Vilhelms Kaminskis bija virsnieks, kurš jau 1900. gadā bija beidzis Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище). Pirmā pasaules kara laikā parādīja ievērojamu personīgo varonību kaujās, guva smagu ievainojumu. Invaliditātes dēļ Latvijas armijā ieņēma vadošus ārrindas amatus bruņoto spēku vadībā kā militāro mācību iestāžu vadītājs, atbildīgais par karavīru šaušanas prasmēm u. c.

Dzimis mežsarga Jāņa un Dārtes Kaminsku ģimenē. Beidzis Jēkabmiesta (mūsdienās Jēkabpils) pilsētas skolu, nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. 09.1898. iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (beidzis ar I šķiru 08.1900.).

Precējies ar valsts bankas ierēdņa Daugavpilī (titulārpadomnieka) meitu Sofiju Vežbicku (1941.–1956. gadā izsūtījumā). Bērni: Vera, precējusies Bēne (1941. gadā ar ģimeni izsūtīta no Daugavpils), Nadežda, Georgijs, Konstantīns, Latvijas armijas virsleitnants, 14.01.1941. arestēts, miris Noriļskas soda nometnēs. Mazdēls Jānis Konstantīns Kaminskis – militārās vēstures pētnieks.

08.1896. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, 97. kājnieku Vidzemes pulkā Daugavpilī, 05.1897. beidza mācību komandas apmācību kursu, no 09.1897. – jaunākais unteroficieris. Pēc junkurskolas beigšanas no 08.1900. bija podpraporščiks 97. kājnieku pulkā Daugavpilī. Podporučiks (10.1900.), poručiks (10.1904.), štābkapteinis (12.1908.), kapteinis (11.1914.), apakšpulkvedis (06.10.1915.). Jaunākais virsnieks.

21.05.–29.06.1903. bijis komandējumā Dzisnā rezervistu apmācībai. 12.1903. iecelts par izlūku komandas priekšnieku. 17.03.–03.06.1904. bija komandējumā 25. artilērijas brigādē Daugavpilī apmācībai “darbībai pie lielgabaliem”. Krievijas–Japānas kara laikā, 06.07.1904., komandēts uz Habarovsku Pieamūras kara apgabala štāba rīcībā lauka rezerves hospitāļa pārziņa amata pildīšanai (31.07. ieradās Habarovskā). 24.10. komandēts uz Imaņas 1. apvienoto hospitāli iepazīties ar pārziņa amatu, no 27.12.1904. – vietējo hospitāļu pārvaldes lietvedis Habarovskā. 07.03.1905. piekomandēts Habarovskas rezerves bataljonam, 3. rotas komandieris. 05.–08.1905. arī bataljona tiesas loceklis. 08.1905. atgriezās Pieamūras kara apgabala hospitāļu inspektora pārvaldes rīcībā, 08.–09.1905. bija Nikolajevas cietokšņa pagaidu hospitāļa pārraugs, 09.1905. atgriezās Habarovskā, pēc tam 04.10.1905. komandēts uz pastāvīgo dienesta vietu 97. kājnieku pulkā, kurš 01.1905. bija ieradies Mandžūrijā pilnā sastāvā. No 02.11.1905. bija 97. kājnieku pulka 15. rotas komandiera vietas izpildītājs, no 07.02.1907. – pulka ieroču pārzinis. 06.1906. pulka sastāvā atgriezās Daugavpils garnizonā. 05.1907. pārcelts uz 7. Austrumsibīrijas (no 08.1910. – 7. Sibīrijas) strēlnieku pulku Novokijevkas apdzīvotajā vietā Pieamūras kara apgabalā, 03.09. ieradās jaunajā dienesta vietā, bija rotas jaunākais virsnieks, no 29.12.1907. – jātnieku izlūku komandas priekšnieks. 08.1910. iecelts par pulka izlūku pārzini, 03.1913. – ložmetēju komandas priekšnieku, 05.1914. – rotas komandiera vietas izpildītājs. Vairākkārt ieguva godalgotas vietas virsnieku šaušanas sacensībās. Pirmā pasaules kara laikā, 18.09.1914., pulka sastāvā devās uz karalauku Eiropā, no 24.10. atradās Rietumu frontē. No 11.1914. – rotas komandieris, vairākkārt 4. bataljona komandiera vietas izpildītājs, par kaujās parādīto varonību pie Pšasnišas pilsētas Polijā 26.02.1915. apbalvots ar Svētā Jura ordeni (komandējot divas rotas zem artilērijas uguns durkļu triecienā, ieņemot ierakumus, ko noturēja, neraugoties uz ievainojumu, ieguva trofejas, saņēma 60 gūstekņu), ievainots, palika ierindā. 13.07.1915. kaujā smagi ievainots, palika uz kaujas lauka un krita vācu gūstā, veikta kājas amputācija. Ievietots karagūstekņu nometnēs Vācijā. Atbrīvots kā invalīds 13.06.1918., atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā.

