“Telefilma–Rīga” bija filmu studija Rīgā, kuru ārpusstudiju audiovizuālā satura (kinoreportāžu, kinoaprakstu un piefilmējumu) nodrošināšanai, kā arī televīzijā pārraidāmu dokumentālo filmu un īsmetrāžas spēlfilmu veidošanai 1957. gadā savos ietvaros nodibināja Rīgas televīzijas studija (mūsdienās Latvijas Televīzija). Labākie darbi tika apbalvoti Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un starptautiskās filmu skatēs, demonstrēti Maskavas Centrālajā un citās PSRS televīzijās un pārdoti demonstrēšanai ārvalstīs. Pēc PSRS sabrukuma studija netika pielāgota darbam atjaunotās valstiskās neatkarības, tirgus ekonomikas un tehnoloģisko pārmaiņu apstākļos, tādēļ laikā no 1991. līdz 1995. gadam tā pakāpeniski izbeidza darbību.

“Telefilma–Rīga” sākotnēji bija pazīstama kā Rīgas televīzijas studijas kinogrupa. 1966. gadā, reformējot televīzijas struktūru, tā tika pārdēvēta par radošo apvienību (arī galveno redakciju) “Telefilma–Rīga”. No 1976. līdz 1990. gadam televīzijas iekšienē formāli tika dēvēta par Filmu ražošanas galveno redakciju, bet publiskajā telpā un neformālā saziņā saglabāja atpazīstamību kā “Telefilma–Rīga”.

Studijas “Telefilma–Rīga” pirmā filma bija “Ko skatītājs neredz” (režisore Irīna Liepa, operators Visvaldis Frijārs, 1957), kas vēstīja par toreizējā LPSR Valsts Operas un baleta teātra trupas ikdienu.

Sākotnēji grupai tika atvēlētas dažas nelielas telpas televīzijas namā Linarda Laicena ielā 62 (kopš 1992. gada – Nometņu iela), Rīgā, bet kopš 20. gs. 60. gadu vidus “Telefilmas–Rīga” rīcībā bija kādreizējā baptistu baznīca Mārupes ielā 14 (C studija), vēlāk – arī tai līdzās esošā skolas ēka Mārupes ielā 16. Ikdienas darbs noritēja divos pamatvirzienos: dokumentālo filmu (35 mm) veidošanā un televīzijas redakciju raidījumiem (primāri “Televīzijas panorāmai”) nepieciešamo kinoreportāžu un piefilmējumu (16 mm) nodrošināšanā.

60. gadu vidū režisore Vija Bunka aizsāka muzikālās revijas jeb koncertfilmu žanru, izveidojot filmas “Kā minors kļuva par mažoru” (1965), “6×6” (1966), “Muzikālais kokteilis” (1968), “Viss ir labs, kas labi beidzas” (1971). Šis žanrs Latvijā tika attīstīts vienīgi šajā studijā. Par vienu no apvienības 60. gadu nozīmīgākajām filmām tiek uzskatīta dokumentālā filma “Ir tikai zeme un cilvēki” (scenārists Edgars Preilis, režisors Zigurds Zariņš, operators V. Frijārs, 1966) par kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. 1967. gadā tika uzņemta studijas pirmā krāsainā dokumentālā filma – “Pusstunda Latvijā” (režisori Staņislavs Garančs, Rodrigo Rikards, operators R. Rikards, diplomdarbs). Pēc režisores Rozes Stiebras iniciatīvas 1969. gadā tika sākta animācijas filmu veidošana (līdz 1983. gadam – visas aplikācijas tehnikā). 28.01.1974. ar apvienības koncertfilmu “Dzintariņš” (režisore Skilla Pinne–Rikarde, operators R. Rikards, 1973) aizsākās Latvijas Televīzijas krāsainās pārraides.

