Studijas “Telefilma–Rīga” pirmā filma bija “Ko skatītājs neredz” (režisore Irīna Liepa, operators Visvaldis Frijārs, 1957), kas vēstīja par toreizējā LPSR Valsts Operas un baleta teātra trupas ikdienu.
Sākotnēji grupai tika atvēlētas dažas nelielas telpas televīzijas namā Linarda Laicena ielā 62 (kopš 1992. gada – Nometņu iela), Rīgā, bet kopš 20. gs. 60. gadu vidus “Telefilmas–Rīga” rīcībā bija kādreizējā baptistu baznīca Mārupes ielā 14 (C studija), vēlāk – arī tai līdzās esošā skolas ēka Mārupes ielā 16. Ikdienas darbs noritēja divos pamatvirzienos: dokumentālo filmu (35 mm) veidošanā un televīzijas redakciju raidījumiem (primāri “Televīzijas panorāmai”) nepieciešamo kinoreportāžu un piefilmējumu (16 mm) nodrošināšanā.
60. gadu vidū režisore Vija Bunka aizsāka muzikālās revijas jeb koncertfilmu žanru, izveidojot filmas “Kā minors kļuva par mažoru” (1965), “6×6” (1966), “Muzikālais kokteilis” (1968), “Viss ir labs, kas labi beidzas” (1971). Šis žanrs Latvijā tika attīstīts vienīgi šajā studijā. Par vienu no apvienības 60. gadu nozīmīgākajām filmām tiek uzskatīta dokumentālā filma “Ir tikai zeme un cilvēki” (scenārists Edgars Preilis, režisors Zigurds Zariņš, operators V. Frijārs, 1966) par kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. 1967. gadā tika uzņemta studijas pirmā krāsainā dokumentālā filma – “Pusstunda Latvijā” (režisori Staņislavs Garančs, Rodrigo Rikards, operators R. Rikards, diplomdarbs). Pēc režisores Rozes Stiebras iniciatīvas 1969. gadā tika sākta animācijas filmu veidošana (līdz 1983. gadam – visas aplikācijas tehnikā). 28.01.1974. ar apvienības koncertfilmu “Dzintariņš” (režisore Skilla Pinne–Rikarde, operators R. Rikards, 1973) aizsākās Latvijas Televīzijas krāsainās pārraides.
Lai gan par “Telefilmas–Rīga” radošāko darba periodu bieži uzskata 60. gadus, daudzas atzinīgi novērtētas filmas tapa arī 70. gados kā, piemēram, “Tukšā ķivere” (scenārists Valdis Artavs, režisors Jānis Dzenītis, operators Andris Feldmanis (Andrejs Edvīns Feldmanis), 1971), “Prieks” (scenārists Ziedonis Purvs, režisors Egils Ermansons un Maruta Jurjāne, operatoru grupa, 1973), “Saulrieta violetās ērģeles” (scenāriste Ligita Viduleja, režisore M. Jurjāne, operators E. Ermansons, 1975), “Zelta sietiņš” (scenāriste un režisore R. Stiebra, mākslinieki Dzintra Aulmane, Maija Špalte (Brence), Miervaldis Polis, 1975), “Oktobra oratorija” (scenārists L. Viduleja, režisore M. Jurjāne (diplomdarbs), operators E. Ermansons, Mārtiņš Jurjāns, Vilnis Dumbergs, 1976), “Skumjš stāsts par Keriju” (scenāriste L. Viduleja, režisors Ansis Bērziņš, operators Guntis Sīlis, 1978), “Vējš no jūras” (scenārists Boriss Lifšics, B. Ziedonis, režisors un operators R. Rikards, operators Jānis Kaminskis, 1978), “Zaķīšu pirtiņa” (scenāriste un režisore R. Stiebra, māksliniece Dz. Aulmane, 1979) un citas. 1983. gadā “Telefilmā–Rīga” tapa pirmā zīmētā animācijas filma Latvijā – “Kabata” (scenāriste un režisore R. Stiebra, māksliniece Laima Eglīte).
Ievērojamākie 80. gadu darbi tapa jau perestroikas apstākļos, piemēram, četru filmu cikls par Raini (scenārists Jānis Kalniņš, režisors R. Rikards, operators Sergejs Maksimovs, R. Rikards, 1985–1989), “Sirdsdaugava” (scenārists Dainis Īvāns, režisors un operators R. Rikards, 1987), “Sastrēgumstunda” (scenāriste un režisore M. Jurjāne, operators Juris Bindars, 1987), “Dievs, tava zeme deg!” (scenārists, režisors un operators R. Rikards, 1988), “Brīvībā” (scenārists Pēteris Krilovs, režisore M. Jurjāne, operators Andris Seleckis, 1988), “Dziesmu vara” (scenārists Agris Redovičs, Gills Nikandrs, režisors un operators A. Feldmanis, operators Aivars Reinholds, 1990). Filmu tapšanas augsto izmaksu dēļ “Telefilmas–Rīga” animācijas filmu komanda tika atdalīta no apvienības un 01.11.1987. tika pievienota Rīgas kinostudijai.
Visaptverošās pārmaiņas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, sabrūkot PSRS, sagrāva kinematogrāfijas nozares pamatus. Līdz ar pāreju uz tirgus ekonomiku pieauga visu veidu izmaksas, televīzijā sāka izmantot operatīvos videoierakstus; studija nespēja iekļauties tehnisko iespēju trūkuma dēļ. Papildu problēmas izraisīja Āgenskalna baptistu draudzei atjaunotās īpašumtiesības uz ēkām Mārupes ielā 14 un 16. Latvijas Televīzijas vadība tikpat kā neizmantoja iespēju profesionāli skolota darbaspēka integrēšanai citās televīzijas redakcijās. Studijas darbības izbeigšanu noteica valsts uzņēmuma “Latvijas Televīzija” valdes 02.09.1992. lēmums “par 35 mm televīzijas filmu ražošanas nodaļas darbības likvidāciju”. Uz atlikušās “Telefilmas–Rīga” bāzes R. Rikards izveidoja privāto filmu studiju “Scilla”.