28.08.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijas dienestā (pulkvedis-leitnants), no 01.09. – Virsnieku kursu komandieris. Sākoties Bermonta armijas uzbrukumam, 08.–10.10. piedalījās Rīgas aizstāvēšanas organizācijas darbos, Andrejostas un Kundziņsalas rajonā “ar drosmi un aukstasinību uzmundrināja mūsu vāji bruņotās, demoralizētās vienības”, tā sekmēdams kaujas iecirkņa noturēšanu (par to vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). No 15.10.1919. bija Kara skolu pārvaldes (30.11.1919. pārdēvēta par Kara mācības iestāžu pārvaldi) priekšnieks. 23.10.–15.11.1919. piekomandēts Vidzemes divīzijas štābam, kaujās ar Bermonta armiju no 25.10.1919. bija Rīgas kaujas rajona labā spārna priekšnieks. No 14.01.1920. – arī Disciplinārā reglamenta caurskatīšanas un pieņemšanas komisijas loceklis, no 06.02.1920. – arī Kara virstiesas loceklis. Pulkvedis (03.1920.). 09.–19.02.1920. bija komandējumā Latgales frontē. Saskaņā ar abu armiju virspavēlniecību līgumu no 26.07.1920. piekomandēts Lietuvas armijas Ģenerālštābam Kauņā kā militārais speciālists (ieradās 05.08.), no 01.10.1920. – Mācību bataljona komandieris, 18.02.1921. no Lietuvas armijas dienesta atbrīvots, 25.02.1921. atgriezies Latvijā, Rīgā, no 01.04.1921. – Galvenā štāba Apmācības daļas priekšnieks, no 29.04. arī Reglamentu projektu caurskatīšanas un rediģēšanas komisijas priekšsēdētājs. 31.01.–19.04.1922. bija Kara tiesas pagaidu loceklis lietās, kuras izskatāmas “uz pastiprinātas apsardzības stāvokļa pamata”, no 08.04.1922. – arī Karaspēka iekšējās saimniecības noteikumu pārstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs. Armijas vadības reorganizācijas gaitā 01.03.1924. “dienesta vārdā” izteikta pateicība par “pierādīto darba mīlestību un sasniegtiem panākumiem” sakarā ar “pāriešanu Armijas komandiera padotībā”. 15.03.1924. iecelts par armijas strēlnieku inspektoru jaunizveidotā Armijas komandiera štāba pakļautībā (galvenā atbildība – karavīru šaušanas prasmes). 20.06.1924. – armijas sacīkšu vadītājs, galvenais tiesnesis un vadītājs šaušanā (izteikta armijas komandiera pateicība), no 28.10.1924. – eksaminators iekārtas reglamenta priekšmetā un asistents disciplinārā reglamenta priekšmetā Virsnieku akadēmiskajos kursos. Pēc Galvenā un Armijas komandiera štāba apvienošanas no 09.1929. dienēja Armijas štābā. 28.05.1931. atvaļināts sakarā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu. Dzīvoja Rīgā, vēlāk – Daugavpilī. Piedalījās amatiermūzikas dzīvē (01.1924. Skaņražu kopas kongresā viens no pūtēju un dziedātāju koru sekcijas vadītājiem).

Padomju okupācijas laikā, 14.06.1941., apcietināts dzīvesvietā Daugavpilī (Alejas ielā 13/15) un izvests uz Ziemeļurālu (Severurallaga) soda nometnēm Sverdlovskas apgabalā (sieva un meita Nadežda, ar kurām kopā dzīvoja, izsūtītas uz Krasnojarskas novadu). 04.11.1942. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda piecus gadus ieslodzījumā ar sekojošu nometinājumu Krasnojarskas novadā, ieslodzīts Vostokurallaga nometnēs, veselības stāvokļa dēļ nogādāts Krasnojarskas novada Ačinskas pilsētas slimnīcā, kur miris.

Pirmā pasaules kara laikā iegūtās invaliditātes dēļ Latvijas armijā varēja ieņemt vienīgi ārrindas amatus. Atradās vadošos atbildīgos amatos bruņoto spēku vadībā visu dienesta laiku kā militāro mācību iestāžu vadītājs, atbildīgais par karavīru šaušanas prasmēm u. c. Gadskārtējās atestācijās atzīmēti zināmā mērā novecojušie uzskati specialitātē, taču vienlaikus – vēlme un centieni tos modernizēt. Latvijas Neatkarības kara laikā un pēc tā bija viens no četriem augstākajiem virsniekiem, kuri bija piekomandēti Lietuvas armijai, kurā trūka vecāko virsnieku ar atbilstošu pieredzi (arī Lietuvas un Polijas militārā konflikta laikā).

Par nopelniem karā ar Japānu V. Kaminsks apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira), par miera laika dienestu un kaujas nopelniem Pirmā pasaules kara laikā – ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētā Jura ordeni (IV šķira); par kaujas nopelniem un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.