Traģēdija “Jūlijs Cēzars” ir viens no pirmajiem darbiem, ko “Lorda kambarkunga vīru” (Lord Chamberlain’s Men) trupa, kuras dalībnieks bija arī Viljams Šekspīrs, izrādīja Londonā pēc pārcelšanās uz “Globusa” (The Globe) teātri. Šis darbs apliecina angļu rakstnieka interesi par vēstures tematiku. “Jūlijs Cēzars” ir viena no tā dēvētajām romiešu lugām, kam piederīgas arī V. Šekspīra traģēdijas “Tits Androniks” (Titus Andronicus, 1592), “Antonijs un Kleopatra” (Antony and Cleopatra, 1606. gadā vai 1607. gadā) un “Koriolāns” (Coriolanus, 1608). Šādu apzīmējumu minētie darbi ieguva 19. gs., lai tos nošķirtu no V. Šekspīra vēsturiskajām hronikām, kuru darbība risinās Anglijā. Antīkās Romas vēstures apguve bija viens no svarīgiem tematiem 16. un 17. gs. angļu mācību iestādēs. Tajās tika aplūkoti gan tiesību jautājumi, atsaucoties uz romiešu veidoto likumdošanu, gan ievērojamu personu dzīves gājums, tāpēc par šīm tēmām labi informēts bija samērā plašs cilvēku loks. Ar Romas valstsvīra, senas patriciešu dzimtas pārstāvja Jūlija Cēzara (Gaius Iulius Caesar), kā arī viņa laikabiedru likteni saistīti motīvi iepriekš risināti latīņu, franču un angļu valodā sacerētos literāros darbos, daļa no kuriem V. Šekspīram varēja būt pazīstama. Nozīmīgāko ierosmi viņš acīmredzot guva grieķu un romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) apcerēs, kas publicētas ar nosaukumu “Paralēlās dzīves” (Bioi parallēloi, 1. vai 2. gs.). Plūtarha sacerējumā pievērsta detalizēta uzmanība Jūlijam Cēzaram, Markam Jūnijam Brutam (Marcus Junius Brutus), Markam Antonijam (Marcus Antonius) un citām Romas vēsturē un V. Šekspīra lugā nozīmīgām personām. Plūtarha darbu V. Šekspīrs acīmredzot iepazina Tomasa Norta (Thomas North) angļu tulkojumā, kas savukārt tika veikts no Plūtarha darba tulkojuma franču valodā. Renesanses laikmeta Anglijā ar Romas vēsturi un tās ievērojamā valstsvīra Jūlija Cēzara dzīvi saistītie temati bija populāri, neraugoties uz to problemātiskajiem aspektiem, tostarp sazvērnieku vēlmi nogalināt cilvēku, kura rokās pēc viņu domām koncentrēta pārāk liela vara. Romas republikas pārvaldes pamati bija atšķirīgi no Anglijas, kurā valdīja monarhija, un Jūlija Cēzara vēlme paplašināt savas varas ietvarus zināmā mērā sasaucās ar Renesanses laikmeta idejām. Jūlija Cēzara nāves vaininieku, it īpaši Marka Jūnija Bruta rīcība, šajā laikposmā tika vērtēta dažādi. Dzejnieks Dante Aligjēri (Dante Alighieri) savā darbā “Dievišķā komēdija” (La divina commedia, 1308–1321) Brutu kā tēlu novietoja vienā no zemākajiem elles lokiem. Savukārt tēlnieks Mikelandželo Buonarroti (Michelangelo Buonarroti) ap 1539.–1540. gadu izveidoja cieņpilnu Marka Jūnija Bruta krūšutēlu. V. Šekspīra lugā viens no svarīgākajiem motīviem ir saistīts ar sazvērnieku neveiksmi, lai gan viņus, un pirmām kārtām Brutu, vismaz pa daļai vada godprātīgi motīvi. Lugā netiek apšaubīta monarhijas ideja, vien izvirzīts jautājums par varas godprātīgu izmantojumu. Turklāt Anglijas karalienes Elizabetes I (Elizabeth I) valdīšanas laikā tika saskatīta vēsturiska saikne ar 4. gs. Romas Impērijas pirmo kristīgo valdnieku Konstantīnu I (Constantine I). Lugas tēma bija piemērota arī tāpēc, ka pēc Jūlija Cēzara nogalināšanas un tās izraisītā pilsoņu kara beigām Oktāvijs Augusts (Octavianus Augustus), kurš bija nācis pie varas, sevi pasludināja par imperatoru, stiprinot vienotību un iedibinot monarhiju senajā Romā.