Lai gan par “Telefilmas–Rīga” radošāko darba periodu bieži uzskata 60. gadus, daudzas atzinīgi novērtētas filmas tapa arī 70. gados kā, piemēram, “Tukšā ķivere” (scenārists Valdis Artavs, režisors Jānis Dzenītis, operators Andris Feldmanis (Andrejs Edvīns Feldmanis), 1971), “Prieks” (scenārists Ziedonis Purvs, režisors Egils Ermansons un Maruta Jurjāne, operatoru grupa, 1973), “Saulrieta violetās ērģeles” (scenāriste Ligita Viduleja, režisore M. Jurjāne, operators E. Ermansons, 1975), “Zelta sietiņš” (scenāriste un režisore R. Stiebra, mākslinieki Dzintra Aulmane, Maija Špalte (Brence), Miervaldis Polis, 1975), “Oktobra oratorija” (scenārists L. Viduleja, režisore M. Jurjāne (diplomdarbs), operators E. Ermansons, Mārtiņš Jurjāns, Vilnis Dumbergs, 1976), “Skumjš stāsts par Keriju” (scenāriste L. Viduleja, režisors Ansis Bērziņš, operators Guntis Sīlis, 1978), “Vējš no jūras” (scenārists Boriss Lifšics, B. Ziedonis, režisors un operators R. Rikards, operators Jānis Kaminskis, 1978), “Zaķīšu pirtiņa” (scenāriste un režisore R. Stiebra, māksliniece Dz. Aulmane, 1979) un citas. 1983. gadā “Telefilmā–Rīga” tapa pirmā zīmētā animācijas filma Latvijā – “Kabata” (scenāriste un režisore R. Stiebra, māksliniece Laima Eglīte).

Ievērojamākie 80. gadu darbi tapa jau perestroikas apstākļos, piemēram, četru filmu cikls par Raini (scenārists Jānis Kalniņš, režisors R. Rikards, operators Sergejs Maksimovs, R. Rikards, 1985–1989), “Sirdsdaugava” (scenārists Dainis Īvāns, režisors un operators R. Rikards, 1987), “Sastrēgumstunda” (scenāriste un režisore M. Jurjāne, operators Juris Bindars, 1987), “Dievs, tava zeme deg!” (scenārists, režisors un operators R. Rikards, 1988), “Brīvībā” (scenārists Pēteris Krilovs, režisore M. Jurjāne, operators Andris Seleckis, 1988), “Dziesmu vara” (scenārists Agris Redovičs, Gills Nikandrs, režisors un operators A. Feldmanis, operators Aivars Reinholds, 1990). Filmu tapšanas augsto izmaksu dēļ “Telefilmas–Rīga” animācijas filmu komanda tika atdalīta no apvienības un 01.11.1987. tika pievienota Rīgas kinostudijai.

Visaptverošās pārmaiņas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, sabrūkot PSRS, sagrāva kinematogrāfijas nozares pamatus. Līdz ar pāreju uz tirgus ekonomiku pieauga visu veidu izmaksas, televīzijā sāka izmantot operatīvos videoierakstus; studija nespēja iekļauties tehnisko iespēju trūkuma dēļ. Papildu problēmas izraisīja Āgenskalna baptistu draudzei atjaunotās īpašumtiesības uz ēkām Mārupes ielā 14 un 16. Latvijas Televīzijas vadība tikpat kā neizmantoja iespēju profesionāli skolota darbaspēka integrēšanai citās televīzijas redakcijās. Studijas darbības izbeigšanu noteica valsts uzņēmuma “Latvijas Televīzija” valdes 02.09.1992. lēmums “par 35 mm televīzijas filmu ražošanas nodaļas darbības likvidāciju”. Uz atlikušās “Telefilmas–Rīga” bāzes R. Rikards izveidoja privāto filmu studiju “Scilla”.

Filmu studijas tiešais vadītājs bija galvenais redaktors. Šajā amatā bija Rita Lapiņa (atbildīgā redaktore, 1957–1962), Šmuels (Samuils) Timenčiks (1964–1969), Vilberts Opolais (1970–1973), Ziedonis Banka (1973–1978), Reinis Ādmīdiņš (1979–1986), Māris Kanaviņš (1986–1992), Kārlis Rudzītis (grupas koordinators, 1992–1995).

● “6×6” – godalga festivālā Japānā.

● “Vējš no jūras” – zelta medaļa un diploms starptautiskajā vides aizsardzībai veltītajā kino un televīzijas filmu festivālā (Quatrième biennale des journées internationales de l’image sur l’environnement cinéma et télévision) Nicā (Francija) 26.04.1979, diploms Neapolē (Itālija).

