Eduards Reiziņš bija ievērojams latviešu biologs un helmintologs (tārpu pētnieks), Ņižņijnovgorodas tautas universitātes (Нижегородский народный университет) Zooloģijas muzeja izveidotājs un pirmais direktors (1920–1923), Rīgas pilsētas Dabas muzeja (vēlāk Valsts Dabas muzejs, tagad Latvijas Nacionālais dabas muzejs) direktors (1941–1942; 1944–1949).

E. Reiziņš piedzima amatnieka Kārļa Reiziņa un viņa sievas Annas (dzimusi Stendere) ģimenē. Kristīts Alūksnes evaņģēliski luteriskajā draudzē.

E. Reiziņš bija precējies ar Ņižņijnovgorodā dzimušo Elizabeti Minteri, ģimenē piedzima divi dēli, kuri bija pazīstami zinātnieki Latvijā. Vecākais dēls Rūdolfs Reiziņš bija ķīmijas doktors, vedekla Lilija Reiziņa – pedagoģe, ilggadēja Rīgas 45. vidusskolas direktore. Jaunākais dēls Linards Reiziņš – matemātikas doktors un profesors, Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad Latvijas Universitāte, LU) mācībspēks.

Pirmo izglītību E. Reiziņš ieguva Vecgulbenes (tagad Gulbene) Krusta pagastskolā un Vecgulbenes draudzes skolā, pēc tam mācījās Mainovas lauksaimniecības skolā (Майновская сельско-хозяйственная школа) Čerņigovas (tagad Čerņihiva) guberņā (Ukrainā). 1910. gadā, mācoties Latviešu skolotāju biedrības kursos Rīgā, E. Reiziņš devās uz Tērbatu, kur universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) apmeklēja profesora Konstantīna Sentīlera (Константин Карлович Сент-Илер) lekciju kursu zooloģijā.

E. Reiziņam Padomju Sociālistiskās Republiku Savienības (PSRS) Augstākā atestācijas komisija (Высшая аттестационная комиссия) Maskavā 25.05.1946. piešķīra bioloģijas zinātņu kandidāta zinātnisko grādu un docenta titulu bez disertācijas aizstāvēšanas, jo ņēma vērā viņa nopelnus akadēmiskajā darbā.

1907. gadā E. Reiziņš nokārtoja apriņķa matemātikas skolotāja eksāmenus un gadu strādāja par skolotāju Lubānas pagasta Lakstienas skolā, bet no 1908. gada pasniedza privātstundas un turpināja mācīties privātos kursos Rīgā, kurus rīkoja Latviešu skolotāju biedrība. Šīs biedrības uzdevumā, lai iepazītos ar mācību līdzekļu kolekcijām un veidotu tās pats, 1910. gada vasarā E. Reiziņš kopā ar Tērbatas Universitātes zoologiem devās ekspedīcijā uz Kolas pussalu (Murmana) un Balto jūru (Krievijas ziemeļos), kur aiz polārā loka, Kovdā, atradās biologu stacija. Pēc atgriešanās no ekspedīcijas, 1910./1911. mācību gadā, E. Reiziņš bija dabaszinību un matemātikas skolotājs privātā proģimnāzijā Bauskā, no 1911. līdz 1913. gadam – Pļaviņās. Lai turpinātu veidot mācību līdzekļu kolekciju skolām Rīgā, E. Reiziņš izlēma vēlreiz doties aiz polārā loka – uz ilgāku laiku un vēl tuvāk Ziemeļu Ledus okeānam. Ceļā 01.1913. E. Reiziņš devās pa jūru (gar Zviedriju un Norvēģiju), galā nonāca pēc mēneša. No 1913. līdz 1915. gadam E. Reiziņš strādāja par skolotāju Aleksandrovskā (Kolas pussalas ziemeļos). Šajā laikā E. Reiziņš turpināja pētīt ziemeļjūru faunu (arī tārpus), strādājot bez atlīdzības un asistējot krievu zoologam Germanam Klūgem (Герман Августович Клюге).

