Viktors Kalnbērzs bija viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu ārstiem un zinātniekiem. Daudzu izgudrojumu un patentu autors. Visilgāk vadīja Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētniecisko institūtu (1959–1994). Pirmais PSRS veica unikālas operācijas (dzimuma maiņa, dzimumlocekļa endoprotezēšana, krūšu plastika), ieviesa oriģinālu kompresijas un distrakcijas (Kalnbērza) aparātu kaulu lūzumu ārstēšanai (1976).

V. Kalnbērzs piedzima Kuncevā (Piemaskavā) ārstu Konstantīna un Mildas (dzimusi Vīksnīte) Kalnbērzu ģimenē. V. Kalnbērza senči nāca no Alūksnes puses, bet vecāki ieguva ārsta diplomu Maskavā. Vecākais brālis Konstantīns mira no ievainojuma Otrā pasaules kara laikā 1945. gadā.

Pirmie dzīves gadi V. Kalnbērzam pagāja Kizilā, tobrīd PSRS protektorātā Tivas Tautas Republikā (tagad Tivas Republika Krievijā), kur vecāki strādāja par ārstiem. 1936. gadā Kalnbērzu ģimene atgriezās Maskavā.

V. Kalnbērza un viņa dzīvesbiedres – virusoloģes un akadēmiķes Ritas Kukaines – darbu medicīnā turpina bērni: dēls Konstantīns Kalnbērzs ir traumatologs ortopēds, habilitētais medicīnas doktors, meita Maija Kalnbērza – virusoloģe, medicīnas doktore, jaunākā meita Inga Millere – psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore. Ārsta ceļu izvēlējušies arī vairāki mazbērni.

Skolas gaitas V. Kalnbērzs uzsāka Kizilā, bet vidusskolu ar izcilību 1945. gadā pabeidza dzimtajā Kuncevā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā V. Kalnbērzs kopā ar vecākiem ieradās Rīgā, kur viņa tēvs ieņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) veselības tautas komisāra vietnieka amatu, bet 1941. gadā Vācijas uzbrukuma rezultātā kopā ar citiem padomju funkcionāriem evakuējās uz Krieviju. No 1941. līdz 1945. gadam Kalnbērzu ģimene dzīvoja evakuācijā Baškīrijā (tagad Baškortostāna, Krievija). Pēc kara V. Kalnbērzs izlēma studēt Rīgā (nevis Maskavā) un no 1945. līdz 1951. gadam studēja Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitāte, LU) Medicīnas fakultātē.

No 1951. līdz 1955. gadam V. Kalnbērzs bija Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta zinātniskais līdzstrādnieks, no 1955. līdz 1959. gadam – Rīgas Medicīnas institūta (RMI, tagad RSU) Hospitālās ķirurģijas, pēc tam Traumatoloģijas, ortopēdijas un karalauka ķirurģijas katedras asistents un katedras vadītājs (1960–1994).

V. Kalnbērzs 1958. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par intramedulārās fiksācijas ar metāla stieņiem ietekmi uz noteiktu lūzumu veidu dzīšanas procesiem, kas bija eksperimentāli klīnisks pētījums (О влиянии интрамедуллярной фиксации металлическими стержнями на процессы заживления некоторых видов переломов: экспериментально-клиническое исследование). Par Rīgas (no 1991. gada – Latvijas) Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta direktoru V. Kalnbērzs tika iecelts 1959. gadā. Viņš to vadīja līdz likvidēšanai 1994. gadā, bet no 1960. līdz 1994. gadam bija RMI Traumatoloģijas, ortopēdijas un karalauka ķirurģijas katedras vadītājs. 1968. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par osteosintēzi ar metāla plāksnēm un stieņiem garo stobrkaulu lūzumu gadījumā (Остеосинтез металлическими пластинками и балками переломов длинных трубчатых костей), kas 1992. gadā pielīdzināta Latvijas Republikas habilitētā medicīnas doktora grādam. No 1962. līdz 1991. gadam V. Kalnbērzs bija LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais traumatologs ortopēds. 1969. gadā V. Kalnbērzu ievēlēja par RMI profesoru un PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli (Академия медицинских наук СССР, no 1992. līdz reorganizācijai 2013. gadā – Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmija, Российская академия медицинских наук), bet 1988. gadā par akadēmiķi (1992. gadā – par Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijas akadēmiķi).

1992. gadā V. Kalnbērzu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. No 1999. gada V. Kalnbērzs bija valsts emeritētais zinātnieks. No 1994. gada V. Kalnbērzs darbu augstskolā turpināja kā Latvijas Medicīnas akadēmijas / RSU Ortopēdijas katedras profesors.

No 1993. gada V. Kalnbērzs Priedkalnē izveidoja muzejmāju “Akadēmiķa Viktora Kalnbērza māja-muzejs”, kurā viņš pavadīja mūža pēdējos gadus.

V. Kalnbērzs bija Latvijas Republikas 6. Saeimas deputāts (no Latvijas Vienības partijas, no partijas izstājies, bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs). Pirms 7. Saeimas vēlēšanām ievēlēts par Nacionālā progresa partijas priekšsēdētāja vietas izpildītāju, nesekmīgi kandidēja Saeimas vēlēšanās. 2001. gadā nav ievēlēts Rīgas domē (kandidēja no Labklājības partijas), 2002. gadā nav ievēlēts 8. Saeimas vēlēšanās (kandidēja no Sociāldemokrātiskās Labklājības partijas). 2005. gadā ievēlēts Rīgas domē no politiskās apvienības “Dzimtene” un Latvijas Sociālistiskās partijas saraksta (bija apvienības frakcijas priekšsēdētājs). Nesekmīgi kandidēja arī 2006. gada 9. Saeimas vēlēšanās (no apvienības “Dzimtene”) un 2009. gadā Rīgas domes vēlēšanās (no politiskās apvienības “Par Dzimteni!”).

