Jātvingi apdzīvoja zemes starp Nemunas vidusteci, Narevas augšteci un Mazūru ezeriem, kuru teritorija šobrīd ir sadalīta starp Lietuvu, Poliju un Baltkrieviju. 11.–13. gs. jātvingu zemes pakāpeniski pakļāva senkrievi, lietuvieši, poļi un Vācu ordenis. Jātvingi ar laiku saplūda ar lietuviešiem, poļiem, austrumprūsiešiem un baltkrieviem.

Jātvingu etnosa izcelsme tiek saistīta ar Rietumbaltu uzkalniņkapu kultūras ciltīm, kuras kopš 2. gadu tūkstoša p. m. ē. apdzīvoja Baltijas jūras piekrasti no Oderas upes rietumos līdz pat Ventai austrumos, kā arī Narevas un Pripetes upju baseinus. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos zemēs starp Nemunas augšteci, Narevas augšteci, Mazūru ezeriem un Bugas vidusteci veidojās specifiska akmens uzkalniņkapu kultūra, kas turpinājās līdz pat agrajiem viduslaikiem. Šīs kultūras atšķirība no kaimiņu reģionos izmantojamiem apbedījumu veidiem liek saistīt to ar viduslaiku vēstures avotos minētajām jātvingu ciltīm, kas tajos lokalizētas šajā teritorijā.

11.–13. gs. vēstures avotos minētas vairākas jātvingu zemes vai novadi. Krievu vēsturnieks Valentīns Sedovs (Валентин Васильевич Седов) ir mēģinājis saistīt šīs zemes ar reģionālajām atšķirībām akmeņu krāvumu uzkalniņkapu arheoloģiskajā kultūrā, taču šis dalījums ir uzlūkojams kā hipotētisks un nosacīts, jo paši jātvingi nav atstājuši par sevi nekādas rakstītas liecības, savukārt jātvingu kaimiņetnosu rakstītajos avotos sniegtās ziņas ir vienpusējas un nepilnīgas.

Visplašāk akmeņu krāvumu uzkalniņkapi ir sastopami Melnās Haņčas upes baseinā un līdzās esošajā Šešupes augštecē. Viduslaikos sastādītie vācu un poļu vēstures avoti šo reģionu dēvē par Sudāvu. Citi akmeņu krāvumu uzkalniņkapu reģioni ir lokalizējami Elkas (Lekas) upes baseinā mūsdienu Polijas teritorijā, Nemunas vidustecē mūsdienu Lietuvā, Nemunas augšteces labajā krastā mūsdienu Baltkrievijā, Šlinas upes baseinā mūsdienu Polijā, kā arī Zeļvas apkaimē mūsdienu Baltkrievijā.

Vēl viens akmeņu krāvumu uzkalniņkapu kultūras reģions atradās starp Narevu un Bugu, kur 10.–11. gs. jau parādījās skeletkapi ar senkrievu un poļu kultūrām piederošiem priekšmetiem, kas liecina par šīs teritorijas pakāpenisku slāvu kolonizāciju. 1017. gadā pirmo reizi minēta Bresta (Berestija), un šīs zemes tika iekļautas senkrievu Berestijas zemē, tādēļ šo reģionu vēstures literatūrā parasti nemin starp jātvingu zemēm.

Līdzīgi kā ar senprūšu zemēm vēsturnieki ir mēģinājuši pēc vēstures avotu liecībām apzināt arī jātvingu zemes, izvirzot hipotēzi par četru jātvingu zemju pastāvēšanu 12.–13. gs. – Sudāva, Dainava, Jātva un Poleksija. Rūpīgāk analizējot avotus, kur lietots viens vai otrs jātvingu zemes nosaukums, jāsecina, ka tie saistīti dažādās historiogrāfijas tradīcijās un, iespējams, aplūko vienu un to pašu etnisko grupu no dažādiem skatpunktiem.

