījumā Rīgas komandantūras virssardzē, 30.09. izdota pavēle par nosūtīšanu uz Vidzemes–Latgales gūstekņu nometni Valmierā, kuras izpilde aizkavējusies, palicis virssardzē Rīgā līdz atbrīvošanai.

Kauju laikā ar Bermonta karaspēku no 09.10.1919. Latvijas armijā (pulkvedis), komandēts Instruktoru bataljona komandiera Jāņa Apiņa, 15.10. – Rezerves karaspēka priekšnieka Zāmeļa Adieņa rīcībā Cesīs, 18.10. piekomandēts jaunmobilizēto mācību bataljonam, 20.10. kopā ar Z. Adieni nosūtīts uz Rīgu. 31.10. atlaists atvaļinājumā ģimenes lietu nokārtošanai. 31.12.1919. iecelts par Tukuma–Talsu kara apriņķa apsardzības priekšnieku un komandantu, 07.01. ieradās Tukumā, 08.01.1920. stājās amatos. 14.–17.01.1920. vadīja kaujas operāciju mežos pret Padomju Krievijas diversantu grupējumu. 01.10.1920. Tukuma–Talsu kara apriņķa komandantūra izformēta, palika apsardzības priekšnieka amatā. No 31.12.1920. arī Apsardzības ministrijas Karaklausības likuma rediģēšanas komisijas loceklis, no 31.05.1921. – Tukuma–Talsu kara apriņķa priekšnieks. No 1928. gada arī militārās apmācības un audzināšanas kontrolieris Tukuma pilsētas un apriņķa skolās. Bija Veco latviešu strēlnieku biedrības Tukuma nodaļas priekšnieks, Latvijas Sarkanā Krusta Tukuma nodaļas Revīzijas komisijas loceklis, arī biedrības “Latvijas vanagi” Tukuma nodaļas valdes, Jaunekļu kristīgās savienības Tukuma nodaļas valdes loceklis. Piederēja vasarnīca Bulduros. Miris savā dzīvoklī no nieru un sirds slimībām.

G. Mangulis bija viens no vēstures literatūrā vairāk aprakstītajiem latviešu strēlnieku pulku un lielāku daļu komandieriem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara laikā Sarkanās armijas sastāvā, turklāt 1919. gada vasarā brīvprātīgi pārnāca Latvijas armijas pusē (viens no augstākajiem Padomju Latvijas armijas komandējošā sastāva pārstāvjiem, kas spēra šādu soli), pēc tam ilgstoši ieņēma Tukuma–Talsu kara apriņķa apsardzības priekšnieka, vēlāk kara apriņķa priekšnieka amatu. Neatkarības kara laikā un pirmajos pēckara gados Kurzemē bija augsts politiskā un kriminālā bandītisma izplatības līmenis, – G. Mangulis sekmīgi iesaistījās cīņā ar to, vēlāk sekmīgi vadīja kara apriņķa pārvaldes darbu, ļoti aktīvi darbojās arī Tukuma pilsētas sabiedriskajā dzīvē.

Par nopelniem miera laika dienestā un kaujas nopelniem Krievijas–Japānas kara un Pirmā pasaules kara laikā G. Mangulis apbalvots ar Krievijas Svētā Vladimira ordeni (IV šķira), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), virsnieku Svētā Jura krustu (IV šķira); par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).