No 1969. līdz 1994. gadam V. Kalnbērzs bija Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs. Viņš ievēlēts par Pasaules Ortopēdu asociācijas (The World Orthopaedic Organisation) īsteno locekli (1969) un daudzu citu pasaules biedrību goda biedru vai korespondētājlocekli (Moldāvijā, 1978, Ukrainā, 1983, Vācijā, 1984, Ziemeļamerikā, 1987, Venecuēlā, 1989, Lietuvā, 1997, u. c.). Latvijas Biomehānikas un biomateriālu biedrības goda biedrs (1987), Latvijas Gūžas un ceļa locītavas endoprotezēšanas asociācijas goda biedrs (1998), Baltijas Plastiskās, sejas un žokļa ķirurģijas asociācijas goda biedrs (2002), Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs (2007) u. c. 

1970.–1973. gadā V. Kalnbērzs pirmais PSRS veica dzimuma maiņas operāciju (piecas lielas operācijas) Klīniskās un eksperimentālās ķirurģijas institūtā Maskavā (Всесоюзный научно-исследовательский институт клинической и экспериментальной хирургии Министерства Здравоохранения РСФСР, tagad Krievijas Zinātņu akadēmijas B. Petrovska Krievijas ķirurģijas zinātniskais centrs, Российский научный центр хирургии им. академика Б. В. Петровского РАН).

V. Kalnbērzs veica plašus pētījumus par kaulu fiksāciju ar metāla stieņiem kaulu lūzuma gadījumos, kā arī par osteosintēzi ar metāla plāksnēm un stieņiem garo stobrkaulu lūzumu gadījumos. Izstrādāja kompresijas un distrakcijas ārējās fiksācijas aparātu lūzumu un ortopēdisku saslimšanu ārstēšanai ar vairākām šīs metodes modifikācijām.

Monogrāfijas “Spriegotas un stingras sistēmas kompresijas-distrakcijas aparāti” (Компрессионно-дистракционные аппараты напряженной и жесткой систем, 1981) autors. Līdzautors grāmatām “Ķirurģiskās slimības” (1974) un “Diferenciāldiagnostika iecirkņa ārsta praksē” (1985).

V. Kalnbērzam bija izšķiroša nozīme 1. Latvijas Ārstu kongresa organizēšanā 1989. gadā un Latvijas neatkarības atjaunošanas veicināšanā. Kongress 1989. gadā Rīgā noritēja no 18. līdz 27.06., un tajā piedalījās ap 6000 ārstu no vairāk nekā 10 valstīm. Idejas autori un lielā mērā arī kongresa organizēšanas aizsācēji bija profesori V. Kalnbērzs un Haralds Jansons, arī latviešu profesori no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) – Bertrams un Kristaps Zariņi un Kristaps Kegi.

Akadēmiķis V. Kalnbērzs publicējis ap 260 zinātnisku darbu, viņam pieder ap 90 izgudrojumu un 25 patenti. V. Kalnbērza vadībā aizstāvētas astoņas habilitētā doktora (zinātņu doktora) un 29 doktora (zinātņu kandidāta) disertācijas.

1958. gadā V. Kalnbērzs piedalījās populārzinātniska žurnāla “Veselība” dibināšanā un bija pirmais tā redaktors. 

V. Kalnbērzs operēja Anglijā, Zviedrijā, Portugālē, Itālijā, Bulgārijā, Venecuēlā, Vācijā, Čehoslovākijā. Afganistānas pilsoņu kara (1979–1989) laikā V. Kalnbērzs strādāja arī Kabulas kara hospitālī.

2015. gadā par V. Kalnbērzu uzņēma dokumentālu filmu “VIP ķirurgs” (režisore Brigita Eglīte, “V.V.M. studija”). V. Kalnbērzs sarakstīja apjomīgus memuārus krievu valodā (tā bija viņa dzimtā valoda) “Mans laiks” (Мое время, Medicīnas apgāds Rīgā, 2013).

V. Kalnbērzs saņēma dažādus padomju apbalvojumus par ieguldījumu medicīnā – Latvijas PSR Valsts prēmiju (1970), PSRS Valsts prēmiju (1986), Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukumu (1988), Ļeņina ordeni (1988), trīs Darba Sarkanā Karoga ordeņus (1965, 1971, 1976), Tautu Draudzības ordeni (1981) un medaļas. 2009. gadā Krievijā V. Kalnbērzam piešķirts Draudzības ordenis (Oрден Дружбы).

V. Kalnbērzs saņēma arī to daudzo valstu ordeņus un medaļas, kurās operēja vai demonstrēja savus sasniegumus; pēc vizītes Afganistānā 1987. gadā viņš kļuva par tās Revolucionārās armijas ģenerālmajoru. No kolēģiem – traumatologiem ortopēdiem – kā atzinības balvu 1978. gadā V. Kalnbērzs saņēma Sudraba skalpeli, bet 1988. gadā – Zelta skalpeli. 1966. gadā V. Kalnbērzam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta un 1976. gadā – Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2000, III šķira), Paula Stradiņa balvu (2001) un Gada balvu medicīnā par mūža ieguldījumu (2015).