1915. gada vasarā E. Reiziņš pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja dažādās skolās gan par zooloģijas un botānikas, gan par fizikas skolotāju. Vienlaikus apmeklēja Šaņavska tautas universitāti (Московский городской народный университет имени А. Л. Шанявского) Maskavā kā klausītājs, lai pilnīgotu zināšanas dabaszinātnēs. Specializējās parazitoloģijā pie profesora Dmitrija Siņicina (Дмитрий Фёдорович Синицын). Pēc augstskolas beigšanas 1918. gadā E. Reiziņš atkal vēlējās doties aiz polārā loka ekspedīcijā uz arhipelāgu Novaja Zemļa (kopā ar kolēģi Jāni Irbi), taču tam trūka līdzekļu. E. Reiziņš saņēma profesora D. Siņicina uzaicinājumu veidot Zooloģijas muzeju jaunajā tautas (vēlāk valsts) universitātē Ņižņijnovgorodā un kļuva par tā pirmo direktoru (no 1920. līdz 1923. gadam, kad atgriezās Latvijā) un lektoru. Vienlaikus E. Reiziņš strādāja Ņižņijnovgorodas Pedagoģiskajā institūtā (Нижегородский педагогический институт) par Salīdzinošās anatomijas katedras vadītāju un lektoru. 1920. gadā E. Reiziņš ar desmit studentiem piedalījās ekspedīcijā Kolas pussalā.

Pēc atgriešanās Latvijā 12.1923. E. Reiziņš strādāja izglītības kooperatīvā “Kultūras Balss” Rīgā par Mācību līdzekļu nodaļas vadītāju (līdz 31.07.1927.). No 1924. līdz 1941. gadam E. Reiziņš bija lektors skolotāju papildu kursos Rīgā, Daugavpilī, Kuldīgā, Jelgavā, Alūksnē, Herdera institūtā, Ebreju skolotāju kursos un citur.

No 01.08.1927. līdz 1930. gadam E. Reiziņš strādāja par metodiķi un dabaszinību skolotāju Jelgavā, Valsts centrālajā pedagoģiskajā institūtā, kur viņa kolēģis bija Jānis Greste.

No 01.02.1930. E. Reiziņš bija paša izveidotās Rīgas pilsētas mācību līdzekļu centrāles un laboratoriju vadītājs (līdz 1947. gadam).

E. Reiziņš bija Valsts Dabas muzeja direktors no 01.01.1941. līdz 04.03.1942. un no 15.10.1944. līdz 01.06.1949., bet no 03.1942. līdz 10.1944. bija muzeja Zooloģijas nodaļas vadītājs. No 01.03.1945. līdz 01.07.1948. muzejā Ģeoloģijas nodaļu vadīja viņa vecākais dēls R. Reiziņš, kas bija sporta vingrotājs un studēja ķīmiju LVU.

No 01.01.1945. E. Reiziņš bija Rīgas Skolotāju institūta docents zooloģijā. Līdz 01.09.1950. E. Reiziņš vadīja arī Dabaszinātņu katedru un bija institūta Dabaszinību un ģeogrāfijas fakultātes dekāns.

No 22.08.1958. E. Reiziņš bija LVU Bioloģijas fakultātes docents, taču 30.06.1959. saistībā ar štatu samazināšanu atbrīvots no darba. E. Reiziņš devās pensijā, taču turpināja konsultēt pataloganatomus un citus speciālistus.

E. Reiziņš sarakstījis vairākas bagātīgi ilustrētas mācību grāmatas dzīvības un dabaszinātnēs: “Cilvēka anatomija un fizioloģija” (1929) un “Zooloģija” divās daļās (I daļa “Bezmugurkaulainie dzīvnieki”, 1924; II daļa “Mugurkaulainie dzīvnieki”, 1927). Autors mācību kartei skolām “Latvijas PSR savvaļas dzīvnieku izplatība” (1963). Pētījumi helmintoloģijā (par parazītisko tārpu izcelšanos, to attīstības stadijām un iznīdēšanas iespējām). Vairāku zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors.

E. Reiziņš bija viens no erudītākajiem zoologiem un helmintologiem Latvijā, izcils metodiķis. Ievērojams izglītības darbinieks, kurš veicināja skolēnu interesi par Latvijas dabu, izstrādājot dabaszinību programmu un ekskursiju maršrutus pamatskolas klasēm (piemēram, uz bišu dravu). Vairākkārt saņēmis Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (Krievijas PFSR) Pedagoģijas zinātņu akadēmijas (Академия Педагогических Наук РСФСР) pateicības un goda rakstus (1951, 1953, 1955, 1958). 1951. gadā Krievijas PFSR Pedagoģijas zinātņu akadēmijas Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) institūts (Ленинградский институт Академии педагогических наук РСФСР) ievēlēja E. Reiziņu par ārštata līdzstrādnieku.