Senākās vēstures avotu liecības par jātvingiem ir datējamas ar mūsu ēras 2. gs. grieķu astronoma un ģeogrāfa Klaudija Ptolemaja (Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos) darbu “Ģeogrāfijas mācība” (Γεωγραφικὴ Ὑφήγησις, Geōgraphikē hyphēgēsis), kur viņš trešajā grāmatā starp Eiropas Sarmatijas etnosiem min arī sudāvus (Σουδηνοί, soudēnoi). “Sudāva” kā etnonīms sastopams arī vēlāk Rietumeiropā sastādītajos vēstures avotos un tiek lietots arī Vācu ordeņa rakstītajos vēstures avotos (piemēram, Dusburgas Pētera hronikā, Chronicon terrae Prussiae, 1326). Dusburgas Pēters (vācu Peter von Dusburg, Peter von Duisburg, latīņu Petrus de Dusburg) apraksta sudāviešus kā varenu un kareivīgu etnosu, kas skaitliski bijusi lielākā no senprūšu ciltīm.

Senākās senslāvu rakstīto avotu liecības datējamas ar 10. gs., kad hronikās parādās pirmās fragmentāras liecības par jātvingiem (ѧтвѧги, iatviagi). Biežāk jātvingi pieminēti 11.–12. gs. sastādītajos vēstures avotos, bet arī šīs ziņas ir lakoniskas un vēsta tikai par karagājieniem pret jātvingiem. 12. gs. beigās hronikās aizvien vairāk parādās ziņas par jātvingu sirojumiem kaimiņu zemēs. 13. gs. notikumi jātvingu zemēs – jātvingu sirojumi un Galīcijas (Haličinas) valdnieku karagājieni – plaši aprakstīti Ipatija hronikā (šī hroniku apkopojuma sastādīšana datēta ap 1425. gadu) iekļautā Galīcijas-Volīnijas hronika, kas sniedz bagātīgu informāciju par tā laika jātvingu labiešiem, labiešu dzimtām, jātvingu novadiem un jātvingu attiecībām ar kaimiņu etnosiem.

Senākajos Polijas vēstures avotos vēstīts par polekšiem (polexiani), kuri dzīvoja kaimiņos poļiem un mazoviešiem un kuri netika asociēti ar senprūšiem, bet gan uzlūkoti kā atsevišķs etnoss; citējot 12.–13. gs. mijas poļu bīskapu un “Polijas vēstures” (Chronica seu originale regum et principum Poloniae) autoru Vincentiju Kadlubeku (poļu Wincenty Kadłubek, latīņu Vincentius Cadlubkonis), “(..) poleksieši ir getu jeb prūšu cilts, briesmīga cilts, bīstamāka par visiem mežonīgajiem zvēriem (..)”. Līdzīgi kā senslāvu vēstures avoti arī poļu vēstures avoti vēsta par jātvingu (polekšu) sirojumiem un poļu un mazoviešu valdnieku karagājieniem uz jātvingu zemēm. 13. gs. poļu historiogrāfijā un juridiskajos aktos ienācis termins “jātvingi”, iespējams, pārņemot to no kaimiņiem, Galīcijas slāviem.

Ceturtā vēstures avotu grupa ir saistīta ar 13. gs. Lietuvas valsti, kur dokumentos minēta jātvingu Dainavas zeme (Deynowe, Dainowe, Denowe), kas ilgu laiku atradās Lietuvas valdnieku ietekmes sfērā un 13. gs. tika pievienota Lietuvas lielkunigaitijai.

Jātvingu etnosa attīstības augstākais punkts vienlaikus ir tā izzušanas sākuma punkts, jo 12.–13. gs. jātvingu zemes kļuva par kaujas lauku cīņām ar jātvingu kaimiņiem un starp pašiem jātvingu kaimiņiem – lietuviešiem, poļiem (mazoviešiem), senkrieviem (galīciešiem, volīniešiem) un Vācu ordeni. Arī jātvingi nereti iesaistījās šajās cīņās kā viena vai otra kaimiņa sabiedrotie. Līdz 12. gs. vēstures avotos ir minētas tikai epizodiskas liecības par jātvingu sirojumiem senkrievu un mazoviešu zemēs, bet 13. gs. sākās organizēti kaimiņzemju valdnieku iebrukumi jātvingu zemēs, lai mazinātu jātvingu militāros draudus un pakļautu šo zemju iedzīvotājus.

