“Telefilma–Rīga” bija filmu studija Rīgā, kuru ārpusstudiju audiovizuālā satura (kinoreportāžu, kinoaprakstu un piefilmējumu) nodrošināšanai, kā arī televīzijā pārraidāmu dokumentālo filmu un īsmetrāžas spēlfilmu veidošanai 1957. gadā savos ietvaros nodibināja Rīgas televīzijas studija (mūsdienās Latvijas Televīzija). Labākie darbi tika apbalvoti Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un starptautiskās filmu skatēs, demonstrēti Maskavas Centrālajā un citās PSRS televīzijās un pārdoti demonstrēšanai ārvalstīs. Pēc PSRS sabrukuma studija netika pielāgota darbam atjaunotās valstiskās neatkarības, tirgus ekonomikas un tehnoloģisko pārmaiņu apstākļos, tādēļ laikā no 1991. līdz 1995. gadam tā pakāpeniski izbeidza darbību.

“Telefilma–Rīga” sākotnēji bija pazīstama kā Rīgas televīzijas studijas kinogrupa. 1966. gadā, reformējot televīzijas struktūru, tā tika pārdēvēta par radošo apvienību (arī galveno redakciju) “Telefilma–Rīga”. No 1976. līdz 1990. gadam televīzijas iekšienē formāli tika dēvēta par Filmu ražošanas galveno redakciju, bet publiskajā telpā un neformālā saziņā saglabāja atpazīstamību kā “Telefilma–Rīga”.

Studijas “Telefilma–Rīga” pirmā filma bija “Ko skatītājs neredz” (režisore Irīna Liepa, operators Visvaldis Frijārs, 1957), kas vēstīja par toreizējā LPSR Valsts Operas un baleta teātra trupas ikdienu.

Sākotnēji grupai tika atvēlētas dažas nelielas telpas televīzijas namā Linarda Laicena ielā 62 (kopš 1992. gada – Nometņu iela), Rīgā, bet kopš 20. gs. 60. gadu vidus “Telefilmas–Rīga” rīcībā bija kādreizējā baptistu baznīca Mārupes ielā 14 (C studija), vēlāk – arī tai līdzās esošā skolas ēka Mārupes ielā 16. Ikdienas darbs noritēja divos pamatvirzienos: dokumentālo filmu (35 mm) veidošanā un televīzijas redakciju raidījumiem (primāri “Televīzijas panorāmai”) nepieciešamo kinoreportāžu un piefilmējumu (16 mm) nodrošināšanā.

60. gadu vidū režisore Vija Bunka aizsāka muzikālās revijas jeb koncertfilmu žanru, izveidojot filmas “Kā minors kļuva par mažoru” (1965), “6×6” (1966), “Muzikālais kokteilis” (1968), “Viss ir labs, kas labi beidzas” (1971). Šis žanrs Latvijā tika attīstīts vienīgi šajā studijā. Par vienu no apvienības 60. gadu nozīmīgākajām filmām tiek uzskatīta dokumentālā filma “Ir tikai zeme un cilvēki” (scenārists Edgars Preilis, rež. Zigurds Zariņš, op. V. Frijārs, 1966) par kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. 1967. gadā tika uzņemta studijas pirmā krāsainā dokumentālā filma – “Pusstunda Latvijā” (rež. Staņislavs Garančs, Rodrigo Rikards, op. R. Rikards, diplomdarbs). Pēc režisores Rozes Stiebras iniciatīvas 1969. gadā tika sākta animācijas filmu veidošana (līdz 1983. gadam – visas aplikācijas tehnikā). 28.01.1974. ar apvienības koncertfilmu “Dzintariņš” (rež. Skilla Pinne–Rikarde, op. R. Rikards, 1973) aizsākās Latvijas Televīzijas krāsainās pārraides.

