Dagmāra Talce-Niedra bija vienīgā sieviete, kura starpkaru Latvijā ieguva doktora grādu agronomijā. D. Talce-Niedra bija LU un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (JLA, mūsdienās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) privātdocente un Latvijas Valsts universitātes (mūsdienās LU) docente. Specializējās mikrobioloģijā un piensaimniecības bakterioloģijā.

D. Talce-Niedra dzimusi grāmatveža Voldemāra Niedras un Amālijas Niedras (dzimusi Birkenfelde) ģimenē. No 1903. līdz 1910. gadam mācījās Voldemāra Maldoņa privātajā sieviešu ģimnāzijā Rīgā. 1918. gadā iestājās Baltijas Tehniskās augstskolas Lauksaimniecības fakultātē. Studijas turpināja Latvijas Augstskolas (mūsdienās LU) Lauksaimniecības fakultātē (1919–1924). Ieguvusi agronoma grādu. JLA D. Talce-Niedra 04.03.1940. aizstāvēja disertāciju “Pētījumi par himāzi”, iegūstot doktora grādu agronomijā kā vienīgā sieviete starpkaru Latvijā.

Bija precējusies divas reizes – 1927. gadā ar agronomu Viktoru Talci un 1956. gadā ar pulkvedi Gustavu Grīnbergu.

Pēc ģimnāzijas beigšanas D. Talce-Niedra dzīvoja vecāku lauku saimniecībā, bet Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Maskavā strādāja kā kancelejas ierēdne un grāmatvede zviedru akciju sabiedrībā “Lux” (10.1915.–05.1916.), Novgorodā – Viskrievijas pilsētu savienībā (Всероссийский союз городов; 06.1917.–07.1918.). 1918. gada vasarā D. Talce-Niedra atgriezās Latvijā. Padomju Latvijas pastāvēšanas laikā 01.–05.1919. viņa bija Rīgas Pārtikas komisariāta kancelejas ierēdne.

Studiju laikā pēc docenta Augusta Kirhenšteina ierosinājuma D. Talce-Niedra tika piesaistīta par asistenti LU Lauksaimniecības fakultātes Mikrobioloģijas laboratorijā (no 1922. gada – institūts): no 01.09.1921. – subasistente, no 01.1924. – jaunākā asistente, no 01.09.1927. – asistente, no 01.09.1930. – vecākā asistente. Papildu vecākās asistentes amatam, 12.1935. D. Talci-Niedru ievēlēja par Lauksaimniecības fakultātes Mikrobioloģijas katedras privātdocenti. 1939. gadā uz LU Lauksaimniecības fakultātes bāzes tika nodibināta JLA, D. Talci-Niedru apstiprināja par jaunās augstskolas vecāko asistenti un privātdocenti.

D. Talces-Niedras zinātnisko interešu centrā izvirzījās mikrobioloģija un piensaimniecības bakterioloģija, īpaši sviesta mikroflora un pienskābes baktērijas, lai uzlabotu un attīstītu sviesta ražošanas industriju. LU un JLA viņa lasīja lekcijas un vadīja laboratorijas darbus mikrobioloģijas un piensaimniecības bakterioloģijas praktisko darbu metodēs. Zinātniskos nolūkos apmeklēja Vāciju, Somiju, Čehoslovākiju, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju. 1936. gadā D. Talce-Niedra ieguva Kristapa Morberga fonda stipendiju un trīs mēnešus papildināja zināšanas Helsinku Tehniskajā augstskolā (Teknillinen korkeakoulu) pie ievērojamā somu ķīmiķa, profesora Arturi Ilmari Virtanena (Artturi Ilmari Virtanen), padziļināti specializējoties sviesta ražošanas un saglabāšanas metodēs.

Publicēja zinātniskus un populārzinātniskus rakstus un grāmatas par piensaimniecību un mājturības tēmām. No 1925. līdz 1928. gadam bija žurnāla “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks” piensaimniecības sadaļas redaktore. Līdztekus darbam LU D. Talce-Niedra darbojās kā lektore Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrībā, Kaucmindes mājturības seminārā un Latviešu lauksaimnieku ekonomiskajā sabiedrībā. Aktīvi darbojās zinātniskās un sabiedriskās organizācijās – Latvijas Agronomu biedrībā, Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrībā, Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienībā (LAISA). Sieviešu agronomu profesionālo interešu aizstāvēšanai un lauksaimniecības disciplīnu popularizēšanai pēc D. Talces-Niedras iniciatīvas 01.1931. tika izveidota LAISA Agronomju sekciju. Agronomju sekcija D. Talces-Niedras vadībā iestājās par sieviešu agronomu profesionālo tiesību aizstāvību, organizēja lekcijas par lauksaimniecības disciplīnām, izvērsa sadarbību ar LU mācībspēkiem un Zemkopības ministriju, nodrošinot LAISA biedrēm iespēju papildināt zināšanas lauksaimniecības kursos un LU izmēģinājuma saimniecībās. Pēc D. Talces-Niedras iniciatīvas LAISA apsvēra iespēju iegādāties lauku saimniecību, kas tiktu aprīkota biedru zinātnisko pētījumu vajadzībām. Līdzekļu trūkuma dēļ šī ideja netika realizēta.

Pēc Latvijas padomju okupācijas 10.10.1940. D. Talci-Niedru ievēlēja par JLA docenti un apstiprināja par Lauksaimniecības fakultātes Piensaimniecības katedras vadītāju. Docentes amatā viņa palika arī vācu okupācijas laikā.

Tuvojoties Sarkanajai armijai, D. Talce-Niedra 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīvoja Minhenē. Strādāja par asistenti Minhenes Tehniskajā augstskolā (no 01.10.1944), vēlāk – lektori (no 09.1945.). 1950. gadā D. Talce-Niedra izceļoja uz ASV, kur turpināja zinātniski pētniecisko darbu. Līdz 1959. gadam strādājusi Ratgersa Universitātes Ņūbrunsvikā (Rutgers University New Brunswick) Piensaimniecības laboratorijā. Bija aktīva sabiedriskajā darbā – darbojās Latviešu agronomu biedrībā ASV un rediģēja biedrības izdevumu “Zeme un Tauta”, bija Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības biedre un valdes locekle, kā arī Amerikas Latviešu apvienības (ALA) biedre. Darbojusies ALA Kultūras biroja Zinātņu sekcijā.

D. Talce-Niedra pieder nedaudzajām akadēmiski izglītotajām sievietēm, kura veidoja akadēmisko karjeru starpkaru LU. D. Talces-Niedras pētījumi sviesta ražošanas metodēs un uzglabāšanas tehnoloģiju attīstība sniedza nozīmīgu ieguldījumu Latvijas ekonomikai nozīmīgajai sviesta eksporta nozarē. Paralēli zinātniskajam un akadēmiskajam darbam, D. Talce-Niedra aktīvi iestājās par sieviešu agronomu profesionālajām tiesībām un lauksaimniecības disciplīnu popularizēšanā.