Līdzīgi kā senprūšu zemes arī jātvingu zemes dalījās novados (latīņu territorium, terrulis, vidusaugšvācu gebît, gegenôt), kas uzlūkojami kā jātvingu sabiedrības augstākā teritoriālās pārvaldes forma. Vēstures avoti ir atstājuši daudzas liecības par jātvingu novadiem, kurus pārvaldīja attiecīgo novadu vadoņi (latīņu capitanei, vidusaugšvācu houbitman, kniazi, senslāvu князи) vai labieši (latīņu nobiles, vidusaugšvācu edil), kas dzīvoja savās pilīs (senslāvu домъ) ar nocietinātu apmetni (latīņu castrum, senslāvu градъ) un savu karadraudzi.

Jātvingu Zilīnas (Syllonis) novads minēts jau 13. gs. pirmajā pusē rakstītajā Dānijas zemju nodokļu grāmatā (Liber censuum Daniae) kā Dānijas karaļa īpašums, taču par skandināvu klātbūtni un apmetnēm šajā teritorijā 13. gs. nav nekādu vēstures liecību. Zilīnas (Zlinas) novads 13. gs. otrajā pusē vairākkārt minēts Dusburgas Pētera hronikā (Silia) un Ipatija hronikā (Zlina; novada iemītnieki zilīni, zlincy). Vācu ordeņa un senslāvu historiogrāfijā ir minēti arī citi jātvingu novadi – Krasima/Kresmena (Dusburgas Pētera hronikā Crasima, Ipatija hronikā krismenieši, krismency), Kimenava jeb Pakima (Dusburgas Pētera hronikā Kymenow, Pokima, Ipatija hronikā pakinieši, pokency), Meruniska (Meruniska).

Līdzīgi kā senprūšu sabiedrībā arī jātvingu sabiedrībā bija vērojama varas koncentrēšanās dzimtas vai saimes rokās. Senslāvu vēstures avotos ir saglabājušies daudzi jātvingu vadoņu vārdi – Boruts, Nebrs, Steguts Zebra dēls, Nebjasts, Komats, Stekints, Mintels, Mudeiks, Pestils, Šurpa, Šutrs Monduna dēls, Ankads, Jandils, Dors un citi. Dusburgas Pēters min vēl Vadoli, Rusigenu, Kantegerdu, Jedetu. Dusburgas Pēters savā Prūšu zemes hronikā ir iekļāvis arī stāstu ciklu par Skomantu (Scumand, Scomant) dzimtu. Iespējams, ar šo dzimtu ir saistīts arī Ipatija hronikā minētais Skomonds (Скомондъ), kurš ar savu karadraudzi 1248. gadā siroja Pinskas zemē, taču krita kaujā. Kādreizējās Skomanta pils vietā 15. gs. tika nodibināts Skomentenas (mūsdienās Skomentno Velkije) ciems, kas atrodas netālu no Skomentno ezera mūsdienu Polijā.

Galīciešu un mazoviešu valdnieki kopīgi un katrs atsevišķi 13. gs. 40. gados veica daudzus uzbrukumus jātvingiem, taču nespēja viņus pakļaut. 1254. gadā Galīcijas valdnieks Daniils (Даниил Романович), Mazovijas hercogs Zemovits (Siemowit I) un Vācu ordeņa Prūsijas mestra vietnieks Hornhauzenas Burhards (Burkhard von Hornhausen) vienojas par sadarbību jātvingu zemju (terra Jatwezenorum) pakļaušanā un zemju sadalē. 1255. un 1256. gadā notika postoši senkrievu un mazoviešu valdnieku vadīti iebrukumi jātvingu zemēs, kuru laikā tika pakļautas jātvingu Zilīnas, Pakimas un Kresmenes zemes. Lai pārtrauktu uzbrukumus, jātvingi piekrita dot ķīlniekus, maksāt meslus un ļaut apmesties savās zemēs slāvu kolonistiem. Mongoļu uzbrukumi Galīcijas valdnieku zemēm apturēja turpmāku slāvu ekspansiju, un galīciešu vara pār jātvingiem pamazām vājinājās.