Lai gan par “Telefilmas–Rīga” radošāko darba periodu bieži uzskata 60. gadus, daudzas atzinīgi novērtētas filmas tapa arī 70. gados kā, piemēram, “Tukšā ķivere” (scen. Valdis Artavs, rež. Jānis Dzenītis, op. Andris Feldmanis (Andrejs Edvīns Feldmanis), 1971), “Prieks” (scen. Ziedonis Purvs, rež. Egils Ermansons un Maruta Jurjāne, operatoru grupa, 1973), “Saulrieta violetās ērģeles” (scen. Ligita Viduleja, rež. M. Jurjāne, op. E. Ermansons, 1975), “Zelta sietiņš” (scen. un rež. R. Stiebra, mākslinieki Dzintra Aulmane, Maija Špalte (Brence), Miervaldis Polis, 1975), “Oktobra oratorija” (scen. L. Viduleja, rež. M. Jurjāne (diplomdarbs), op. E. Ermansons, Mārtiņš Jurjāns, Vilnis Dumbergs, 1976), “Skumjš stāsts par Keriju” (scen. L. Viduleja, rež. Ansis Bērziņš, op. Guntis Sīlis, 1978), “Vējš no jūras” (scen. Boriss Lifšics, B. Ziedonis, rež. un op. R. Rikards, op. Jānis Kaminskis, 1978), “Zaķīšu pirtiņa” (scen. un rež. R. Stiebra, māksl. Dz. Aulmane, 1979) un citas. 1983. gadā “Telefilmā–Rīga” tapa pirmā zīmētā animācijas filma Latvijā – “Kabata” (scen. un rež. R. Stiebra, māksl. Laima Eglīte).

Ievērojamākie 80. gadu darbi tapa jau perestroikas apstākļos, piemēram, četru filmu cikls par Raini (scen. Jānis Kalniņš, rež. R. Rikards, op. Sergejs Maksimovs, R. Rikards, 1985–1989), “Sirdsdaugava” (scen. Dainis Īvāns, rež. un op. R. Rikards, 1987), “Sastrēgumstunda” (scen. un rež. M. Jurjāne, op. Juris Bindars, 1987), “Dievs, tava zeme deg!” (scen., rež. un op. R. Rikards, 1988), “Brīvībā” (scen. Pēteris Krilovs, rež. M. Jurjāne, op. Andris Seleckis, 1988), “Dziesmu vara” (scen. Agris Redovičs, Gills Nikandrs, rež. un op. A. Feldmanis, op. Aivars Reinholds, 1990). Filmu tapšanas augsto izmaksu dēļ “Telefilmas–Rīga” animācijas filmu komanda tika atdalīta no apvienības un 01.11.1987. tika pievienota Rīgas kinostudijai.

Visaptverošās pārmaiņas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, sabrūkot PSRS, sagrāva kinematogrāfijas nozares pamatus. Līdz ar pāreju uz tirgus ekonomiku pieauga visu veidu izmaksas, televīzijā sāka izmantot operatīvos videoierakstus; studija nespēja iekļauties tehnisko iespēju trūkuma dēļ. Papildu problēmas izraisīja Āgenskalna baptistu draudzei atjaunotās īpašumtiesības uz ēkām Mārupes ielā 14 un 16, kuras “Telefilmai–Rīga” bija jāatbrīvo līdz 01.06.1993. Notika štatu samazināšana, vienlaikus nesekmīgi mēģinot iegūt jaunas telpas Vienības gatvē 58. Latvijas Televīzijas vadība tikpat kā neizmantoja iespēju profesionāli skolota darbaspēka integrēšanai citās televīzijas redakcijās. Lai gan daži komandējumi saistībā ar filmu grupu tika veikti vēl līdz 1995. gada rudenim (filmas “Trešo tēvadēlu gaidot”, “Gidons Krēmers”), par studijas likvidēšanas dokumentu var uzskatīt 22.11.1993. pavēli, kas prasīja darbiniekiem līdz 10.12.1993. nodot izsniegto aparatūru un iekārtas, kā arī iesniegt atskaites par izlietotajiem filmu ražošanas materiāliem. 1993. gada rudenī Kinoražošanas daļa (16 mm filmu ražošanas tehnoloģija) tika pārvesta uz Latvijas Kultūras akadēmiju Ludzas ielā 24 un nodota augstskolas rīcībā. Sakarā ar Latvijas Televīzijas pārveidošanu no valsts uzņēmuma par valsts bezpeļņas kapitālsabiedrību 12.12.1995. tika apstiprināta jauna organizācijas struktūra bez filmu ražošanas nodaļas. Uz atlikušās “Telefilmas–Rīga” bāzes R. Rikards izveidoja privāto filmu studiju “Scilla”.

Filmu studijas tiešais vadītājs bija galvenais redaktors. Šajā amatā bija Rita Lapiņa (atbildīgā redaktore, 1957–1962), Šmuels (Samuils) Timenčiks (1964–1969), Vilberts Opolais (1970–1973), Ziedonis Banka (1973–1978), Reinis Ādmīdiņš (1979–1986), Māris Kanaviņš (1986–1992), Kārlis Rudzītis (grupas koordinators, 1992–1995).

● “6×6” – godalga festivālā Japānā.