V. Šekspīra traģēdijas darbība risinās 1. gs. p. m. ē. Tās sižeta centrā ir senās Romas valstsvīra Jūlija Cēzara nogalināšana tā sauktajās marta īdās (44. gada 15. martā p. m. ē.), kuras mērķis ir aizkavēt varas koncentrāciju Cēzara rokās, lai saglabātu kolektīvu pārvaldes formu un republikas principus, kā arī sižeta centrā ir dažādu grupu cīņa par varu. Lugas darbība sākas ar atšķirīgu personu reakciju uz Jūlija Cēzara triumfālo atgriešanos Romā pēc tam, kad viņš pārspējis citu Romas tribūnu Pompeju, uzsākot pilsoņu karu, lai saglabātu un nostiprinātu savu varu. Šos notikumus saista ar tā saukto Rubikonas pāriešanu, ar ko tiek apzīmēta Cēzara apzināta izvēle savu mērķu īstenošanai piešķirt lielāku nozīmi nekā tradicionālo republikas likumu ievērošanai. V. Šekspīra lugas sižeta risinājums ir saistīts ar šo notikumu atbalsīm, to priekšvēsture daudziem renesanses laikmeta skatītājiem bija labi zināma. Lugas ievaddaļā iezīmējas motīvs par kroņa piedāvājumu Cēzaram, no kura viņš šķietami atsakās, taču notikumu attīstība ir radījusi bažas Cēzara pretiniekos. Traģēdijas darbības gaitā pamazām tiek atklāti Kaja Kasija un Marka Bruta rosinātie pretdarbības plāni. Pamazām sazvērnieku aktivitāte nobriest līdz gatavībai nogalināt Jūliju Cēzaru. Sasprindzinājumu palielina arī notikumu palēninājums tieši pirms Cēzara došanās uz Romas Senātu, kas ir saistīts ar pravietojumu par viņam draudošajām briesmām, kam seko Cēzara sievas Kalpurnijas mēģinājums viņu atturēt. Brīdī, kad Cēzars jau ir pieņēmis lēmumu atteikties no gājiena, viens no sazvērniekiem, Dēcijs, spēj veikli pārliecināt Cēzaru par citu nozīmi, kas piešķirama vērotajām zīmēm. Bažas par sava vīra došanos uz Senātu pauž arī Bruta sieva Porcija, kura lūdz vīru dalīties ziņās par to, kas gaidāms tālāk, taču, vēl pirms ir notikusi viņu izskaidrošanās, Bruts kopā ar citiem sazvērniekiem jau ir ceļā uz Senātu. Šeit ierodas arī Cēzars, un sazvērnieki, tostarp arī Bruts, dod viņam nāvējošus dūrienus. Notikušais saasina situāciju Romā. Cenšoties panākt iespējami plašu atbalstu sazvērnieku rīcībai, ko viņš uzskata par godprātīgu, Bruts par spīti Kasija iebildumiem atļauj pie Jūlija Cēzara līķa runu teikt arī viņa sabiedrotajam Markam Antonijam. Tas izrādās neveiksmīgs lēmums, jo Antonijs musina pūli, ar savu daiļrunību aizēnodams Brutu, kurš centies izteikties lietišķi un argumentēti. Pilsoņu dusmas vēršas pret Brutu un viņa domubiedriem, izraisot sajukumu valstī, ko atklāj ne tikai pūļa vēlme atriebties Brutam un Kasijam, bet arī dzejnieka Cinnas bezjēdzīgā nonāvēšana. Lugas noslēguma daļā tēlots pilsoņu karš, kas izcēlies starp Bruta un Kasija karaspēku, no vienas, kā arī Marka Antonija un Oktāvija apvienotajiem spēkiem, no otras puses. Sazvērnieku karaspēks tiek sakauts, gan Kasijs, gan Bruts dzīvi beidz pašnāvībā. Pēc viņu abu nāves Marks Antonijs un Oktāvijs pārņem varu, finālā novērtējot arī savus pretiniekus.