1259. gadā tika noslēgts līgums starp Vācu ordeni un lietuviešu valdnieku Mindaugu (Mindaugas), saskaņā ar kuru Mindaugs nodeva Vācu ordenim daļu jātvingu Dainavas zemi (Denowe [..], quam etiam Jetwesen vocant), tomēr šis līgums bija nevis reālu Mindauga pārvaldītu zemju nodošana Vācu ordenim, bet Mindauga ietekmes zonu pārdalīšana. 1260. gadā Vācu ordenis atjaunoja vienošanos ar Mazovijas hercogu Zemovitu par sadarbību jātvingu zemju (terra Getuinzitarum) pakļaušanā un zemju sadalē, bet 1263. gadā noslēdza izlīgumu ar Kujāvijas valdnieku Kazimiru (Kasimir I, Kazimierz I Kujawski), ar kuru viņš atteicās no savām prasībām uz jātvingu (Getwesitas) zemēm par labu Vācu ordenim.

Senprūšu sacelšanās 1260.–1274. gadā aizkavēja iespējamo Vācu ordeņa ekspansiju jātvingu zemēs, taču šajā laikā turpinājās jātvingu sirojumi kaimiņu zemēs, kuriem sekoja atbildes iebrukumi jātvingu zemēs. 1264. gadā notika postošs Polijas lielhercoga Boļeslava V (Boleslaus, Bolesław Wstydliwy) iebrukums jātvingu zemēs.

1273. gadā senkrievu valdnieku vadīts karaspēks iebruka jātvingu Zilīnas (Злинa) zemē, un vietējie labieši bez lielas pretošanās piekrita pakļauties iebrucējiem un noslēgt mieru. Aptuveni šajā pašā laikā atbildes iebrukumu polekšu (terra Polesitarum), respektīvi, jātvingu zemēs, veica arī Kujāvijas un Mazovijas valdnieki.

Par lietuviešu valdnieku attiecībām ar jātvingiem šajā laikā nav saglabājušās gandrīz nekādas dokumentālo avotu liecības. 17. gs. sastādītajā Lietuviešu un žemaišu lielkunigaitijas hronikas Rumjancevas norakstā (Румянцевская летопись) vēstīts ka lietuviešu valdnieks Traidens (Traidenis; 1270–1282) pakļāvis jātvingu un dainavu zemes, jo pēc slāvu valdnieku iebrukumiem šajā zemē bija radies varas vakuums (“jātvingu valdnieki izmiruši”), uzcēlis Raigorodas (mūsdienās Rajgroda Polijā) pili un kļuvis par jātvingu un dainavu valdnieku (князем ятвезским и доновским).

1276. gadā pēc prūšu sacelšanās apspiešanas un senprūšu Nadravas un Skalvas zemju pakļaušanas Vācu ordenis iebruka sudāvu apdzīvotajās zemēs un līdz 1283. gadam tās pakļāva un izpostīja. Pēc postošajiem kariem daudzi sudāvi devās bēgļu gaitās uz Lietuvu, bet citi pārcēlās no izpostītajiem Sudāvas novadiem uz Vācu ordeņa valdījumiem Prūsijā. Vācu ordenis pakļautajās sudāvu zemēs izveidoja neapdzīvotu robežzemi (Wildnis), lai pasargātu savus valdījumus Prūsijā no lietuviešu sirojumiem.

Daļa jātvingu (sudāvu) tika nomitināti Sembas pussalā tuksnešainā Baltijas jūras piekrastē, kur viņi izveidoja kompaktu apdzīvotu teritoriju, kas vēlāk tika apzīmēta kā Sudāviešu stūris (vācu Sudauischen Winkel), bet otra daļa izklīda pa pārējām ordeņa zemēm Prūsijā. Sembas sudāvi apdzīvoja 6–7 jūdzes (4,5–5,5 km) garu piekrastes joslu, kur atradās ap 30 ciematu, no kuriem kā nozīmīgākie ciemi ar laiku izveidojās Palmnikene (Palmnicken, mūsdienās Jantarnija Kaļiņingradā) un Heiligenkreica (Heiligenkreutz, mūsdienās Krasnotorovka Kaļiņingradā). 1542.–1706. gadā Sudāviešu stūris tika iekļauts Sudāvas kāmerijā (Kammeramt Sudauen; kāmerija – administratīvas pārvaldes iecirknis). Sembas sudāvi ilgu laiku saglabāja savas tradīcijas un turējās nostatus no līdzās dzīvojošajiem senprūšiem, lai gan lingvistiskā ziņā pēc laikabiedru liecībām sudāvu lietotais jātvingu valodas dialekts bija tuvs Sembas prūšu valodas dialektam.