● “Skumjš stāsts par Keriju” – galvenā balva “Dzintara antena” (Bursztynowa antena) “Intervīzijas” muzikālo filmu festivālā (Polija, 1979).

● “Sirdsdaugava” – pirmā vieta starptautiskajā ekoloģijas filmu festivālā (Ökomedia – Internationale Tage des Ökologischen Films) Freiburgā (Rietumvācija, 1987), diploms festivālā Lillē (Francija).

● “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (režisore R. Stiebra; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1980).

● “Kabata” (režisore R. Stiebra; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1983).

● “Fantadroms. Sāls” (režisors A. Bērziņš; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1985).

● “Bruņurupuči” (režisors A. Bērziņš; kategorija “Labākā animācijas filma”, 1987).

●  “Sirdsdaugava” (režisors R. Rikards; kategorija “Skatītāju balva dokumentālajai filmai”, 1987).

20. gs. 60. gados studijas nozīmīgākie darbinieki: galvenais redaktors Š. Timenčiks; režisori V. Bunka, Mihails Pjarns, Z. Zariņš, S. Garančs, operatori V. Frijārs, Jānis Zvirbulis, Mārcis Lapiņš, Aivars Līcis, Zigurds Dūdiņš, Vilnis Folkmanis, Alnis Zandersons, montāžas režisore Vija Frijāre, skaņu režisors Ļudgards Gedravičs.

70. un 80. gados nozīmīgi darbinieki: scenāriste un redaktore Gunta Strautmane, scenāriste L. Viduleja; redaktors A. Redovičs; režisori M. Jurjāne, R. Stiebra, A. Bērziņš, S. Pinne–Rikarde, Augusts Sukuts, J. Dzenītis, Dzintra Geka; operatori Oļģerts Zālītis, E. Ermansons, Valters Sautiņš, V. Dumbergs, Aivars Lubānietis, Jānis Buks, Marika Naaris, J. Bindars; režisori un operatori A. Feldmanis, R. Rikards, M. Jurjāns.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas vairāki bijušie “Telefilmas–Rīga” darbinieki saņēma valsts augstākos apbalvojumus: Dz. Geka – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2002), M. Jurjāns – V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2002), R. Rikards – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2003), R. Stiebra – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2003), A. Lubānietis – V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2009), A. Bērziņš – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2010), A. Feldmanis – V šķiras Atzinības krustu (2012).

R. Stiebra un A. Bērziņš 2017. gadā saņēma nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu filmu mākslā.

Kopš 20. gs. 60. gadiem studija atradās nevienlīdzīgas konkurences apstākļos ar galveno kinematogrāfijas nozares institūciju – Rīgas kinostudiju, vienlaikus pastāvot arī savstarpējai mijiedarbībai un saskares punktiem. “Telefilma–Rīga” bija pievilcīgāka iesācējiem un brīvdomātājiem, jo, lai arī darba ekonomiskie aspekti šajā studijā bija nelabvēlīgāki (vājāks tehniskais nodrošinājums un zemāks filmas koeficients, proti, mazāks pieejamais kinolentes daudzums, no kura iegūstami “derīgie” filmas metri), tajā bija iespējams straujāk veidot patstāvīgu radošo karjeru, kā arī apvienot vairākas amata pozīcijas vienas filmas veidošanas laikā. “Telefilma–Rīga” bija vienīgā studija, kurā aptuveni 20 gadu garumā tika veidotas dažādas sarežģītības pakāpes koncertfilmas, tā nākotnei saglabājot citur nepieejamas un unikālas audiovizuālās liecības par daudziem Latvijas padomju okupācijas perioda mūziķiem. Būtiska studijas darba šķautne iezīmējās, uzsākot animācijas filmu veidošanu – apvienība kļuva par vietu, kur izveidojās Latvijas nacionālā animācijas skola.

“Telefilmas–Rīga” radītajām filmām bija grūtāk iegūt plašu publicitāti un kritikas novērtējumu, salīdzinot ar Rīgas kinostudijā tapušajām; būtisku ieguldījumu šīs problēmas risināšanā deva Rīgas Kino nams, kinokritiķis un žurnālists Ģirts Dzenītis, kā arī scenārists un publicists Armīns Lejiņš.