Anna Rūmane-Ķeniņa ir ievērojama Latvijas sabiedriskās un kultūras vēstures personība. Dibinājusi Annas Ķeniņas sieviešu ģimnāziju. Pirmā pasaules kara laikā aktīvi popularizēja Latvijas neatkarības ideju. Neatkarīgās Latvijas laikā bija ievērojama sieviešu kustības pārstāve.

Dzimusi dzelzceļnieka Krišjāņa Rūmaņa un Annas Rūmanes (dzimusi Fige) ģimenē. Vecākā no diviem bērniem, brālis – Jānis.

Mācījusies Jelgavas meiteņu skolā (1887–1995), 1911. gadā studēja Sorbonnas Universitātē (Sorbonne Université) Parīzē , bet 1913.–1916. gadā – pedagoģiju un psiholoģiju Ženēvas Universitātē (Université de Genève) un Žana Žaka Ruso Pedagoģijas institūtā (Institut Jean-Jacques Rousseau). Pedagoģijas institūtā noklausījās šveiciešu psihologa Eduāra Klaparēda (Édouard Claparède) studiju kursu par eksperimentālo psiholoģiju un ieguva apliecību par kursu beigšanu.

No 1898. līdz 1923. gadam bija precējusies ar izglītības darbinieku un dzejnieku Ati Ķeniņu. Laulībā dzimuši seši bērni: Primavera (saukta par Litiņu), Marģers Jānis, Maija, Ilmārs Atis, Valdemārs Viesturs un Tālivaldis. Marģers Jānis Ķeniņš strādāja Latvijas Republikas sūtniecībā Parīzē un Varšavā un bija diplomēts aviācijas inženieris, Tālivaldis Ķeniņš – ievērojams latviešu komponists.

Pēc Jelgavas meiteņu ģimnāzijas beigšanas A. Rūmane-Ķeniņa strādāja par skolotāju Biķerniekos, Rīgā (1897). Pēc laulībām pārgāja dzīvot uz Zemīti. A. Ķeniņa vadītajā Zemītes pagastskolā A. Rūmane-Ķeniņa nodibināja papildu klasi skolnieču sagatavošanai vidusskolai. 1900. gadā A. Rūmane-Ķeniņa pārcēlās uz Rīgu. Kopā ar vīru Āgenskalnā nodibināja četru klašu meiteņu proģimnāziju, kas nosaukta Annas Rūmanes vārdā. 1906. gadā skola pārcēlās uz jaunām telpām Tērbatas ielā 15/17. Pieaugot audzēkņu skaitam, 1907. gadā skola tika pārveidota par astoņu klašu sieviešu ģimnāziju ar latviešu kā mācību valodu. Līdz 1912. gadam A. Rūmane-Ķeniņa bija skolas direktore. Paralēli pedagoģiskajam darbam, A. Rūmane-Ķeniņa iesaistījās Latviešu Izglītības biedrības un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas darbā, referējot un presē rakstot par nacionālās audzināšanas un sieviešu izglītības jautājumiem.

A. Rūmane-Ķeniņa 1918. gadā neklātienē tika ievēlēta par Žana Žaka Ruso Pedagoģijas institūta lektori eksperimentālajā psiholoģijā, tomēr no amata viņa atteicās. Latvijas Augstskolas (mūsdienās Latvijas Universitāte) Filoloģijas un filozofijas fakultāte 09.1919. ievēlēja A. Rūmani-Ķeniņu par lektori modernajā pedagoģijā. Lektores vietu viņa atstāja pirms 1919. gada rudens semestra beigām.

Rakstniecībā debitējusi 19. gs. 90. gadu nogalē ar rakstiem par 19. gs. franču literatūru laikrakstā “Tēvija”. 20. gs. sākumā laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” un “Austrumu Kalendārs” publicējusi tulkojumus. Pirmā literārā publikācija 1902. gadā – ceļojuma tēlojums laikrakstā “Pēterburgas Avīžu Literārais Pielikums”. A. Rūmanes-Ķeniņas literārā karjera bija relatīvi īsa. Kā Anna Rūmane, Anna Ķeniņa un Aina Rasmer līdz 1912. gadam presē viņa publicēja īsos stāstus, skices, tēlojumus, ceļojumu aprakstus un mākslinieciski augstvērtīgākos darbus – drāmu “Melnas ērglis” (publicēta 1908. gadā žurnālā “Zalktis”) un autobiogrāfisku stāstu “Mātes bēdas” (publicēts 1912. gadā žurnālā “Druva”).

