19. un 20. gs. mijas periodā Rīgas pilsētas skolas tika būvētas kā brīvstāvošas ēkas, taču Ķeniņu skolas ēka, līdzīgi kā daudzas citas Rīgas centrā tolaik būvētās privāto skolu ēkas, iekļāvās blīvas perimetrālas apbūves situācijā, kur ēkas ielas fasāde sakrīt ar obligāto būvlaidi, kas reizē sakrīt arī ar zemesgabala robežu. Ielas fasādē zemes līmenī galvenā ieeja ir novietota ar atkāpi no būvlaides, līdzās ieejai veidojot nelielu segtu priekšlaukumu, kāds funkcionāli ir piemērots, lai organizētu aktīvu apmeklētāju plūsmu sabiedriska rakstura ēkā. Ēkas plānojums ir risināts T veidā: pret ielu vērstajā apjomā vairākos stāvos izvietotas auditorijas un augšējā (piektā stāva līmenī) – plaša aula; pagalma korpusā telpas izbūvētas sešos virszemes stāvos.
Ķeniņu nams celts vēlā jūgendstila periodā un ir viens no agrākajiem un nozīmīgākajiem ziemeļu nacionālā romantisma stila paraugiem Rīgas arhitektūrā, kā arī rets paraugs šī stila izpausmei Rīgas sabiedrisko ēku arhitektūras kontekstā. Raksturīgas ziemeļu nacionālā romantisma stila iezīmes atklājas ēkas fasādē: sarežģīts kompozīcijas risinājums, smagnējas būvmasas, arhaizētas būvformas, izteiksmīgs un dinamisks apjoma siluets, stāvas jumtu izbūves, monumentāli zelmiņi, dažādi variētas daudzstūrainu logu ailu formas un tamlīdzīgi. Ēkas apjomā iedziļinātais ieejas portāls tā arhitektoniskā risinājuma dēļ atgādina grotu: tam ir velvēti pārsegumi, plaša un lēzenas ieejas arka, raupja un smagnēja – ciklopiskajam mūrim līdzīga – apdare, kurai izmantotais šūnakmens pēc pasūtītāja ieceres iegūts no Staburaga atlūzām. Zem portāla arkas ieejas abās pusēs novietoti masīvi akmens stabi (uz tiem balstījās laternas, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās, bet redzamas vēsturiskajos fotoattēlos). Dekoratīvs iespaids kopumā panākts ar krāsu un faktūru kontrastiem, ko rada daudzveidīgu apdares materiālu lietojums vienviet fasādes ietvaros: pelēkā šūnakmens un sārtā granīta rustika, gludi gaiša apmetuma laukumi, fakturēti tonēta apmetuma laukumi, sarkanā ķieģeļa mūris, majolikas flīzes, eksponēti jumta pārsegumu koka konstrukciju fragmenti, zvīņu rakstā kārtoti gludi dakstiņi.
Saskaņā ar sākotnējo arhitektūras ieceri, fasādes kompozīcijā nozīmīgs elements bija arī izteiksmīgi veidoti un uz gaišu un gludu fasādes laukumu fona vairākās vietās izkārtoti skolas nosaukuma uzraksti latviešu, krievu un vācu valodā, kā tas redzams senākajos nama fotoattēlos un kā tas līdzīgā veidā bija piedāvāts jau fasādes projekta zīmējumā.
Ķeniņu ģimnāzijas ēkas reprezentatīvākā telpa ir aula, kas atrodas iepretim trim stāvajiem zelmiņiem nama augšstāvā: no koka būvētās jumta konstrukcijas ir eksponētas ne vien fasādē, bet arī aulas interjerā, kur tās tika arī dekoratīvi noformētas ar kokgriezumiem, pastiprinot to estētisko nozīmi (līdz mūsdienām saglabājušies nedaudz vienkāršotākā veidā); skatuves dziļumā atradās arī ērģeles, ar kurām koncertēt prata arī pats A. Ķeniņš (nav saglabājušās); sienas un griestus viscaur blīvi rotāja dekoratīvi gleznojumi (nav saglabājušies). Mākslas zinātniece Silvija Grosa norāda, ka aulas interjera sākotnējais dekoratīvais noformējums liecina par vernakulārās tradīcijas impulsiem un telpas kopējās dekoratīvās idejas izvērsumā būtisks bija gleznojums – stilizēti putni, kas lido pret sauli – kā simboliska norāde uz tiekšanos pēc gara gaismas atbilstoši ēkas funkcijai.
Par simbolisku izteiksmi liecina arī baltu tautu mitoloģijā pazīstamā gudrības simbola – zalkša motīva – stilizēta lietojuma variācijas citu šī nama telpu interjera dekoratīvajā noformējumā (līdz mūsdienām dažviet saglabājušās ornamentālu ciļņu joslas skolas vestibila un kāpņu telpas sienu apdarē).