● “Vējš no jūras” – zelta medaļa un diploms starptautiskajā vides aizsardzībai veltītajā kino un televīzijas filmu festivālā (Quatrième biennale des journées internationales de l’image sur l’environnement cinéma et télévision) Nicā (Francija) 26.04.1979, diploms Neapolē (Itālija).

● “Skumjš stāsts par Keriju” – galvenā balva “Dzintara antena” (Bursztynowa antena) “Intervīzijas” muzikālo filmu festivālā (Polija, 1979).

● “Sirdsdaugava” – pirmā vieta starptautiskajā ekoloģijas filmu festivālā (Ökomedia – Internationale Tage des Ökologischen Films) Freiburgā (Rietumvācija, 1987), diploms festivālā Lillē (Francija).

● “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (rež. R. Stiebra; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1980).

● “Kabata” (rež. R. Stiebra; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1983).

● “Fantadroms. Sāls” (rež. A. Bērziņš; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1985).

● “Bruņurupuči” (rež. A. Bērziņš; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1987).

●  “Sirdsdaugava” (rež. R. Rikards; kategorija “Skatītāju balva dokumentālajai filmai”, 1987).

20. gs. 60. gados studijas nozīmīgākie darbinieki: galvenais redaktors Š. Timenčiks; režisori V. Bunka, Mihails Pjarns, Z. Zariņš, S. Garančs, operatori V. Frijārs, Jānis Zvirbulis, Mārcis Lapiņš, Aivars Līcis, Zigurds Dūdiņš, Vilnis Folkmanis, Alnis Zandersons, montāžas režisore Vija Frijāre, skaņu režisors Ļudgards Gedravičs.

70. un 80. gados nozīmīgi darbinieki: scenāriste un redaktore Gunta Strautmane, scenāriste L. Viduleja; redaktors A. Redovičs; režisori M. Jurjāne, R. Stiebra, A. Bērziņš, S. Pinne–Rikarde, Augusts Sukuts, J. Dzenītis, Dzintra Geka; operatori Oļģerts Zālītis, E. Ermansons, Valters Sautiņš, V. Dumbergs, Aivars Lubānietis, Jānis Buks, Marika Naaris, J. Bindars; režisori un operatori A. Feldmanis, R. Rikards, M. Jurjāns.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas vairāki bijušie “Telefilmas–Rīga” darbinieki saņēma valsts augstākos apbalvojumus: Dz. Geka – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2002), M. Jurjāns – V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2002), R. Rikards – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2003), R. Stiebra – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2003), A. Lubānietis – V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2009), A. Bērziņš – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2010), A. Feldmanis – V šķiras Atzinības krustu (2012).

R. Stiebra un A. Bērziņš 2017. gadā saņēma nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu filmu mākslā.

Kopš 20. gs. 60. gadiem studija atradās nevienlīdzīgas konkurences apstākļos ar galveno kinematogrāfijas nozares institūciju – Rīgas kinostudiju, vienlaikus pastāvot arī savstarpējai mijiedarbībai un saskares punktiem. “Telefilma–Rīga” bija pievilcīgāka iesācējiem un brīvdomātājiem, jo, lai arī darba ekonomiskie aspekti šajā studijā bija nelabvēlīgāki (vājāks tehniskais nodrošinājums un zemāks filmas koeficients, proti, mazāks pieejamais kinolentes daudzums, no kura iegūstami “derīgie” filmas metri), tajā bija iespējams straujāk veidot patstāvīgu radošo karjeru, kā arī apvienot vairākas amata pozīcijas vienas filmas veidošanas laikā. “Telefilma–Rīga” bija vienīgā studija, kurā aptuveni 20 gadu garumā tika veidotas dažādas sarežģītības pakāpes koncertfilmas, tā nākotnei saglabājot citur nepieejamas un unikālas audiovizuālās liecības par daudziem Latvijas padomju okupācijas perioda mūziķiem. Būtiska studijas darba šķautne iezīmējās, uzsākot animācijas filmu veidošanu – apvienība kļuva par vietu, kur izveidojās Latvijas nacionālā animācijas skola.

“Telefilmas–Rīga” radītajām filmām bija grūtāk iegūt plašu publicitāti un kritikas novērtējumu, salīdzinot ar Rīgas kinostudijā tapušajām; būtisku ieguldījumu šīs problēmas risināšanā deva Rīgas Kino nams, kinokritiķis un žurnālists Ģirts Dzenītis, kā arī scenārists un publicists Armīns Lejiņš.