V. Šekspīra traģēdijā ir plašs tēlu loks. Autoram ir izdevies gan radīt panorāmisku laikmeta skatījumu, gan panākt atšķirīgu nozīmīgāko raksturu veidojumu. Lugas centrā ir Romas valdnieks Jūlijs Cēzars, sazvērnieku grupa, kurā visvairāk individuālu iezīmju ir Marka Bruta un Kaja Kasija tēlos, kā arī Jūlija Cēzara atbalstītāji, kuri pēc viņa nogalināšanas tiecas iegūt varu savās rokās – Marks Antonijs un Oktāvijs, vēlākais imperators Augusts. Epizodiska, tomēr svarīga nozīme traģēdijā ir Jūlija Cēzara sievai Kalpurnijai un Bruta sievai Porcijai. Katram no šiem tēliem V. Šekspīrs piešķīris spilgtas rakstura iezīmes, kas atklājas gan atsevišķos lugas skatos, gan darbības risinājumā. Jūlija Cēzara tēlā līdzās varas tieksmei akcentēts arī viņa vājums un neveselība, kas apgrūtina lēmumu pieņemšanu. Lugā ietverts arī motīvs par vēlmi risināt Cēzara sievas Kalpurnijas šķietamās neauglības problēmu, kas atklāj ne tikai Jūlija Cēzara rūpes par pēcnācējiem, bet arī iespējamu dinastijas iedibināšanas vēlmi. Viņa idejiskā pretinieka Bruta tēlā ir saskatāmas Hamleta rakstura iezīmes, tā veidojot saikni ar nedaudz vēlāk tapušo V. Šekspīra traģēdiju “Hamlets” (Hamlet, 1601). Savukārt Kasija neatlaidībā, ar kādu viņš cenšas pārliecināt Brutu par to, ka Jūliju Cēzaru vajag nogalināt, atklājas netieša saikne ar Jago apņēmīgajiem centieniem pārliecināt Otello V. Šekspīra traģēdijā “Otello” (Othello, 1604), kur šādas rīcības pamatā ir atšķirīgi motīvi. Viena no traģēdijas “Jūlijs Cēzars” dramatiski piesātinātākajām ainām ir Bruta un Kasija izlīgums pirms izšķirīgās kaujas pret Marka Antonija un Oktāvija vadīto karaspēku. Cēzara domubiedrs Marks Antonijs lugas sākuma daļā tēlots kā vieglprātīgs uzdzīvotājs. Pēc Jūlija Cēzara nāves viņš spēj veikli manipulēt ar pūli, noskaņojot to savā labā. Ar šādu sabiedriskās domas noskaņojumu Markam Antonijam sadarbībā ar Oktāviju izdodas iegūt atbalstītājus, lai sekmīgi cīnītos un uzveiktu Bruta un Kasija vadīto karaspēku. Oktāvijs, kurš lugas darbībā iesaistās tās noslēguma daļā, atklājas kā bezkaislīgs, prasmīgs un cinisks stratēģis, kas gatavs radušos situāciju izmantot savā labā. Krietns atbalsts saviem vīriem ir abas lugā tēlotās vadoņu sievas. Jūlija Cēzara sievai Kalpurnijai, kurai ir slikta nojauta par to, kas varētu notikt, Cēzaram dodoties uz Romas Senātu, sākotnēji izdodas pārliecināt vīru to nedarīt, kas nozīmētu viņa glābiņu. Tikpat cildena sava vīra atbalstītāja ir arī Bruta sieva Porcija, kurai ir svarīgi, lai vīrs dalās ar viņu savos mērķos un pārdomās, kas ļautu viņu vēl labāk izprast un vairāk atbalstīt. Savukārt Porcijas bažas pēc Bruta došanās uz Senātu raksturo aizkustinošs maigums.   

Traģēdija “Jūlijs Cēzars” ir veidota piecos cēlienos. Luga ir kompakta, autors visas norises pakļāvis galvenajai sižeta līnijai, kas saistīta ar Jūlija Cēzara varas prettiesisku sagrābšanu, dažādo viņa rīcības novērtējumu, sazvērnieku aktīvo darbību un Cēzara nogalināšanu. Notikumi, kas vēstures ritējumā aizņem vairākus gadus, lugā koncentrēti vienkopus. V. Šekspīrs izmantojis daudzas epizodes, kas ietvertas Plūtarha rakstītajās biogrāfijās, izvēloties svarīgākās, lai mērķtiecīgi atklātu gan vēsturiskos apstākļus, gan individuālos raksturus. Luga atklāj izvēles grūtības un lēmumus, ko pieņem traģēdijā tēlotie cilvēki.

