Leons Tomašickis ir Latgales atbrīvošanas pieminekļa “Vienoti Latvijai” idejas autors. Mākslinieks savu talantu lielākoties realizēja medaļu jomā un sīkplastikā.

L. Tomašickis ir dzimis dzelzceļa strādnieka ģimenē. Viņa vectēvs bija igaunis Jāns Jervi (Jan Järvi), vecāmāte Marija, viņu meita Katrīna apprecējās ar ludzānieti Vikentiju Tomašicki. Kad zēnam bija seši gadi, tēvs nomira. 11 gadu vecumā, strādājot Zvirgzdenes dzirnavās, viņš zaudēja labo roku līdz plecam. L. Tomašicki ļoti interesēja zīmēšana. Viņš mācījās Ludzas ģimnāzijā pie mākslas skolotāja Alekseja Gudeļa-Gudļevska. Skolotāja ietekmē 1926. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) tēlnieka Konstantīna Rončevska darbnīcā. Būdams trūcīgs un izpildīdams dažādus pasūtījuma darbus, viņš vairākkārt ņēma akadēmiskos studiju pārtraukumus; 1934. gadā pārgāja uz Jāņa Roberta Tillberga figurālās glezniecības meistardarbnīcu. 1935. gadā pabeidza LMA ar diplomdarbu “Latgale” J. R. Tillberga vadībā. Pēc LMA beigšanas atgriezās uz dzīvi Latgalē. Mākslinieka sieva Ariadna Tomašicka (dzimusi Rudzīte) bija beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļu un strādāja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Ārzemju mākslas muzejā.

No 1929. līdz 1934. gadam L. Tomašickis strādāja pie 4 m augstās Ludzas Dievmātes – Māras zemes (Terra Mariana) karalienes statujas (betons), kas tika atklāta 1934. gada 24. jūnijā. 1934. gada jūnijā viņš piedalījās Latgales atbrīvošanas pieminekļa “Vienoti Latvijai” konkursā, kurā ieguva pirmo prēmiju un naudas balvu 500 latu.

Tajā laikā L. Tomašickis jau deviņus gadus bija LMA students, tāpēc rektors Jānis Kuga atteicās dot viņam vēl vienu studiju pārtraukumu pieminekļa realizēšanai, pretējā gadījumā L. Tomašickim bija jārēķinās ar atskaitīšanu no studējošo saraksta.

L. Tomašicka Latgales atbrīvošanas pieminekļa skice ir statiska un frontāla, tēlnieka Kārļa Jansona piedāvāto kompozīciju viņš kritizēja par to, ka ķēžu rāvēja figūras vietā bija virves griezējs, taču K. Jansonam šādi izdevās izvairīties no tematiskas līdzības ar Kārļa Zāles Brīvības pieminekli Rīgā. K. Jansons padarīja dinamiskāku pieminekļa galveno figūru, kuru ar laiku sāka dēvēt par Latgales Māru.

Atgriezies  Latgalē, L. Tomašickis strādāja Aglonas (1937–1947) un Jaunaglonas ģimnāzijās (1938–1944), mācīja zīmēšanu un krievu valodu. 1926. un 1927. gadā strādāja kā dekorators Ludzas un Rēzeknes pašdarbības teātros. No 1940. gada viņš aktīvi piedalījās izstādēs, no 1947. līdz 1953. gadam strādāja Daugavpils Daiļamatniecības vidusskolā.

1953. gadā L. Tomašickis pārcēlās uz dzīvi Rīgā un ilgstoši strādāja Rīgas lietišķās mākslas skolā, mācīja zīmēšanu un vadīja metodisko kabinetu, turpināja strādāt, arī būdams pensijā.

No 1950. līdz 80. gadu vidum mākslinieks aktīvi piedalījās izstādēs Rīgā un Maskavā. Mācījās Marksisma un ļeņinisma vakara universitātē Daugavpilī, kas tajā laikā bija obligāta prasība izglītības darbiniekiem (1948–1950). Strādāja arī eļļas tehnikā glezniecībā un darināja ogles zīmējumus.

L. Tomašickis Latvijas Mākslinieku savienībā tika uzņemts 1956. gadā un strādāja tās ēkā esošajā darbnīcā.

L. Tomašicka mākslinieciskais mantojums nav īpaši liels, viņš galvenokārt strādāja pedagoģisko darbu. Tēlniecībā viņš strādāja lielākoties terakotā, porcelānā, reizēm bronzā.

1954. gadā ar kompozīcijām pēc Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) stāsta “Soročinas gadatirgus” (Сорочинская ярмарка) un stāstu varoņu vārdiem “Soloha” un “Djaks” izpelnījās ievērību republikāniskajā izstādē; L. Tomašickis ar saviem darbiem bija guvis atzinību gan Rīgā, gan Maskavā.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā atrodas viņa sīkplastika: “Tirgussieva” (20. gs. 30. gadi, terakota), “Ubags” (1935, terakota), “Jurijs Jurovskis karaļa Līra lomā” (1957, terakota), “Nopelniem bagātais mākslinieks Luijs Bārs Ķenča lomā” (1958, porcelāns), “Nākamie kosmonauti” (1961, terakota); medaļas: “PSRS Tautas mākslinieks Jānis Osis” (1955, 1987, bronza), “Teodors Zaļkalns” (1971, bronza), “Konrāds Ubāns” (1971, bronza), kā arī  Jāņa Fabriciusa krūšutēls (1977, bronza).

L. Tomašickis LPSR Revolūcijas muzejam uztaisīja diorāmu “1905. gada 13. janvāris” (1969, koks, terakota, nav saglabājies).

1931. gadā viņš kopā ar gleznotāju Vitāliju Kalvānu organizēja izstādi Ludzā, aktīvi iekļāvās Latgales kopas mākslinieku darbībā un izstādījās kopā ar gleznotājiem Arvīdu Egli, Francisku Varslavānu un citiem. 2004. gadā Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē notika izstāde “Leonam Tomašickim 100”.

L. Tomašickis mākslā aktīvi strādāja līdz 20. gs. 80. gadu otrajai pusei.

L. Tomašcikis ir nozīmīgs gan kā mazo formu un medaļu mākslinieks, gan kā idejas autors Latgales atbrīvotāju piemineklim “Vienoti Latvijai”.

Padomju okupācijas laikā L. Tomašickis apbalvots ar LPSR Augstākās padomes Prezidija Goda rakstu (1956), LPSR Kultūras ministrijas Goda rakstu (1974), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Mākslinieku savienības sekretariāta Goda rakstu (1979). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas apbalvots ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (1995).