Sākoties Pirmajam pasaules karam, A. Rūmane-Ķeniņa dzīvoja Ženēvā, sākot ar 1917. gadu – Parīzē un Londonā, kur uzsāka propagandas darbu Latvijas valsts labā. Šveiciešu, franču un angļu presē publicēja Latviju un Latvijas autonomijas, vēlāk – neatkarības, popularizējošus rakstus. 1916. gada rudenī A. Rūmane-Ķeniņa nodibināja Latvijas jautājumu studiju komiteju Šveicē, kas organizēja diskusiju vakarus Latvijas neatkarības centienu atbalstam un pret Baltijas valstu integrāciju Vācu Impērijā. Komitejas darbībā iesaistījās Ženēvas Universitātes profesori un Šveices kultūras darbinieki. 1917.–1919. gadā A. Rūmane-Ķeniņa darbojās kā Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā, bet 1918. gada vasarā kā informatore Baltijas jautājumos devās Francijas Ārlietu ministrijas misijā uz Stokholmu. Kopā ar latviešu žurnālistu Arturu Tupiņu un lietuviešu izcelsmes dzejnieku Oskaru Milošu (Oscar Milosz, arī Oskaras Milašius) 1918. gadā piedalījās žurnāla Revue Baltique izveidošanā, lai informētu franču sabiedrību par stāvokli Baltijas valstīs.

1919. gada sākumā A. Rūmane-Ķeniņa atgriezās Latvijā un neilgu brīdi, 1919. gada pavasarī, darbojās kā Latvijas Tautas padomes locekle – substitūte no Latviešu demokrātu partijas. Oktobrī A. Rūmani-Ķeniņu iecēla par Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāju Parīzē. Informācijas birojā viņa nostrādāja līdz 07.1920., kad pēc pašas vēlēšanās no amata atbrīvota.

Atgriežoties Latvijā, A. Rūmane-Ķeniņa turpināja būt sabiedriski aktīva, iesaistoties sieviešu kustībā, žurnālistikā un kultūras darbā. Veicinājusi kultūras sakarus ar Franciju. Pēc A. Rūmanes-Ķeniņas iniciatīvas 06.1920. Parīzē dibināta Franču–latviešu intelektuālās tuvināšanās biedrība, bet 16.02.1921. biedrības nodaļa Latvijā – Franču–latviešu sadarbības komiteja. A. Rūmane-Ķeniņa darbojās Amerikas Draugu biedrībā, Tautu Savienības veicināšanas biedrībā, Latvju un dāņu biedrībā, Latvijas PEN klubā, sieviešu organizācijās – bija Latvju sieviešu nacionālās līgas (LSNL) biedre un Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības (LAISA) goda biedre. Kā Latvijas valdības delegāte A. Rūmane-Ķeniņa piedalījās Starptautiskās sieviešu balsstiesību savienības (International Women Suffrage Alliance, IWSA) kongresā Ženēvā 06.1920. un Starptautiskās sieviešu savienības (International Council of Women, ICW) kongresā Oslo 09.1920., bet kā LSNL delegāte – Starptautiskās sieviešu savienības kongresā Vašingtonā 05.1925. A. Rūmane-Ķeniņa iesaistījās Latvijas sieviešu organizāciju apvienošanā, kā rezultātā 08.1925. tika dibināta Latvijas Sieviešu organizāciju padome (LSOP). A. Rūmane-Ķeniņa bija pirmā LSOP valdes priekšsēdētāja (1926–1928). Presē regulāri publicējusies par sieviešu līdztiesības jautājumiem, no 01.1925. laikrakstā “Jaunākās Ziņas” iedibināja rubriku “Sieviete dzīvē un darbā”. Popularizēja sieviešu politisko aktīvismu. Rīgas domes 1925. gada vēlēšanās A. Rūmena-Ķeniņa balotējās no Saimnieciski kulturālās apvienības kandidātu saraksta, turpmāk iestājās par sieviešu balotēšanos vēlēšanās no atsevišķiem sieviešu kandidāšu sarakstiem. 1931. gada Rīgas domes un 4. Saeimas vēlēšanās viņa balotējās no LSOP Sieviešu vēlēšanu komitejas izveidotā Sieviešu organizāciju kandidātu saraksta (netika ievēlēta).

08.1944. A. Rūmane-Ķeniņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Nokļuvusi padomju okupācijas zonā Berlīnē, strādāja vācu žurnālā Signal, tulkojot krievu literatūru vācu valodā. Pēc kara smagi slima atgriezās Latvijā.

Līdz Pirmajam pasaules karam nozīmīgāka bija A. Rūmanes-Ķeniņas pedagoģiskā darbība. Viņas dibinātā skola kļuva par latviešu nacionālās kultūras veidošanās centru, kā arī bija būtisks pienesums sieviešu izglītības attīstībā. Kara laikā A. Rūmane-Ķeniņa īstenoja svarīgu propagandas darbu, veicinot Baltijas, Latvijas valsts un latviešu tautas atpazīstamību Rietumeiropas diplomātiskajās un kultūras inteliģences aprindās. 20.–30. gados A. Rūmane-Ķeniņa konsekventi atbalstīja sieviešu pašorganizāciju, cenšoties panākt sieviešu politiskās pārstāvniecības palielināšanu un vienlīdzību civiltiesībās.

A. Rūmane-Ķeniņa apbalvota ar Francijas Republikas ordeni Palmes académiques (I šķira) par nopelniem franču kultūras labā (1921),  Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira, 1926; no ordeņa atteikusies) un Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1929).