V. Šekspīra traģēdijā tēloti konflikti, kas ir būtiski arī renesanses laikmeta sabiedrībai. Tomēr tāpat ievērots vēsturiskais kolorīts, kas jūtams gan attiecību veidojumā, gan tēlu valodā. Šajā angļu rakstnieka darbā nav izmantoti tik daudzveidīgi valodas resursi kā citkārt viņa darbos. V. Šekspīrs rēķinājies ar to, ka lugas konflikti risināti Romas sabiedrības valdošo aprindu lokā, un darbības personu runai piešķīris retorisku izteiksmi, vēlmi savas domas izteikt labi izsvērtā, pārdomātā valodā. No runas atšķirību viedokļa īpaši svarīga ir epizode pēc tam, kad Jūlijs Cēzars ir nogalināts un kad sapulcējušos pūli uzrunā gan Bruts, gan Antonijs. Pretstatā Bruta lietišķajai, savaldīgajai izteiksmei, ar kādu viņš cenšas pamatot sazvērnieku rīcību, Marks Antonijs klaji manipulē ar vienkāršo pilsoņu emocijām. Viņam izdodas panākt to, ka pūļa dusmas vēršas pret Brutu un citiem, kuri iepriekš noziegušies pret Cēzaru. Marks Antonijs tādējādi vairo savu politisko ietekmi, kas tiek apliecināta, kad viņa un Oktāvija karaspēks sakauj pretiniekus, kuru vidū ir arī Bruts un Kasijs. Gan intelektuālam disputam, gan veiklai manipulācijai ar pūļa uzskatiem ir nozīmīga loma V. Šekspīra traģēdijas veidojumā.       

Traģēdija “Jūlijs Cēzars” iespiesta 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Šis izdevums ir pamatā visām vēlākajām teksta publikācijām un redakcijām. Latviešu valodā V. Šekspīra lugu pirmais tulkoja Fricis Adamovičs. Viņa tulkojums izdots 1897. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Derīgu grāmatu nodaļas apgādā. Atkārtoti tas izdots 1923. gadā un 1934. gadā “Valtera un Rapas” apgādā. 1964. gadā Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 4. sējumā angļu autora luga iespiesta Mirdzas Ķempes atdzejojumā.

“Jūlijs Cēzars” ir viena no V. Šekspīra lugām, kurā sniegta niansēta vēstures notikumu interpretācija, kas cieši sasaucas ar angļu renesanses laikmeta aktualitātēm. Šīs lugas problemātikai ir arī universāls raksturs, kas labi atklājas tās motīvu izmantojumā citu autoru darbos. Latviešu rakstniecībā Jūlija Cēzara noslepkavošanas motīvu izmantojis Bruno Saulītis traģēdijā “Marta īdas”. Tās apakšvirsraksts “Romas vēsture Jūlija Cēzara valdīšanas pēdējā gadā”. Luga uzrakstīta 1969. gadā, publicēta Gundegas Saulītes sakārtoto B. Saulīša “Kopoto rakstu” 6. sējumā 1977. gadā. Savukārt vienā no latviešu dramaturģijas nozīmīgākajiem sacerējumiem – Mārtiņa Zīverta traģēdijā “Vara” (1944) – citu vēsturisku apstākļu (13. gs. Lietuvas vēstures) attēlojumā izmantots gan valdnieka nogalināšanas motīvs, gan nežēlīgā cīņa par varu, kas tai seko, izraisot vispārēju haosu. 

V. Šekspīra traģēdija “Jūlijs Cēzars” Londonā uzvesta 1599. gadā. Arī vēlāk šis darbs piedzīvojis daudzas nozīmīgas skatuves interpretācijas. Īpaša nozīme ir Meiningenas teātrī (Meininger Theater) veidotajam “Jūlija Cēzara” iestudējumam (1875), ar kuru tika likti pamati modernajam režijas teātrim. Latviešu valodā V. Šekspīra traģēdija pirmo reizi izrādīta 1900. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā. 1907. gadā režisors šo lugu uz tās pašas skatuves uzveda vēlreiz, atkārtoti pretendējot uz Rīgas Latviešu teātra vadītāja amatu, kuram savu kandidatūru bija pieteicis arī Rūdolfs Blaumanis. Savā iestudējumā pats P. Ozoliņš atveidoja Jūlija Cēzara lomu. Jaunu šīs lugas uzvedumu režisors sagatavoja 1911. gadā. Latvijas Nacionālajā teātrī V. Šekspīra traģēdija pirmo reizi izrādīta 1925. gadā Friča Rodes režijā. 1934. gadā režisors Eduards Smiļģis lugu “Jūlijs Cēzars” iestudēja Dailes teātrī, pats atveidojot titullomu. 1979. gadā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī V. Šekspīra traģēdija tika izrādīta Alfrēda Jaunušana režijā.