20. gs. pirmajā pusē Jāņa Čakstes piemineklis bija lielākais un telpiski izvērstākais sabiedriskajam darbiniekam veltītais kapa piemineklis. Tas sastāv no 9 m augstas stēlas ar J. Čakstes portretu profilā, zem tā ir uzraksts “Jānis Čakste. 1859–1927”, virs portretreljefa – krusts. Abās pusēs izliektas, no granīta kvadriem mūrētas sienas, kuru sānu daļās reljefā izkalti sēru tēli – kreisajā pusē jauna sieviete noliektu galvu, labajā – senlatviešu karavīrs ar vairogu, kurš nodzēš dzīvības lāpu.

Tēlnieks Kārlis Jansons, arhitekts Alfrēds Birkhāns.

Pieminekļa celšanu 1927. gadā ierosināja pēc pirmā Latvijas Valsts prezidenta nāves dibinātais Jāņa Čakstes fonds – sabiedriska organizācija, kurā bija valsts, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu darbinieki un atsevišķas organizācijas, kopskaitā ap 200. Fonds 1927. gadā izsludināja pieminekļa konkursu, kas noslēdzās bez rezultāta. Pieminekļa celtniecībai uzaicināja labākā projekta autoru K. Jansonu. Pieminekļa budžets bija 100 000 latu. Tēlnieks pie pieminekļa strādāja gandrīz trīs gadus, izveidoja pirmmetu, to vairākkārt papildināja un pārveidoja, tad reljefu modeļus atlēja ģipsī un divu gadu laikā visas trīs kompozīcijas izkala granītā. J. Čakstes portrets reljefā un visa stēla ir veidoti no pelēka granīta, sānu tēli – no sarkanīgi brūngana granīta. Izliektās sienas mūrēja gan no pelēkiem, gan sārteniem granīta blokiem. Vispirms pie pieminekļa strādāja akmeņkaļi, pēc tam K. Jansona studenti no Latvijas Mākslas akadēmijas, noslēdzošajā stadijā strādāja arī pats meistars. Granītu pusloka sienai un kāpnēm ieguva, nojaucot vienu no Daugavgrīvas cietokšņa daļām, figūrām akmens tika iegādāts Somijā.

Kapa pieminekli atklāja 1935. gada 14. septembrī valsts prezidents Alberts Kviesis, klātesot ministru prezidentam Kārlim Ulmanim; pieminekli iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

Dārzu arhitekts Georgs Kūfalts (Georg Friedrich Ferdinand Kuphaldt) Meža kapus projektēja kā ainavisku vidi ar vienu centrālo aleju, dažām tai perpendikulārām alejām un līkumainu celiņu tīklu, gar kuru malām izvietoja apbedījumus. J. Čakstes piemineklis atrodas centrālās alejas galā, tam pretī, otrā aleja galā, klasiskās formās celta kapliča. Iecerē kapsētas apmeklētājs, ienākdams I Meža kapu teritorijā un pagriezies pa labi, tālumā redzētu J. Čakstes pieminekli. Padomju okupācijas laikā šī perspektīva tika likvidēta, tuvāk kapličai apbedot Latvijas PSR iekšlietu ministru un rakstnieku Vili Lāci un uzstādot viņam veltītu monumentālu un vizuāli impozantu talantīga tēlnieka Aivara Gulbja darinātu pieminekli. Teritorijā starp abiem pieminekļiem padomju okupācijas laikā apbedīja režīmu atbalstošas personas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 21. gs. sākumā aiz J. Čakstes pieminekļa sastādīja tūjas; tās kā aizslietnis atdala telpu starp abiem pieminekļiem.

J. Čakstes portretcilnis, kas ir visa ansambļa centrs, atbilst memoriālā tēlniecībā izplatītam paņēmienam – iemūžināt nelaiķa veidolu, padarot to savā veidā mūžīgu. Abi sānu ciļņi ar sērojošās jaunās sievietes un senlatviešu karavīra figūrām ir izkalti katrs no trīs blokiem profilā atbilstoši galvenajai skulptūrai. K. Jansona stilam raksturīgais enerģiskais un saspringtais ķermeņu traktējums papildināts ar dekoratīvām detaļām. Abi reljefi atbilst K. Jansona individuālajam stilam, kurā saplūst gan klasiskā tradīcija, pamatota labās anatomijas zināšanās, gan nacionālā romantisma un Art Deco elementi.

Padomju okupācijas režīma laikā J. Čakstes pieminekli norobežoja ar liepu dzīvžogu un soliņiem. Sava veida politisks protests bija svecīšu nolikšana pie pieminekļa mirušo piemiņas dienā, pret kuru iespēju robežās cīnījās padomju milicija.