Jau pirms 13. gs. Latvijas teritorijas iedzīvotājiem bija zināmas dažas ķīmiskās prasmes (metāla rūdu kausēšana, krāsošana, balināšana). 17. gs., hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, Kurzemes teritorijā attīstījās amatnieciskā ķīmija (vietējās purva rūdas un ievestās vara rūdas kausēšana dzelzs un vara iegūšanai, salpetra un potašas ieguve šaujampulverim, darvas tecināšana, stikla, kaļķa, ķieģeļu izgatavošana, ziepju vārīšana, alus, degvīna, etiķa un papīra ražošana). 16.–18. gs. atsevišķi cilvēki Latvijas teritorijā nodarbojās ar alķīmiju. 17. gs. Rīgā bija “provju mākslas” meistari, kas veica cēlmetālu un metāla rūdu (Urāla magnētiskās rūdas, Aizbaikāla sudraba rūdas) ķīmisko analīzi. 18. gs. tika veiktas pirmās vietējo minerālūdeņu (Bārbeles, Baldones un Ķemeru) un gaisa ķīmiskās analīzes.
Ķīmiskā rūpniecība Latvijas teritorijā sāka attīstīties 19. gs. vidū un otrajā pusē, kad Rīgā uzcēla Kuzņecova porcelāna un fajansa fabriku (1841), gumijas izstrādājumu fabrikas “Mündel” (1864; no 1928 “Meteors”), “Provodņiks” (1888; ceturtais lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums pasaulē, ražoja 12 miljonus galošu pāru gadā) un “Russia”, Rūtenberga ķīmisko rūpnīcu, superfosfāta rūpnīcu “Heflingers & Co.”, anilīna fabriku Liepājā u. c. mazākas rūpnīcas.
Gumijas izstrādājumu fabrikas "Provodņiks" galošu ražošanas cehs un tā darbinieki. Rīga, 20. gs. sākums.
1913. gadā ķīmiskā rūpniecība Latvijas teritorijā bija ļoti labi attīstīta un tajā bija nodarbināti 11,6 % no rūpniecībā strādājošo skaita. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visus Latvijas teritorijā esošos ķīmijas rūpniecības uzņēmumus evakuēja uz Krieviju. Tie pēc Latvijas valsts izveidošanas pārsvarā neatgriezās Latvijā, bet palika Krievijā. Tāpēc laikā starp abiem pasaules kariem ķīmiskajai rūpniecībai bija nenozīmīga vieta Latvijas rūpniecības struktūrā.
1940. gadā ķīmiskajā rūpniecībā bija nodarbināti tikai 1,7 % no rūpniecībā strādājošo skaita, uzņēmumi bija nelieli un ražoja produkciju tikai vietējam tirgum. Izņēmums bija Rīgas Superfosfāta rūpnīca, kas 1939. gadā ražoja 112 000 tonnu superfosfāta un ar savu produkciju apgādāja visu Baltijas tirgu.
Pēc Otrā pasaules kara 40 gadu laikā ķīmiskās rūpniecības pieauguma temps Latvijā 10 reizes pārsniedza pārējās rūpniecības nozares. Ķīmiskās rūpniecības straujo attīstību noteica Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) politiskie mērķi koncentrēt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) teritorijā nozares izpēti un ražošanu, attīstību sekmēja arī plašais vienotais izejvielu un noieta tirgus. Pilnīgi no jauna tika radītas vairākas ķīmiskās rūpniecības nozares – sintētisko un stikla šķiedru, plastmasas izstrādājumu, ķīmisko reaģentu un sevišķi tīru vielu sintēze un ražošana. Tika uzcelti jauni ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi Rīgā: Rīgas Skaņuplašu rūpnīca, Rīgas Ķīmiskais kombināts, Rīgas gumijas izstrādājumu ražošanas apvienība “Ausma”, Rīgas gumijas izstrādājumu firma “Sarkanais kvadrāts”, Rīgas Laku un krāsu rūpnīca, Rīgas rūpnīca “Reaģents”, Rīgas Superfosfāta rūpnīca, ražošanas apvienība “Kosmoss” ādas izstrādājumu ražošanai (1963), Rīgas Polietilēna rūpnīca (1959). Ārpus galvaspilsētas – Daugavpilī (Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīca, 1964, no 1995. gada “Dauteks”), Olainē (Olaines Plastmasu pārstrādes rūpnīca, 1965; Olaines Ķīmisko reaģentu rūpnīca; zinātniskā ražošanas apvienība “Bioķīmiskie reaktīvi”), Valmierā (Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca), Dobelē (Dobeles ķīmiskā rūpnīca “Spodrība”), Ventspilī (Ventspils ostas rūpnīca – slāpekļa minerālmēslu ražošanai), Cēsīs (Cēsu Automobiļu remonta rūpnīca – riepu protektoru atjaunošanai), Baldonē (gumijas izstrādājumu ražošanas apvienības “Ausma” filiāle), Suntažos (gumijas izstrādājumu ražošanas apvienības “Ausma” filiāle – piepūšamo matraču ražotne), Līvānos (Līvānu Bioķīmiskā rūpnīca – lopbarības lizīna ražošanai, 1970; Līvānu Stikla fabrika), Saulkalnē (Sauriešu Būvmateriālu kombināts) un Brocēnos (Brocēnu Cementa un šīfera kombināts).
Ķīmijas attīstību okupācijas laikā, 20. gs. 60. gados, Latvijā noteica Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 05.1958. un 12.1963. plēnumos izvirzītie uzdevumi ķīmijas rūpniecībai. To veicināja arī Latvijas ķīmiķu iniciatīva, izkoptās zinātnieku tradīcijas un speciālistu labā sagatavotība. Tika izveidoti vairāki smalkās organiskās sintēzes, bioorganiskās ķīmijas un biotehnoloģijas kompleksi, kur tika izstrādāti un ražošanā ieviesti jauni medicīnas preparāti. To starpā izcēlās zinātniskās ražošanas apvienība “Bioķīmiskie reaktīvi”, Olaines Ķīmiski farmaceitiskā ražošanas apvienība (uz kuras bāzes pēc 1990. gada tika izveidots “Olainfarm”) un divas Latvijas Organiskās sintēzes institūta eksperimentālās rūpnīcas (uz kuru bāzes pēc 1990. gada tika izveidots “Grindex”).
Ķīmijas tehnoloģijas procesu un aparātu būves nozarē tika pētīti masas apmaiņas procesi un jonapmaiņas un membranālie procesi (Nikolajs Koroļkovs), radītas žāvētavas ķīmiskajiem un farmaceitiskajiem produktiem (Ilo Dreijers, Leonīds Osipovs). Tika sākta biotehnoloģijas procesu ieviešana ķīmiskajā rūpniecībā (Mārtiņš Beķers, Romans Kārkliņš).