Lietuvas lielkunigaitijas zemēs dzīvojošie jātvingi pēc 13. gs. pakāpeniski asimilējās ar slāvu un lietuviešu izcelsmes ieceļotājiem, tomēr šī asimilācija nenoritēja strauji, un jātvingi kā atsevišķa etniska grupa pastāvēja līdz pat 19. gs. 1862. gadā izdotajā statistikas ziņojumā par Krievijas Impērijas rietumu apgabalu iedzīvotāju etnisko izcelsmi minēts, ka Grodņas guberņā dzīvoja 30 927 jātvingi (Ятвяги, iatviagi), no kuriem 1616 dzīvoja Brestļitovskas (mūsdienās Bresta) apriņķī, 3741 Belskas Podlaski apriņķī, 2845 Volkoviskas (mūsdienās Vavkaviska) apriņķī un 22 725 Kobrinas apriņķī. Kā jātvingu reliģiskā piederība ziņojumā ir norādīta pareizticība. Tāpat teikts, ka jātvingi runā baltkrievu valodas izloksnē ar lietuviešu akcentu. 1897. gadā notikušās Viskrievijas tautas skaitīšanas laikā nav fiksētas nekādas ziņas par jātvingiem Grodņas guberņas teritorijā, bet 1897. gadā notikušajā tautas skaitīšanā apkopoja ziņas par respondentu dzimto valodu, nevis izcelsmi, tādēļ var pieņemt, ka jātvingi, ja tādi vēl bija šajā laikā, tika iekļauti citā lingvistiskajā grupā, piemēram, Kobrinas apriņķī, kur pēc 1862. gada datiem bija liela jātvingu kopiena, 1897. gada tautas skaitīšanā viņi tika iekļauti daudzskaitlīgajā Kobrinas apriņķa mazkrievu (ukraiņu) kopienā.

Pēc 1862. gada nav citu dokumentāru liecību par jātvingiem kā atsevišķa etnosa vai lingvistiskas grupas pastāvēšanu, tādēļ var pieņemt, ka jātvingu pēcteči ir iekļāvušies mūsdienu poļu, baltkrievu un lietuviešu nācijās. Liecības par jātvingiem un viņu kultūru ir saglabājušās daudzviet mūsdienu Lietuvas, Baltkrievijas un Polijas teritorijā kā atsevišķu apdzīvoto vietu vai reģionu iedzīvotāju etnogrāfiskas vai lingvistiskas atšķirības.

Jātvingu valoda līdz mūsdienām nav saglabājusies. Nav saglabājies arī neviens jātvingu valodas piemineklis, tādēļ par jātvingu valodu var spriest pēc vietvārdiem, vēstures avotos fiksētajiem personvārdiem un apvidvārdiem, kas saglabājušies kādreizējās jātvingu apdzīvotajās teritorijās.

1978. gadā Baltkrievijā tika atrasta neliela nezināmas baltiskas izcelsmes valodas un poļu valodas vārdnīca ar 215 vārdiem, kas pēc tās nosaukuma “Narevas pagānu izloksnes” (poļu Pogańske gwary z Narewu) zinātniskajā literatūrā ieguva neformālu apzīmējumu “Narevas vārdnīca”. Tomēr pēc rūpīgas vārdnīcā iekļauto vārdu analīzes pētnieki ir secinājuši, ka šī nav izzudušās jātvingu valodas vārdnīca, lai gan daļa vārdnīcā pierakstīto vārdu varētu būt nākuši no jātvingu valodas.